Projekts, kas paredz ar vienu vienīgu pētniecības iekārtu izpētīt planētu, kuras diametrs trīsreiz pārsniedz Zemes diametru, varētu likties taisni smieklīgs, ja tiešām to paredzētu. Viens robots — tas nav daudz; bet robots, kuram palīdz apkalpe, kas turklāt ir kosmosā vairāk vai mazāk izplatījušās civilizācijas dajiņa, ir jau gluži kas cits. Turklāt operatori pavisam noteikti — par spīti ārkārtējiem apstākļiem, kādos bija nosēdināts robots — cerēja atrast vietējos palīgus. Viņi bija pieredzes bagāti ļaudis, kas šo to zināja par dzīvības attīstību kosmosā.
Tomēr pagāja nedēļas un mēneši, bet no būtnēm, kurām piemistu kas vairāk par rudimentāru nervu sistēmu, nebija ne vēsts. Ja operatori būtu izpratuši principu, pēc kura darbojas vietējo dzīvo būtņu fasct- acis bez lēcām, varbūt viņi raudzītos nākotnē optimistiskāk. Tomēr, pētnieki par tām neko nezināja, tāpēc daudzi no viņiem sāka samierināties ar domu, ka planētas izpētei būs jāveltī vairāku paaudžu darbs. Domājošas būtnes atklāšana bija tikai nejaušība.
Ieraudzītais radījums bija liels — tā garums bija pilnas deviņas pēdas, un svaram uz šīs planētas vajadzētu krietni pārsniegt tonnu. Zvīņu un locekļu skaita ziņā tas pilnīgi atbilda vietējām bioloģiskajām tradīcijām, tomēr pārvietojās stāvus uz divām apakšējām ekstremitātēm, nākamās divas, šķiet, neizmantoja, bet četras augšējās lietoja priekšmetu satveršanai. Būtnes saprātīgumu apliecināja fakts, ka tā nesa divus garus un divus īsākus šķēpus ar akmens uzgaļiem, gatava tos momentāni likt lietā.
Iespējams, ka akmens uzgaļi lika vilties no Zemes atbraukušajiem novērotājiem, bet var arī būt, ka viņi atcerējās, kas uz šīs planētas notiek ar metālu, un atturējās pārsteidzīgi spriest par tenebriešu kultūras līmeni, vadoties tikai pēc viņu izmantotā materiāla vien. Tā vai citādi, tomēr cilvēki rūpīgi novēroja iedzimto.
Viņš gāja lēnām un nepārprotami centās atstāt pēc iespējas maz pēdu. Taču viņš ņēma vērā, ka pārvietoties, neatstājot pēdas vispār, praktiski nav iespējams; laiku pa laikam viņš apstājās, lai uzrīkotu pa dīvainai ietaisei no kāda auga elastīgajiem zariem un akmens asmeņiem, kurus šķietami neizsmeļamā daudzumā nesa līdzi lielā pār zvīņaino muguru pārmestā ādas maisā.
So ietaišu uzdevums noskaidrojās, kad tenebrietis bija aizgājis pietiekami tālu uz priekšu un robots varēja tās tuvāk izpētīt. Tās bija lamatas, kurām vajadzēja ietriekt akmens asmeni jebkurā radījumā, kas nāktu pa pēdām; tās drīzāk bija domātas dzīvniekiem nekā citiem iedzimtajiem, jo jebkura saprātīga būtne spētu no lamatām izvairīties, gluži vienkārši ejot nevis tieši pa pēdām, bet līdztekus tām.
Tomēr pats fakts, ka vispār tiek ievērota piesardzība, vērta situāciju ārkārtīgi interesantu, un robotam pavēlēja cik iespējams nemanāmi sekot iedzimtajam, kurš, nemainot savu izturēšanos, nogāja kādas piecas vai sešas jūdzes un pa šo laiku izlika apmēram četrdesmit lamatu. Robots bez grūtībām izvairījās no tām, taču vairākkārt iekļuva citās, kuras acīmredzot bija izliktas jau agrāk. Asmeņi nenodarīja aparātam nekādu ļaunumu, daži pat nolūza, atdūru- šies pret plastmasas korpusu. Tomēr izskatījās, ka visa apkārtne «mīnēta» ar šīm lamatām.
Beidzot pēdas noveda pie apaļa pakalna. Tenebrietis ātri uzkāpa tajā un apstājās ieplakas malā netālu no virsotnes. Novērotājiem šķita, ka viņš skatās apkārt, vai kāds neseko, lai gan cilvēki vēl nebija atklājuši iedzimtā redzes orgānus. Acīmredzot apmierināts ar apskati, iedzimtais izvilka no sava maisa kādu elipsoidālu priekšmetu un, aptaustījis to ar tievajiem pirkstiem, nozuda ieplakā.
Pēc divām vai trim minūtēm viņš atkal iznira no tās bez sava greipfrūta lieluma nesamā. Kāpjot lejā no pakalna, viņš rūpīgi izvairījās gan no paša izliktajām, gan pārējām lamatām un devās nevis atpakaļ, bet uz citu pusi.
Nu robota operatoriem bija ātri jāizšķiras, vai jāseko iedzimtajam vai arī jānoskaidro, ko viņš darījis pakalna virsotnē. Pirmais variants šķita loģiskāks — iedzimtais taču devās projām, bet paugurs noteikti paliks savā vietā —, tomēr novērotāji izvēlējās otro variantu. Galu galā, nevienam nav iespējams ceļot, neatstājot nekādas pēdas, turklāt tuvojās nakts un diez vai iedzimtais tālu tiks. Pārliecinošs šķita arī pieņēmums, ka viņam, tāpat kā citām Tenebras dzīvajām būtnēm, raksturīga īpatnība dažas stundas pēc nakts iestāšanās kļūt pilnīgi nevarīgam.
Robots, nogaidījis, kamēr tenebrietis pilnīgi nozuda skatienam, devās uz ieplaku pakalna virsotnē. Kā izrādījās, tā noveda seklā krāterī, kura dibenā gulēja apmēram simt tādu pašu elipsoīdu, kādu nupat bija atstājis iedzimtais. Tie bija sevišķi kārtīgi salikti vienā rindā. Šo priekšmetu īstā daba bija tik acīm redzama, ka nebija pat jāpūlas kādu no tiem pāršķelt.
Šai momentā droši vien izraisījās ilga un dzīva diskusija, tāpēc robots krietnu brīdi stāvēja dīkā. Tad tas pameta krāteri, nokāpa no paugura, ļoti uzmanīgi! pa iedzimtā pēdām šķērsoja akmens asmeņu «mīnu lauku» un devās savās gaitās.
Tas nebija gluži tik viegli kā dienā, jo bija sācis līt un lietus lāses bieži traucēja redzamību. Pētnieki no Zemes vēl nebija izlēmuši, kā robotam naktī labāk pārvietoties — pa ielejām un gravām, paliekot slēptam, vai arī turēties pauguru virsotnēs un uz pakalnu korēm, lai kaut ko redzētu —, bet šoreiz problēma izrādījās vienkārša. Tenebrietis savā ceļā bija tik maz novirzījies no taisnes, cik pratis. Pēc kādām desmit jūdzēm pēdas noveda klajumā pie alu izrobotas klints.
Varēja redzēt iedzimtos stāvam pie alu ieejām, tomēr viņi nekā nereaģēja uz robota starmešu gaismu. Vai nu viņi bija aizmiguši vairāk vai mazāk līdzīgi cilvēkiem, vai arī pakļauti visām Tenebras dzīvajām būtnēm raksturīgajam nakts sastingumam.
Visapkārt nekas neliecināja, ka būtu pārsniegts akmens laikmeta kultūras līmenis, un pēc dažām minūtēm, izslēdzis lielāko daļu starmešu, robots devās atpakaļ uz pakalnu ar krāteri.
Robots virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un neapstādamies. Kad tas bija nokļuvis pakalna virsotnē, korpusa sānos pavērās vairākas spraugas un no dažām izvirzījās rokām līdzīgas konstrukcijas. Ar tām robots uzmanīgi pēc kārtas paņēma desmit olas no rindas viena gala, lai tajā nepaliktu robi, un noslēpa korpusā. Pēc tam devās atkal lejā no pakalna, lai piesardzīgi uzmeklētu lamatas. Robots ņēma no tām laukā akmens asmeņus un tos, kas bija labāk saglabājušies, novietoja citos sava plastmasas ķermeņa dobumos.
Pabeidzis savu uzdevumu, robots maksimālā ātrumā devās prom. Ap to laiku, kad uzlēca Altairs, robots, akmens ieroči un «nolaupītās» olas bija jau tālu no krātera un vēl tālāk no alu ciemata.
I
Izspraucies cauri augstajiem brikšņiem, Niks apstājās klajumā un izgrūda pāris no tiem vārdiem, kurus Fedžins allaž bija atteicies tulkot. Atradis priekšā ūdeni, viņš nebija ne pārsteigts, ne norūpējies — vēl bija agrs rīts —, tomēr viņu sarūgtināja, ka arī pa labi un pa kreisi no viņa bija ūdens. Acīmredzot galīga neveiksme bija izvedusi viņu tieši pussalā, un šī nebija īstā reize, kad varētu doties atpakaļ.
Patiesību sakot, zināt Niks, protams, nezināja, vai tiek vajāts, tomēr viņam pat prātā nebija iešāvies par to šaubīties. Divas dienas kopš izbēgšanas viņš, cik vien iespējams, bija jaucis pēdas, vispirms strauji pavērsdamies uz rietumiem un tikai pēc tam pagriezdamies atpakaļ uz māju pusi, un, tāpat kā cilvēks, viņš negribēja atzīt, ka tās varētu būt bijušas veltas pūles. Viņu bija aizkavējusi parastā sastapšanās ar nepārvaramiem dabīgajiem šķēršļiem un mežonīgiem dzīvniekiem, taču neviens no viņa sagūstītājiem pagaidām nebija viņu panācis. Ne velti lidojošie dzīvnieki un augi, no kuriem vienmēr jāpiesargās, neizrādīja nekādu interesi par apvidu, kuru Niks bija šķērsojis, un arī gūsta laikā viņa nolaupītāji bija pierādījuši, ka ir izcili prasmīgi mednieki un pēddziņi, tomēr bēglis cerēja, ka vajātāji ir pazaudējuši viņa pēdas. Sī doma bija kārdinoša, bet Niks nevarēja sevi piespiest tai noticēt. Sagūstītāji taču tik ļoti bija gribējuši, lai Niks aizved viņus pie Fedžina!