Niks brīdi pārdomāja.
— Man šķiet, jā, ja viņš patiešām piekritīs. Ja tas, kas vakar ieraudzīja kuģi, bija viens no Atrā izlūkiem, varbūt viņš nolēmis atrast kuģi pats.
— Es vēl aizvien domāju, ka tā bijusi nejaušība. Ja izrādīsies, ka taisnība ir tev, mēs šo problēmu atJ risināsim. Izija esot ar mieru sastapt Atro. Vai ne, jaunā dāma?.
— Protams.
— Vai tev patīk Ātrais? — Niks mazliet pārsteigts jautāja meitenei. — Es nespēju aizmirst, ka viņš nogalināja divus manus draugus.
— Es neesmu Ātro nemaz redzējusi, — Tzija atbildēja. — Atzīstu, viņš rīkojās ļauni, uzbrukdams jūsu ciematam, bet varbūt viņš nezināja cita ceļa, kā iegūt to, ko vēlējās. Varu saderēt, Nik, ja tu būsi gudrs, varēsi panākt, lai viņš dara tieši to, ko tu vēlies, turklāt vēl viņš būs pārliecināts, ka dara pēc sava prāta.
— Kaut ko tādu cs vēl nekad neesmu dzirdējis! — Niks iesaucās.
— Nu, noklausies vien, kas notiks, ja Ātrais mūs atkal atradīs, — meitene atbildēja tik pārliecināta, ka pārsteidza pat savu tēvu. — Tu vēl šo to varēsi mācīties.
Ričs lūkojās uz ekrānu, no kura staroja viņa sajūsminātās meitas seja, kamēr viņa turpināja izklāstīt savu ideju pārsteigtajam un vēl aizvien šaubīgajam Nikam. Kādu brīdi Rekers uzjautrināts klausījās, bet beidzot smalkjūtīgi ieteica viņai pastāstīt Nikam kaut ko par laivu būvēšanu. Par to Niks zinot vēl mazāk hekā par diplomātiju, un šāda informācija viņam droši vien esot nepieciešamāka. Tzija bija ar mieru mainīt sarunas tematu, ja tikai drīkstēja vēl runāt.
Drīz Mina, kas cītīgi bija pildījis savus sarga pienākumus pie viena no iluminatoriem, uzsauca Izijai, ka, viņaprāt, esot redzama ūdens virsma. Izija aprāva sarunu un izsteidzās no kontroles telpas; pēc brīža viņa ziņoja, ka viņas jaunajam draugam laikam esot taisnība.
— Mēs esam tālāk jūrā, nekā jūs bijāt domājis, doktor Reker, — viņa sauca. — Es tikko varu saskatīt krastu tieši tur, kur beidzas mūsu prožektoru visspēcīgākā gaisma. Sīkumus es nevaru atšķirt, tomēr man šķiet, ka tur laikam ir zemesrags vai salas.
— Vai Mina var saredzēt vēl ko citu?
— Viņš saka, ka ne, — Izija pēc īsa klusuma brīža atbildēja. — Manuprāt, viņš neredz tik labi kā es.
— Skaidrs. Man liekas, jus nevarat pateikt, vai virzāties uz priekšu vai ne.
— Okeāna virsma ir pavisam gluda, un mūsu tuvumā nav manāms ne vilnītis. Nav itin nekā, pēc kā noteikt, vai stāvam uz vietas vai kustamies. Mēs redzam vienīgi lielās medūzas, kas peld gaisā. Tās lēni slīd dažādos virzienos, kā šķiet, vairums uz krasta pusi.
— Labi, labi, — Rekers teica. — Tikai laiku pa laikam pametiet acis uz okeānu, lai būtu skaidrs, ka nekas nenotiek, un dodiet padomus Nikam, kamēr viņš jūs uzklausīs. Viņš un Betsija darīs visu, ko spēs, bet, kamēr neatnāks arī pārējie, pārāk daudz tas nebūs. Viņi varbūt būs klāt rītvakar pēc Tenebras laika — pēc piecām sešām Zcines dienām.
— Labi, doktor. Mums ies jauki. Ir tik interesanti vērot lidojošas medūzas.
Rekers palaida vaļā mikrofona slēdzi un diezgan apmierināts domīgi atslīga krēslā. Šķita, ka viss notiek, kā nākas, varbūt mazliet lēnāk, nekā viņam patiktu, tomēr tik ātri, cik bija saprātīgi cerēt. Šīs jūtas laikam atspoguļojās viņa sejā, jo domas tika nolasītas pavisam pareizi.
— Cilvēk, manuprāt, jūs esat ar sevi apmierināts.
Runātājam nevajadzēja stādīties priekšā. Rekers pūlējās atgūt kontroli gan pār savu sejas izteiksmi, gan jūtām, bet ar apšaubāmiem panākumiem.
— Ne jau nu pilnīgi, padomniek…
— Kāpēc tad ne pilnigi? — Aminadabarli ķērca.
— Kāpēc gan jūs vispār jūtat apmierinājumu, kaut vai visniecīgāko? Vai jūs vispār esat ko izdarījis?
— Es domāju gan, — Rekers mazliet pārsteigts atbildēja. — Mēs gandrīz noteikti zinām, kur atrodas jūsu zēns, un glābšanas komandai vajadzētu tur ierasties.pēc nedēļas vai desmit dienām …
— Pēc nedēļas vai desmit dienām! Un tad jums būs jāpiešķir tenebriešu grupas locekļiem zinātniskie grādi elektrotehnikas jomā, turklāt jūs vēl cerat, ka korozija pa to laiku nebūs pilnīgi noārdījusi tā jocīgā braucamrīka instalāciju un to varēs izlabot. Kā jūs domājat, cik ilgu laiku prasīs pati izglābšana?
— Baidos, ka nevaru riskēt un dot jums noteiktu atbildi, — Rekers atbildēja, cik mierīgi vien spēja.
— Kā jūs pats tik skaidri norādījāt, mēs nezinām, cik lieli būs skatlūku atsegtās instalācijas bojājumi. Es saprotu, ka gaidīt ir grūti, bet tagad viņi jau veselu mēnesi rūpīgi gatavojas …
— Vai pat cilvēks var kļūt vēl stulbāks? — dromietis, it kā vērsdamies pie visa kosmosa, jautāja.
— Jūs nupat runājāt ar Tenebru un tikpat skaidri kā es dzirdējāt cilvēku meitenes teikto — mans dēls neredzot tik labi kā viņa.
— Es to dzirdēju gan, tomēr baidos, ka man paslīdējis garām, cik tas svarīgi, — cilvēks atzinās.
— Dromiešiem redze ir tikpat laba un asa kā cilvēkiem, ja pat ne labāka, un mans dēls vienmēr ir bijis normāls sava vecuma bērns. Ja viņš nevar redzēt tik labi kā cilvēku meitene, tad kaut kas nav kārtībā. Cik noprotu, viņu ietekmē skābek|a zemā koncentrācija. Un jūsu inženieri droši vien nav neko darījuši* lai kuģī varētu to mainīt.
— Iespējams, ka ne, jo batiskafam bija paredzēta cilvēku apkalpe. Man jāatzīstas, padomniek, ka neizpratu kritisko stāvokli. Es centīšos atrast līdzekļus, kā paātrināt glābšanas operāciju. Piemēram, varbūt es varētu dabūt no inženieriem skatlūku atsegtās instalācijas shēmas, lai tad informētu Niku, kas viņam jāizpēta, gaidot pārējos. Mana maiņa beigsies pēc pusstundas; mans nomainītājs varbūt būs ar mieru ierasties tūlīt, ja viņu pasauks. Vai esat jau saņēmis mediķu padomu no Dromas? Cik zinu, ārsts no Zemes ieradās pirms pāris stundām un pēta, ko varētu darīt attiecībā uz batiskafā iespējamo diētu.
— Eta Kasiopeja ir pusparseku tālāk, un es savu ziņojumu neaizsūtīju tik ātri, — dromietis atzinās. — Tomēr ārstam drīz jābūt šeit.
Rekers juta, ka viņam izdevies smalks manevrs, piespiežot dromieti atzīt savu aizkavēšanos. Kā par nelaimi, šāda piespiesta savu kļūdu atzīšana neuzlabo cilvēku garastāvokli, un šai ziņā Aminadabarli rase neatšķīrās no cilvēkiem. Šai brīdī viņš nevarēja uzvesties ar aizvainojošu pārākumu, to nepieļāva dromiešu pieklājības normas, bet niknuma apvaldīšana bija krietni bīstamāka labai saticībai nekā viņa parastā augstprātība. Dromietis aizgāja uz savu istabu — vismaz to «nejēgas» Zemes inženieri bija apgādājuši ar labu gaisu r— un ļāvās drūmām pārdomām.
Līdzko ieradās nomainītājs, Rekers devās uz inženieru daļu un pastāstīja dromietim izteikto priekšlikumu. Sakiiro un viņa kolēģi piekrita, ka ir vērts pamēģināt, un iegrima rasējumu kopijās, lai izlemtu, ko teikt Nikam un kā būtu visvieglāk pārraidīt ziņojumu.
Ar to viņi noņēmās pāris stundu. Tad Rekers aizgāja paēst un pēc tam uz savu istabu kādu stundu nosnausties. Kad doktors atkal parādījās novērošanas telpā, viņa aizvietotājs priecīgs piecēlās.
— Izijai esot kaut kas ziņojams, — viņš pavēstīja, — bet viņa gribot to pateikt jums personīgi.
Rekers, uzacis saraucis, ieslēdza mikrofonu.
— Esmu šeit, Izij, — viņš sacīja. — Kas noticis?
— Es domāju, ka labāk pastāstīšu to jums pašam, jo tieši jūs bijāt pārliecināts, ka mēs palikšot uz vietas, — meitene tūlīt atbildēja. — Mēs jau piecas vai sešas stundas peldam uz krastu.