Rekers pasmaidīja.
— Vai esat pārliecināta, ka krasts netuvojas jums? — viņš jautāja. — Atcerieties, pēc tam kad uzpeldējāt virspusē, jūras līmenim bija vēl daudz jākrītas.
— Esmu pilnīgi pārliecināta. Mēs visu laiku varējām paturēt acīs vienu noteiktu krasta posmu, un jūras līmenis pie tā stāv uz vietas, bet mēs tuvojamies krastam. Tur ir kaut kas, pēc kā tas ir viegli nosakāms, kaut gan līdz šim brīdim nespējām skaidri pateikt, kas tas ir.
— Un kas tas ir? — Rekers jautāja, redzēdams, ka Izija to vien gaida.
Izija skatījās uz doktoru ar to sevišķo izteiksmi, kuru bērni pataupa lielu kļūdu pieļāvušiem pieaugušajiem.
— Tas ir pūlis — apmēram piecdesmit iedzimto, viņa atbildēja.
Niks saskaities jau vai simto reizi lūkojās uz okeāna pusi. Protams, okeānu pašu viņš nevarēja redzēt — lai nakts nometni neaizsniegtu ūdens, tā bija jāierīko tik tālu, ka dienā okeāns nebija saskatāms. Bet Niks zināja, kur tas ir. Tomēr Niks gribēja to arī redzēt, un nevis tikai redzēt vien, bet arī braukt pa to, pētīt to un uzzīmēt karti. Tā bija problēma, par kuru viņš prātoja visai ilgi, iekāms atmeta to, — gan Fedžins zinās, kas jādara. Pagaidām jābūvē plosts, un tas viņu kaitināja, jo īstenībā pirms meklētāju grupu atgriešanās neko nevarēja uzsākt. Kaut arī ganāmpulka uzraudzība un kurināmā vākšana neaizņēma visu Betsijas un viņa laiku, tomēr tā atlika par maz kaut cik sekmīgām medibām. Un plostam acīmredzot vajadzēs varen daudz ādu.
Nikam nebija skaidrs, cik daudz, un, viņam par pārsteigumu, Fedžins to skaitu bija atteicies pat minēt. Rekers, nebūdams fiziķis, nezināja ne precīzo Tenebras okeānu un atmosfēras blīvumu, ne iecerētajam plostam lietojamo ādas maisu vidējo tilpumu, ne pat savu skolēnu svaru. Viņš lika to izpētīt Nikam pašam, kā jau bija darījis visai bieži savu audzēkņu apmācīšanas laikā.
Niks nolēma pagatavot izmēģinājuma maisu. Nokaut vēl kādu dzīvnieku no viņu jau tā sarukušā lopu bariņa viņš negribēja, tāpēc aizsūtīja Betsiju medībās. Pēc dažām stundām viņa atgriezās ar diezgan liela zvēra ādu, kura galu galā tika pārvērsta par ūdensnecaurlaidīgu maisu. Niks, rūpīgi meklēdams, pie kā varētu piesieties, apskatīja maisu un bija apmierināts. Viņš aiznesa to uz dīķi, kur no rīta bija peldinājis spaini. Maisa pārbaude sagādāja Nikam maz prieka. Viņš cieta sakāvi cīņā ar piepūsto, kustīgo maisu, kas tā vien manījās izsprukt Nikam no apakšas. Lai cik veltīgi viņš pūlējās pieāķēties pie tā ar visām astoņām ekstremitātēm, maiss tik un tā meta kūleņus un iesvieda viņu atkal dīķī.
Duelis ar maisu Niku padarīja vai traku, taču ik reizes, kad viņš atkal centās uzrāpties uz tā stāvajiem sāniem, viņš bija pilns apņēmības noturēties līdzsvarā. Galu galā Niks noskaidroja, ka maiss spēj viņu noturēt. Noguris un aizelsies viņš stiepa maisu atpakaļ uz krastu, „
Es vēl nezinu, cik maisu mums vajadzēs, bet acīmredzot daudz gan, — Niks stāstīja. — Manuprāt, sešiem no mums būs jāiet un diviem jāpaliek pie ganāmpulka. Es domāju, ka, gaidot pārējos, vislabāk būtu pamedīt un uztaisīt vairāk maisu.
— Labi, — piekrita Betsija. — Mums vēl jāmācās arī noturēties uz šiem pūšļiem»
Tiesa gan, — Niks teica. — Varbūt tagad, kad esam vienu Jzmēģinājuši, Skolotājs būs ar mieru pastāstīt mums kaut ko vairāk. Atceries, nesen Skolotājs izskaidroja, kā ar mašīnām var pārraidīt balsis no vienas vietas uz otru. Varbūt Fedžina nemaz nav šeit pie mums, varbūt tā ir tikai mašīna, kas atnes viņa balsi līdz mums. Ko tu par to domā?
— Tas ir interesanti un, manuprāt, ari iespējams, bet kāda tam nozīme?
— Fedžins pats vienmēr saka — jo vairāk kāds zina, jo labāk.
— Varbūt tagad, kad esi to izdomājis, viņš mums pastāstīs, ja tikai pajautāsim, — Betsija norādīja.
— Viņš parasti atbild uz jautājumiem, ja vien nedomā,' ka mēs kļūtu gudrāki, paši atrodot uz tiem atbildes. >",
— Tā jau ir tā lieta. Tomēr pašreiz vissvarīgākais ir izprātot, kā uzbūvēt plostu. Domāsim kādu laiku tikai par to, pārējo varēsim noskaidrot arī tad, kad nebūs jābaidās no lekcijas, ka nezin ko fantazējam,
— Labi.
Sarunādamies viņi bija uzkāpuši pakalna virsotnē, kur viņu grupiņas mantības vidū stāvēja Fedžins. Viņi sīki izklāstīja sava eksperimenta rezultātus. Fedžins klusēdams klausījās.
— Labi strādāts, — viņš beigās piebilda. — Ja ne visu, tad kaut ko tomēr esat iemācījušies. Iesaku jums uztaisīt koka rāmi: — paraugam varētu noderat būdas siena. Ja rāmja stūros piestiprinās maisus, plostam vajadzētu būt diezgan stabilam. Strādājot varēsit pārdomāt citu problēmu — batiskafs nestāv uz vietas, tas peld uz krastu, un Ātrais ar vairumu savu ciltsbrāļu acīmredzot stāv krastā un gaida. Tiesa, Izija gan nepazīst Ātro, tomēr grūti iedomāties, ka tas varētu būt kāds cits. Nav skaidrs, vai Ātrais pieņems mūsu priekšlikumu, vai arī labāk gribēs izmantot batiskafu ar visiem pasažieriem saviem mērķiem. Man šķiet, ka vēl ir par agru gaidīt viņa atbildi, bet, ja šodien mēs to nesaņemsim, tad laikam būs jārīkojas vieniem pašiem.
— Kā?
— Tieši par to es jums iesaku padomat. Man aizdomas, ka plosts būs nepieciešams, vienalga, par ko jūs izšķirtos, tāpēc dariet, ko varat.
Skolotājs apklusa, un viņa audzēkņi ķērās pie darba, Pa pāris stundām tas tika pabeigts, Gatavais plosts bija divdesmit pēdas garš un piecpadsmit pēdas plats taisnstūris; tas bija taisīts no kādiem trim dučiem koku stumbriņu, kurus uz Zemes sauktu par kārtīm; taisnā leņķī krusteniski sastiprinātas cita ar citu, tās veidoja samērā ciešu režģi. Iedomājoties, ka tā būs grīda, ne Niks, ne arī Betsija nebija sevišķi laimīgi — caurumi bija tik lieli, ka tajos varēja iemukt kājas, un tenebriešu pēda ir vēl mazāk piemērota priekšmetu satveršanai nekā cilvēka pēda. Tomēr abi nosprieda, ka tā ir tikai neērtība, nevis nopietns trūkums.
Visu paziņoja Skolotājam, kas atzina viņu darbu, kaut arī atzinība bija daudz paviršāka, nekā abiem varēja likties, jo tai brīdī Rekera uzmanība bija pievērsta kam citam. Tagad straumes nestais batiskafs bija nopeldējis jau tik tālu, ka līdz krastam atlika vairs tikai! piecpadsmit jardu, un, kā apgalvoja Izija, tas esot uzskrējis uz sēkļa. Viņa pati nelikās nobažījusies — viņa bija iegrimusi iedzimto valodas vingrinājumos un pāri šaurajai ūdens strēlei, kas neļāva Ātrajam piekļūt pie batiskafa, sarunājās ar viņu un karotājiem. Rekeram bija atņemts pat vienīgais mierinājums — šīs sarunas noklausīšanās. Ārējo skaļruņu mikrofoni — gluži saprātīgi — bija novietoti pie iluminatoriem, tā ka meitene bija nostājusies tādā vietā, ka viņai būtu jākliedz, lai kaut ko varētu dzirdēt arī uz «Vindemiatrix». Un Izija nemaz nepūlējās kliegt/. Lielākoties viņa pat nedomāja par Re- keru un, ja būsim nepieklājīgi atklāti, arī par savu tēvu ne. Viņu neinteresēja ne Tenebras bioloģija, ne ģeoloģija, ne arī planētas faktiski neesošā klimatolo- ģija — viņas dziļā personiskā interese par glābšanas operāciju bija sasniegusi lūzuma punktu, jo no kuģa varēja gaidīt tikai allaž vienu un to pasu, bet šeit bija dzīvas būtnes, ar kurām — vismaz zināmā mērā — varēja sarunāties. Un viņa sarunājās, tāpēc tikai paretam kādam no augšas izdevās piesaistīt viņas uzmanību, lai kaut ko uzzinātu, j Izija bija noskaidrojusi, ka viens no tiem, kas atrodas tuvējā krastā, ir Ātrais, un Rekers šo ziņu tūlīt pārraidīja Nikam. Taču uz jautājumu, vai Ātrais nolēmis rīkoties saskaņā ar priekšlikumu, kuru viņam tagad vajadzētu būt saņēmušam no Nika bijušā gūstekņa, no Izijas skaidru atbildi izvilināt nevarēja. Rekeram nebija saprotams, vai tāpēc, ka meitene pilnīgi nepārvalda valodu, vai arī tāpēc, ka Ātrais ar nodomu izsakās nenoteikti.