— Ko tu ar to domā? — Niks jautāja. — Vai mēs meklēsim līdz tumsai vai arī tik ilgi, lai pietiktu laika atgriezties šeit pirms tumsas?
— Gandrīz līdz tumsai, — Rekers atbildēja.
— Mēs iesim uz dienvidiem, kamēr nolemsim, ka esam aizgājuši pietiekami tālu, un dosimies tieši zemes iekšienē, lai laikus izbēgtu no okeāna.
— 'Tad jau būtu labāk, ja pārējie pārvietotu nometni, vienalga, kad viņi ieradīsies, un zīmītē jānorāda, lai viņi iet uz dienvidiem. Mums un tāpat arī viņiem būs grūtības ar pārtiku, jo ganāmpulks ir zaudēts.
— Zaudēts? Man šķiet, es redzēju Džimu un Džeinu ar pāris lopiem, kurus viņi vāca kopā.
— Tas ir pareizi, visi nav pazuduši, tomēr to ir palicis tik maz, ka mēs nevaram atļauties tos apēst, iekāms nebūs izperēti daži jauni.
— Man liekas, ka pazudušie lopi ir drīzāk noklīduši nekā gājuši bojā.
Rekers ātri pārdomāja. Ganāmpulka zaudējums būtu nopietns trieciens viņa audzēkņiem, bez tā viņiem viss laiks būtu jāpavada medībās, tomēr viņi dzīvotu. Ja pavisam drīz neizglābs Iziju un Minu, viņi varbūt aizies bojā. Tātad visi spēki jāvelta bērnu glābšanai.
— Jūs visi dosities uz jūru. Ganāmpulka problēmu mēs apsvērsim vēlāk. Ja plosts nespēs jūs visus noturēt virs ūdens, atlikušie varēs nākt atpakaļ un meklēt lopus.
— Labi.
Nika atbilde izklausījās nevērīgāka, nekā īstenībā bija. Rekers pats viņam bija izskaidrojis, cik svarīga ir ganāmpulka drošība. Ja batiskafa meklēšana bija vēl svarīgāka, tad tas Skolotājam nozīmē ļoti daudz; Niks būtu vēlējies, kaut arī viņam tas nozīmētu tikpat daudz. Viņš neiebilda^ bet brīnījās un raizējās gan,*
Četratā viņiem plostu nest bija pavisam viegli, kaut ari cīņa ar vēju viņus mazliet apgrūtināja — Niks sprieda, ka šodien tas ir vēl spēcīgāks.
Divas jūdzes līdz jūrai viņi nogāja diezgan ātri un lieki netērēja laiku,' pārbaudot plostu, bet tūlīt ienesa to jūrā tiktāl, ka ūdens sniedzās viņiem līdz viduklim, nolaida to ūdenī un visi četri uzkāpa uz tā.
Plosts tik tikko noturēja viņus. Pludiņi pilnīgi iegrima ūdenī un faktiski arī rāmis. Grūtības radīja nevis noturēšanās uz ūdens, bet līdzsvars. Daudz laika vajadzēja arī, lai iemācītos lietot airus, kurus viņi bija pagatavojuši pēc Fedžina pamācības.
— Kāpēc viņiem vispār jāmeklē batiskafs? — šai brīdī indīgi apvaicājās Aminadabarli. — Robots pa krastu var pārvietoties tikpat ātri, cik viņi, airējot to jocīgo braucamrīku, un batiskafs noteikti neatrodas jūrā. Ja jūs domājat, ka jūsu audzēkņi var būt noderīgi, kāpēc neliekat viņiem iet pa krastu kopā ar robotu?
— Lai arī viss, ko jūs sakāt ir patiesība, mazie te- nebriešiem bez plosta ir nepieejami. Šķiet, ka ne- ietaupīsim laiku, ja Niks ar saviem draugiem ies kājām, bet pēc batiskafa atrašanas atgriezīsies visu garo ceju pēc plosta.
— Saprotu, — dromietis noteica.
Rekers pameta uz viņu ašu skatienu. Ņemot vērā visus apstākļus, šis zellis šobrīd bija neparasti laipns, bet Rekeram neatlika laika lauzīt galvu, kādi tam varētu būt iemesli. Vēl aizvien bija jānovēro Niks un viņa ceļabiedri.
Tad Aminadabarli iešāvās prātā kāda doma, viņš devās uz savu kajīti, lai atlaistos uz grīdas un mierīgi to pārdomātu. Pēc pāris stundām, sajūsmināts par sevi un izjuzdams milzīgu pārākumu pār nejēgām no Zemes, viņš devās.uz sakaru telpu dalīties savā spīdošajā idejā ar dēlu un meiteni no Zemes; šai idejai bija jāpaātrina bērnu izglābšana.
Sakaru telpa, kā parasti, bija ļaužu pilna. Viens no viņiem — dromietis viņu nepazina — stāvēja uz- tverošās'kameras objektīva priekšā.
— Izij! — viņš iesaucās. — Jūs dzirdējāt, ko es pašlaik stāstīju. Pajautājiet Ātrajam, vai taisnība, ka viņi zina, kad uzradīsies jaunas upes un pacelsies jauni pakalni. Lai viņi pastāsta, kāpēc uzdrīkstas dzīvot alās klintī, kas — k.ā mēs visi noprotam — jebkuru brīdi var sagrūt zemestrīcē.
— Labi, — meitene mierīgi teica, un viņas seja pazuda no ekrāna.
Aminadabarli bija pārāk pārskaities, lai pamanītu meitenes nozušanu. Kā gan šie mazie izdzimteņi uzdrīkstas izraut idejas tieši no viņa smadzenēm un apgalvot, ka tās ir viņu pašu? Viņš vēl nebija apsvēris .savu ideju pilnīgi visos sīkumos, bet būtībā tā bija tā pati, kuru nupat tika izvirzījis Zemes zinātnieks, par to viņš bija pārliecināts. Protams, varbūt tā nebija pietiekami pamatota, jā, laikam gan ne, — tagad, rūpīgāk to apsvēris, viņš sāka domāt citādi. Visa šī ideja bija tīrais minējums, un bija žēl, ka meitene tās dēļ aizsūtīta izniekot laiku. Viņš iejauksies un pierādīs savam dēlam šīs idejas vājās puses, un izvirzīs perspektīvāku tās variantu, tiklīdz būs izstrādājis to visos sīkumos; tikai tad Aminadabarli pamanīja, ka arī Aminadorneldo ir nozudis no ekrāna; droši vien aizgājis reizē ar meiteni. Nu, tad jau viss kārtībā; katrā ziņā jdeja vēl mazliet jāpārdomā, Viņš to darīja kādas piecpadsmit vai divdesmit minūtes, tik tikko ieklausīdamies cilvēku sarunās sev apkārt, līdz atkal parādījās bērni. Viņi bez jebkāda ievada un redzama satraukuma sniedza savu ziņojumu.
— Jums laikam ir taisnība, — teica Tzija,. — Likās, viņi bija pārsteigti, ka kāds varētu nezināt, kuras vietās notiks zemestrīces vai arī kur radīsies ezers un kādā virzienā pārplūdīs upes un ezeri. Viņi to zina tik labi, ka viņiem bija ārkārtīgi grūti man izskaidrot, pēc kādām zīmēm viņi to novēro.
Ģeofiziķis un viņa kolēģi saskatījās.
— Neļaujiet viņiem apklust! — pirmais nopietni teica. — Pierakstiet visu, ko viņi saka, un pārraidiet to mums, vienalga, vai paši no tā ko saprotat vai ne. Un mēs ar Refcera audzēkņu palīdzību izpētīsim šīs planētas garozas dinamiskos procesus.
Sāda rīcība bija pēdējais piliens Aminadabarli pacietības kausā. Neievērojot ne cilvēku, ne dromiešu pieklājības likumus, viņš ar savu plūdlīnijas ķermeni šķēla sakaru telpu, pašķirdams cilvēkus kā kuģis ūdeni. Aminadabarli nostājās pretī ekrānam un, skatīdamies garām Izijai, it kā viņas tur nemaz nebūtu, vērsās pie sava dēlēna ar garu tirādi griezīgajā dro- miešu valodā. Neviens cilvēks viņu nepārtrauca; šā radījuma apmēri un ekstremitātes ar desmit nagiem būtu iedvesušas viņiem piesardzību pat tad, ja viņi par dromieti neko nezinātu.
Griezīgās skaņas vēl pastiprināja tādas pašas no skaļruņa; acīmredzot dēls mēģināja šad tad arī iebilst pa vārdiņam. Tomēr tas viņam neizdevās; dro- mieša runas plūdi beidzās tikai tad, kad, jādomā, viņam aptrūka vārdu.
Atbildēja Izija, turklāt angļu valodā, jo pat viņas balss saites nespēja tikt galā ar dromiešu valodas izrunu.
— Mēs viņam jau pastāstījām, ser. Doktors Rekers lūdza mani jums to pateikt, tiklīdz jūs parādīsities; kad mēs viņam to ziņojām, jūs tikko bijāt aizgājis no sakaru telpas. Viņš visu pastāstījis Nikam, un varbūt jau ilgi pirms nakts iestāšanās plosts piepeldēs mums iespējami tuvu. Tad viņi to pārnesis pāri sauszemes strēlei. Ātrais saka, ka viņi no jūras ieraudzīšot mūsu starmešu gaismu, tāpēc robots devās atpakaļ uz nometni uzaicināt pārējos nākt šurp.