Rekers, protams, nervozēja — neziņa viņu gan uztrauca, gan kaitināja.
Dienas otrajā pusē atgriezās Džims un Džeina. Viņi izstāstīja savus piedzīvojumus, tomēr pašlaik viņu ziņojums Rekeru lāgā neinteresēja pat no planētas ģeoloģijas izpētes viedokļa. Viņu nodarbināja pavisam citas problēmas.
Vēl diviem medniekiem piedaloties darbā, plosta gatavošana virzījās uz priekšu ātrāk, nekā visi bija domājuši. Jaunās nometnes apkaimē, protams, bija vairāk dzīvnieku, jo medības nebija to vēl iztukšojušas tā kā vecā ciemata apkārtni, un ādas piegādāja tik žigli, ka tās tik tikko spēja apstrādāt. Pludiņš pēc pludiņa tika piestiprināts savā vietā — tā, lai ik stūris labi palīdzētu noturēt plostu līdzsvarā — par to Niks un Betsija jo sevišķi rūpējās. Vēlu pēcpusdienā rāmim bija piestiprināti jau tik daudzi pludiņi, ka nevajadzēja vairs uzmanīt, lai kāds stūris nepaliktu tukšā, bet bija pat jāmeklē brīva vieta katram jaunam pludiņam — plosts bija ar tiem gluži kā nobruģēts. Neviens nemēģināja aprēķināt tā stabilitāti1 . Ja kāds par šo problēmu ari iedomājās, tad, bez šaubām, tā tika atlikta uz vēlāku laiku kā kaut kas tāds, kas vieglāk nosakāms izmēģinot. i
Darbs, protams, neritēja gluži bez pārtraukumiem. Viņiem bija jāpaēd, jāsavāc kurināmais naktij, jāpieskata ganāmpulks. Visiem par pārsteigumu, ganāmpulkam vairākkārt uzbruka lidoņi.
Sie radījumi bija samērā saprātīgi vai vismaz ātri iemanījās izvairīties no draudošām briesmām. Vēlu pēcpusdienā ganāmpulka uzraugiem kādas stundas laikā bija jācīnās ar veseliem četriem lidoņiem. Situācija bija ne tikai neparasta, bet arī nepatīkama: ja piedzīvojis mednieks ar šķēpu varēja būt puslīdz drošs, ka pienaglos šo radījumu pie zemes, viņš tomēr nespēja izvairīties no taustekļiem, kuru garums un indīgums atsvēra dzīvnieka lēno lidojumu.
Visu grupas dalībnieku uzmanība, dabiski, bija pievērsta šai dīvainajai parādībai, tomēr vieglā gaisa strāva dienvidrietumu virzienā vēl aizvien bija tik vāja, ka to nemaz nejuta, kur nu vēl lai varētu saskatīt tās sekas šādā attālumā no vulkāna. Ka pūš vējš, netika atklāts līdz brīdim, kad sāka līt.
Ap šo laiku plosts, kā šķita, bija gatavs, jo bija grūti atrast vietu, kur vēl varētu piestiprināt kādu plū'diņui Protams, neviens nezināja, cik daudz kuģotāju tas spēs noturēt virs ūdens; tika nolemts, kad atgriezīsiet pārējie, aiznest plostu uz okeānu un izlemt šo jautājumu pēc izmēģināšanas.
Tomēr- kad bija aizdedzināti nakts ugunskuri, visS drīz vien pamanīja, ka lietus nelīst stāvus. Tā bija tā pati parādība, ko Džons un Nensija bija novērojuši iepriekšējā naktī, tikai tagad stāvokli vēl yairāk sarežģīja tas, ka šeit tai nebija nekāda "redzama iemesla. Niks par to paziņoja Fedžinam.
— Es zinu, — Skolotājs atbildēja. — Izija stāsta, ka tas pats notiekot arī pie batiskafa. Ļi^us lāses krītot slīpi uz krasta pusi. Zēl, ka meitene ņ^var precīzi noteikt vēja virzienu. Tas viss ir ļoti interesanti.
— Kā liekas, viņa nespēj sajust vēju? — Niks jautāja.
— Kuģa iekšienē ne. Vai tu jūti?
— Tagad, kad lietus lāšu krišanas virziens pierāda, ka vajadzētu būt vējam, es to mazliet sajūtu. Manuprāt, tas kļūst stiprāks.
— Paziņo man, kad būsi par to pārliecinājies, — Rekers atbildēja. — Mēs savukārt ^iņosim tev visu, ko par šo parādību uzzināsim no batiskafa. — Rekers īstajā brīdī lietoja vārdiņu «mēs» novērošanas un sakaru telpas pildījās ar ģeologiem, citiem zinātniekiem un inženieriem. Ziņa, ka uz Tenebras novērojama pirmā patiešām noslēpumainā parādība piecpadsmit gadu laikā, bija ātri izplatījusies pa lielo kuģi, un tagad par to bija radies dučiem hipotēžu.
Sajūsminātā Izija sniedza ne mazāk jūsmīgu aprakstu par to, kas notiek batiskafa tuvumā; lai gan viņa ar savu draugu bija jau daudzkārt recļzējusi nakts lietu, tomēr tagad viņi pirmo reizi bija vietā, kur īsti varēja novērot lietus ietekmi uz jūras līmeni. Mala bija saskatāma, un viņi redzēja, kā jūra, ūdenim atšķaidot oleumu, pārplūdina krastu; tas bija skats, kādu vēl neviens no abiem bērniem nebija redzējis. Nolūkoties uz tuvējo krastu kā no kalna galotnes bija diezgan ērmīgi; un aina kļuva aizvien mulsinošāka, jo uzmilzusī jūra, kuras līmenim batiskafs cēlās līdzi, pamazām nesa to uz sauszemi. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr jūras blīvums tā samazinājās, ka batiskafs nogrima; un arī tad laiku pa laikam kāds grūdiens lika manīt, ka kustība nav pilnīgi! izbeigusies.
— Tēti, es vairs neko neredzu, — īzija beidzot iesaucās. — Mēs varam beigt ziņojumu. Un miegs arī mums sāk nākt. Ja vajadzēs, pamodiniet mūs!
— Labi, īzij, — Ričs atbildēja arī Rekera un pārējo klausītāju vārdā. — Arī Nika nometnē tagad nekas sevišķs nenotiek, tikai pūš vējš, un šķiet, ka tas nav tik bīstami, cik pārsteidzoši.
Meitene īsu mirkli parādījās uz ekrāna, smaidot novēlēja labu nakti un pazuda; pēc tam pavīdēja Aminadorneldo šaurā seja, ūn šis sakaru punkts bija atvadījies.
Dabiski, ka tagad visa uzmanība pārslēdzās uz novērošanas telpu, no kuras varēja tieši redzēt Tenebras virsmu. Tomēr tur patiešām nekas sevišķs nenotika. Robots, kā parasti, stāvēja visai nepareiza ugunskuru apļa vidū, un četri iedzimtie bija novietojušies ap to šonakt nevienādā attālumā: trīs no viņiem atradās diezgan cieši kopā ziemeļaustrumu pusē, un ceturtais apstaigāja atlikušās trīs ceturtdaļas apļa. Pēc dažu minūšu novērošanas bija viegli noteikt iemeslu — kamēr nodzisa viens ugunskurs vientuļnieka pusē, ziemeļaustrumos paspēja nodzist vai vesels ducis. Tai pusē kādam nepārtraukti bija jāsteidzas ar lāpu no jauna aizdedzināt vienu vai divus ugunskurus ārējā malā. Lāgu lāgiem, ja lāses sekoja cita citai pārāk ātri un pirmā bija atstājusi robu uguns aizsargsienā, nodzisa arī kāds no iekšē- pem ugunskuriem. Tomēr šķita, ka tiešas briesmas nedraud.
Kamēr Rekers paēda, viņa asistents, uzdevis vienam audzēknim izmērīt ar soļiem attālumu, kas atbilst robota garumam, aprēķināja laiku, cik ilgi lietus Jāse lido virs šīs līnijas, un tā noteica vēja stiprumu — gandrīz divas jūdzes stundā, kas, kā visi lināja, bija rekords; to paziņoja zinātniekiem, bet neviens nespēja ne izskaidrot šo parādību, ne arī paredzēt tās sekas. Toties kāds apkalpes loceklis, kurš pašreiz nedežurēja, brīdi pastāvējis pie novērošanas telpas durvīm, apvaicājās:
— Cik tālu no jūras ir nometne?
— Savas divas jūdzes no dienas krasta līnijas.
— Cik tālu naktī?
— Jūra sasniedz ieleju tieši pie kalna.
— Kā vējš izmainīs krasta līniju? Tā kā jūra vēlu naktī nav daudz blīvāka par gaisu, man liekas ka pat šī niecīgā viesuļvētriņa — divas jūdzes stundā — var radīt pamatīgas pārvērtības.
Rekers vienu mirkli izskatījās satrūcies; tad viņš pārlaida skatienu visiem pārējiem, kas atradās telpā. Viņu sejas liecināja, ka nevienam šī doma nebija iešāvusies prātā, bet, kā doktors pamanīja, vairums — un tieši tie, kuru domām varētu būt vislielākā nozīme — juta, ka tā ir pamatota. Tāpat domāja arī Rekers pats, un, jo vairāk viņš par to lauzīja galvu, jo vairāk raizējās. Ričam, kas pēdējos rūpju pilnajos mēnešos nebija zaudējis neko no sava vērīguma, doktora sejas izteiksme bija pilnīgi skaidra.