— Vai jūs nedomājat, ka būtu labāk viņus dabūt tālāk no jūras, kamēr vēl ir laiks? — viņš jautāja.
^ Neesmu par to pārliecināts. Tikai četri vien viņi nespēj pārvietot atpakaļ visu nometni, un man ārkār-^ līgi negribas pamest kaut ko no viņu mantām, lai to aizskalo ūdens. Galu galā viņi uz pakalna ir piecdesmit pēdu augstāk par vietu, līdz kurai jūra pacēlās agrāk.
— Vai šai jūrai piecdesmit pēdu ir daudz?
— Es nezinu. Es to nevaru noteikt.
— Manuprāt, kaut kas jums būs jādara, — Ričs teica. — Jūs pazaudēsit visu, ja jūra viņus pārsteigsi
— Jā, bet • •
— Kādi tur vēl «bet»! Paskatieties!
Viņu sarunā bija iejaucis tas pats apkalpes loceklis, kas bija ieminējies par vēju. Viņa acis bija pievērstas ekrānam, uz kura bija redzama jūra, un abi — Rekers un Ričs īsajā mirklī, pirms paši paskatījās uz ekrānu, jau nojauta, ko ieraudzīs.
Vairākas stundas pirms parastā laika eļļainās jūras mēles laizījās ap austrumu pakalnu pakājēm. Pāris sekunžu neviens neteica ne vārda; tad Rekers rīkojās tā, ka izgaisināja lēni1 domājoša un lēmumos svār-> stīgaj visai nepraktiska «tipiska zinātnieka» iespaidu, kāds droši vien bija par viņu radies diplomātam. Ieraudzījis, ka viņa projektam un audzēkņiem draud tūlītējas briesmas, viņš lēma un rīkojās pietiekami' ātri:
^ Nik! Jūs visi! Vienu mirkli pametiet acis uz austrumierri"un tūlīt sāciet rīkoties! Pārliecinieties, ka visi dokumenti1 / 5t sevišķi kartes, tiek droši ietīti un piestiprināti pie plosta! Piesieniet tās cieši, tomēr at«f stājiet tik daudz virves, lai arī paši varat piestipnV nāties pie plosta! Jūs uii kartes esat vissvarīgākais, un to rieaizmirstietl Kad kartes ir novietotas pēq
iespējas droši, dariet, ko varat, lai saglabātu ieročus; piestipriniet tos vai nu pie sevis, vai pie plosta! Bēdziet ar plostu!
— Kā ar ganāmpulku? Bez tā… — ieminējās Niks.
Rekers, nenogaidījis teikuma beigas, partrauca viņu:
— Nedomājiet par ganāmpulku! Rūpējieties paši par sevi! Par kartēm un ieročiem!
Trīs Nika biedri bija ķērušies pie darba bez jebkādām ierunām.
Tālie novērotāji, elpu aizturējuši, nolūkojās, kā tenebrieši pūlas aizsteigties priekšā draudīgajam okeānam.
Jūra, kuru lietus bija stipri atšķaidījis, jau applūdināja pauguru un vienlaikus nodzēsa visus ugunskurus, tāpēc nometnes panorāma uz ekrāniem nobālēja. Pēc mirkļa novērotāji ieraudzīja četrus pielieku- šos tenebriešus. Plosts vēl nebija uzpeldējis, bet kustējās rāvieniem, ar pludiņiem vilkdamies pa zemi, kura tagad bija kļuvusi par okeāna dibenu. Rekers deva rīkojumu, lai robots seko plostam.
VII
Tenebras naktis bija grūtas dromietim Aminadabarli. Un vēl grūtākas tās bija visiem cilvēkiem, kuriem gadījās saskare ar viņu. Dromietim likās neizturami noskatīties uz cilvēkiem, kuri divas Zemes diennaktis nododas darbam, kam nav tieša sakara ar viņa dēla glābšanu, kaut ari viņš gluži labi zināja, ka nekā nevar darīt, kamēr palīgi uz Tenebras nekustīgi guļ vai, pareizāk, ir bez samaņas. Tas neiespaidoja dro- mieša emocijas — kādam vai pat visiem vajadzēja kaut ko darīt, to viņam diktēja viņa instinkti. Ātri un nenovēršami viņš sāka uzskatīt cilvēciskās būtnes par viscietsirdīgāko un nesadarbīgāko rasi visā Galaktikā, par spīti Riča prasmīgajām pūlēm — viņam bija padomā daudz profesionālu jautājumu dro- mieša prāta nodarbināšanai.
Rekers pats bija pietiekami aizņemts, lai nedomātu par Dromu un tās impulsīvajiem iedzīvotājiem. Par laimi, plostam ar nevarīgajiem pasažieriem netuvojās neviens dzīvnieks un robotam nebija viņi jāaizstāv; tas uzmanīgi vēroja apkārtni un nebija nevienu pat manījis. Rekers izjuta atvieglojumu, kaut arī kā zinātnieks bija vīlies, jo bija gribējis kaut ko uzzināt par radījumiem, kas pirms dažām naktīm tika iznīcinājuši lielu da)u viņa audzēkņu ganāmpulka un kas spēj dzīvot ļoti nelielā skābekļa koncentrācijā. Tomēr visi četri pie plosta piesietie atradās zināmā drošībā, kaut arī robots nedrīkstēja ļaut plostam aizpeldēt pārāk tālu no sevis, tāpēc bija nepieciešama nepārtraukta novērošana.
Pamazām straume atslāba, un plosts palika uz vietas. Vienu brīdi Rekers savā krēslā gandrīz aizsnaudās. Dienai austot, plosta pasažieri bija sveiki un veseli. Sardzei šis laika sprīdis bija visspraigākais — ūdens no jūras sāka izgarot, tās blīvums palielinājās un plosts sāka peldēt. Laime, ka ap šo laiku nebija nekādu straumju; plosts ar visiem pasažieriem cēlās tieši augšup. Diemžēl, kā to jau varēja paredzēt, uzpeldējis tas apmetās otrādi, tā ka pāris stundu robota
operatoram ar nepatiku bija jānoskatās, kā iedzimtie karājas zem plosta, kamēr okeāns pamazām plaka. Pa nakti viņi bija aizpeldējuši no pakalna virsotnes un tagad nokļuva nelielā ezeriņā vienā no tuvējām ieplakām. Kad beidzot bija skaidrs, ka ezeriņš vairs neizžūst un seklāks nekļūs, bija jāsāk darboties robotam.»
Par laimi, oleums bija jau sekls — tik sekls, ka plosts vairāk balstījās uz ķermeņiem zem tā nekā peldēja šķidrumā. Rekers ievadīja robotu ezeriņā, un tas, stumdams plostu ar četriem bezsamaņā esošajiem iedzimtajiem pa priekšu, izvadīja to malā. Pasākums veicās, un pēdīgi diezgan haotiskais tenebriešu ķermeņu mudžeklis — viņi pamazām sāka atgūties — bija nogādāts oleuma dīķa krastā.
Pa to laiku arī batiskafs bija iznests no jūras. Tāpat kā plosts, tas bija nokļuvis ezerā kādas ielejas galā; tomēr batiskafs nepeldēja. Ezers bija pārāk sekls. Tāpēc īzija un viņas draugs, atradās tikpat kā hermētiski noslēgtā pilī ar_ grāvi visapkārt; tas efektīvi aizsargāja viņus no Ātrā un tā karotāju tuvošanās.
Jo Ātrais bija tur. Viņš ieradās stundu pēc brīža, kad ezers beidza garot, par spīti ievērojami lielajam attālumam, kuru batiskafarn vajadzēja būt nopeldējušam pa nakti, jo vējš, kas visu virzīja uz kontinenta iekšieni, bija aizdzinis arī batiskafu. īzija ziņoja, ka jūra neesot redzama. Meiteni tas neuztrauca, viņa stāstīja, ka lieliski saprototies ar Atro, un šķita — viņa sevišķi nebažījās arī, kad viņai pastāstīja par Nika neveiksmi pagājušajā naktī.
Niks un Betsija, Džims un Džeina — visi bija sveiki un veseli; pie plosta piestiprinātās kartes bija
izglābtas, tāpat ari vairums ieroču. Lai noskaidrotu, kur viņi atrodas, nevajadzēs daudz laika, ja attālums, kuru viņi nopeldējuši, ir tik niecīgs, kā viņi domā; taču, ja Niks ar draugiem ari atradīs nometnes vietu, tad, jādomā, tur nekā cita vairs nebūs kā tikai vieta. Ganāmpulks būs pazudis, vismaz lielākā daļa no tā; rati — kas lai zina, kur tie būs palikuši.
Atrast pagājušās nakts ugunskuru vietu bija vieglāk, nekā varēja domāt. ParMielu pārsteigumu Rekeram, vējš bija palīdzējis Džimam atrisināt šo jautājumu. Protams, viņš un Džeina visu atpakaļceļu bija cīnījušies pret vēju, tagad tas palīdzēja atgūt «jēgu un virzienu», kuru tenebriešiem, tāpat kā cilvēkiem, veido atmiņa kopā ar elementāro dabas parādību izpratni. Tiklīdz viņi uzzināja, kurā pusē ir jūra, nebija vairs nekādu grūtību; bez šaubām, viņi bija aiznesti tieši zemes iekšienē. Vienā stundā atrada rate- ļus un ugunskuru atliekas. Rekers patiešām bija pārsteigts, noskaidrojis, ka tie atradušies un krava nav bojāta. Ūdens okeānā, kas bija tos klājis, nebija daudz blīvāks par atmosfēru!
— Man šķiet, mēs varam ietaupīt mazliet laika, — doktors beidzot teica, kad grupas mantība bija «inventarizēta». —/Tagad mēs varam doties atpakaļ uz jūru, nesot līdzi plostu. Atstāsim zīmi pārējiem; viņi varēs vai nu sekot mums, vai arī sākt pārvietot nometni, kā nu viņiem šķitīs pareizāk, kad viņi būs atnākuši. Mēs izmēģināsim plostu un pārmeklēsim krastu uz dienvidiem tik tālu, cik šodien pagūsim.