Dromietis šķita apstulbis, tomēr vēl tik daudz atcerējās no pieklājīgas uzvedības, lai pārietu uz angļu valodu.
— Jūs Ātrajam lūdzāt, lai viņš pastāsta ceļu no nometnes uz jūsu atrašanās vietu? — viņš diezgan neveikli pārvaicāja.
— Ak jā. Mina jau pirms laba laika par to iedomājās. Man vajadzēja agrāk pateikt to doktoram Rekeram vai kādam no jums.
Ziņa, ka tā bijusi Aminadorneldo ideja, ievērojami nomierināja dromieti; vairums cilvēku telpā neņēmās spriest, cik daudz taisnības meitenes teiktajā. Viņi zināja, cik vecs ir mazais dromietis, un bija ari jau iepazinuši Iziju.
— Cik daudz laika vajadzēs Nikam, lai nokļūtu pie jums? — jautāja Aminadabarli.
— Ātrais domā, ka, kājām ejot, viņš būtu pie mums kaut kad pēcpusdienā, tomēr nezina, cik ātri peld plosts.
— Vai j«ūs neieteicāt savam draugam Ātrajam uztaisīt tādu pašu plostu, kāds ir Nik^m?,
— Teicu gan, bet viņš nes,pēj tādu uzbūvēt. Protams, viņa ļaudis varētu sadabūt tik daudz ādu, cik vajag, bet viņi nemāk pagatavot pietiekami blīvus maisus — es gribēju teikt — tādus, kas nelaiž cauri gaisu. Viņi neprot taisīt līmi, kādu lietoja Niks, un arī es to nemāku. Ātrais gaida, kamēr ieradīsies Niks ar plostu.
— Un tad, protams, viņš Nikam to atņems.
— Ai, nē! Viņam nav nekādu iebildumu pret Niku. Es Ātrajam pastāstīju, kas ir Niks, — kā robots nozaga olas no vietas, kur Ātrā ciltsbrāļi bija nolikuši tās perēt. Man šķiet, ka viņš varbūt ir mazliet noskaities uz robotu, bet tas nekas. Apsolīju iemācīt viņam visu, ko viņš grib zināt; teicu, ka Niks daudz ko prot un palīdzēs. Mēs saprotamies ļoti labi.
Dromietis bija satrūcies un nemaz to neslēpa.
— Vai to visu jums ieteica doktors Rekers?
— Ai nē, to es izdomāju pati — vai, pareizāk sakot, mēs abi ar Minu. Šķita, ka labāk būtu sadrau- ; dzēties ar aliniekiern; viņi varbūt nevarētu nodarīt i neko ļaunu kuģim, ja saskaistos uz mums, tomēr pil- ļ nīgi droši nebijām.
— Skaidrs.
Aminadabarli bija mazliet samulsis. Pavirši, bet pieklājīgi beidzis sarunu, viņš devās atpakaļ uz Rekera novērošanas telpu. Jau pirms viņa aiziešanas zinātnieki atsāka iztaujāt meiteni.
Tai laikā četri tenebrieši un robots devās uz dien- ; vidiem, velkot virvē rateļus, un atbildēja uz zinātnieku jautājumu plūdiem.
Samulsušais dromietis atklāja, ka novērošanas telpa ir tikpat pārpildīta kā sakaru telpa, kuru viņš ntile bija pametis, un viņam vajadzēja labu brīdi, lai
pēc jautājumiem un atbildēm noprastu, kas pašlaik notiek.
— Varbūt mēs varētu noteikt attālumu ar triangu- lācijas metodi — vējš nometnē un «skafa» atrašanās vietā droši vien pūš tieši uz vulkāna pusi.
— Bet mēs nezinām azimutu nevienā no šīm vietām. Turklāt Koriolisa spēka ietekmē var mainīties vēja virziens.
— Tādā pasaulē kā Tenebra ne visai daudz; kalns ir jau atzīmēts kartēs. Ja mums būtu mazliet vairāk datu, mēs pēc vēja virziena varētu noteikt «skafa» atrašanās vietu.
To dromietis izdzirda, iekšā nākdams, un tas viņu pamatīgi apmulsināja. Mazliet vēlāk, kad viņš bija uzzinājis par vulkāna esību, viss šķita jau kaut cik sakarīgāks. Aminadabarli varēja saprast, ka šāds karstuma avots izraisa gaisa strāvu pat Tenebras spēcīgi saspiestajā gāzu apvalkā. Pēc tam viņu satrauca cita problēma.
— Kā jūs domājat, cik stiprs var kļūt vējš? Ja tas ik dienas iedzīs jūru tālāk iekšzemē un tā nesīs batiskafu līdzi, cik tuvu vulkānam nokļūs bērni?
— Es domāju, kādu laiku varam vēl neuztraukties. Vai nu vējš būs, vai nebūs, jūra tik dziļi zemes iekšienē sastāvēs galvenokārt no ūdens un neaiznesīs batiskafu sevišķi tālu. Varu derēt, ka jūdzēm platā joslā ap vulkānu nebūs šķidra ūdens ne naktī, ne dienā, pat ja vējš pieturēsies un vulkāna izvirdumi turpināsies.
Aminadabarli nenoklausījās līdz galam. Viņam bija jauns iemesls raizēm, un raizēties viņš prata. Cik ātri spēdams viņš devās atpakaļ uz sakaru telpu.
Zinātnieki jaunās sensācijas dēļ bija pametušf Iziju. Aminadabarli' nemaz nepadomāja, vai bērni aizgājuši gulēt, vai tikai sarunājas ar aliniekiern, viņš ari neapsvēra, vai jautājums, kas viņu urdīja, būtu jādzird bērnu ausīm.
— Mis Ričai Minal — viņš bez kādām ceremoni- ļjām iespiedza mikrofonā.
Uz ekrāna parādījās Izija, berzēdama no acīm miegu; šis žests Aminadabarli vai nu nemaz neietekmēja, vai arī viņš to ar nodomu ignorēja.
— Kur ir mans dēls?
— Aizmidzis.
Normālos apstākļos Izija nebūtu atbildējusi tik strupi.
— Nu, varbūt varēs iztikt arī ar jums. Vai esat dzirdējusi, ka ir noskaidrots, no kā ceļas vējš?
— Jā; es saprotu, ka vainīgs ir vulkāns. Tūlīt pēc tam es aizgāju gulēt. Vai ir kādas jaunas ziņas?,
— Ne jau nu tieši ziņas. Dažiem no tiem Zemes zinātniekiem ir iešāvies prātā, ka jūsu «skafu» varētu pienest ar katru nakti mazliet tuvāk vulkānam, un jūs nokļūtu nopietnā nelaimē. Ko par to domā (jūsu draugs Ātrais?
• — Nu, ir pavisam drošs, ka vēl dažas dienas mēs nebūsim tik tālu; no šejienes mēs neredzam pat vulkāna atblāzmu.
— Jūs domājat, ka jūs neredzat; svarīgi ir tas, ko redz iedzimtie un ko viņi domā. Vai esat pajautājusi Ātrajam? 4f
— Nē, līdz pat šim brīdim es par to neko nezināju. Katrā ziņā es neesmu nobažījusies; ja jau viņi būtu redzējusi gaismu, viņi būtu man pateikuši, jo domātu, ka tas ir robots. Nav iespējams, ka dažu Tenebras dienu laikā mēs varētu nokļūt pie vulkāna, un noteikti jau nu rit vēl ne.
— Kas tad rūpējas par rītdienu vien? Kā gan jūs, cilvēki, esat spējuši sasniegt pat tikai tādu civilizāciju, kāda jums ir, man'paliek noslēpums! Inteliģenti radījumi plāno ilgākam laikam.
— Inteliģenti radījumi arī parasti nepārsteidzas ar spriedumiem, — atcirta meitene, pirmo reizi kopš negadījuma neslēpjot dusmas. — Es neraizējos par parītdienu, jo rītvakar mēs jau būsim projām no šejienes. Lūdzu, pasakiet misteram Sakiiro, lai tur gatavībā sakaru kuģi, kas mūs varētu sagaidīt.
Pagriezusi muguru, Izija aizgāja — drīzāk gan svinīgi aizsoļoja — no redzes lauka; un Aminadabarli bija pārāk pārsteigts, lai apvainotos par tādu nepieklājību.
VIII
Kad Niks sasniedza batiskafu, Izija bija atkal nomodā. Nikam nebija grūti atrast kuģi — no krasta bija redzama tā starmešu gaisma. Vējš pūta tieši gaismas virzienā, bet, tā kā Niks un viņa draugi vēl neko nezināja par vulkānu, viņi nemaz nešaubījās, ka dodas īstās gaismas virzienā. Viņi izkāpa krastā un ar plostu plecos devās uz šo «bāku».'
Fedžins un četri citi audzēkņi bija ieradušies jau agrāk; ceļojums pa sauszemi veicās daudz ātrāk —■ arī robotam — nekā brauciens ar diezgan neveiklo plostu, .Šķita, ka Ātrais ir ļoti iecietīgi noskaņots.
Dažas minūtes pēc robota ierašanās Ātrais pieprasīja, lai viņam parāda, kā iegūt uguni. Iekāms vēl Rekers to uzzināja, Izija jau lika Džonam apmācīt Ātro. Džons bez iebildumiem paklausīja. Viņš izņēma uguns iegūšanas piederumus, un divās vai trijās minūtēs parādījās liesma,
Tad Ātrais pieprasīja, lai viņu pašu apmāca, kā rīkoties ar šo ietaisi, un līdz brīdim, kad Niks, Betsija, Džims un Džeina ieradās ar plostu, virsaitim pašam bija jau izdevies aizdedzināt uguni un viņš bija vislabākajā garastāvoklī.
Toties to nevarētu apgalvot ne par vienu uz «Vm- demiairix». Aminadabarli vairāk nekā jebkad bija pārliecināts, ka cilvēki ir naidīgi noskaņots un sadarboties nespējīgs bars; un pašlaik šādam viņa uzskatam bija vairāk pamata nekā parasti. Visi cilvēki kuģī, pēc Izijas Ričas parauga, bija pārskaitušies uz dromieti. Nakts atpūta nebija atjaunojusi meitenes parasti saulaino noskaņojumu. Tzija bija sašutusi par dromieša apvainojošo izturēšanos iepriekšējā vakarā un ne tikai atteicās paskaidrot viņam savu apgalvojumu par izglābšanos nākamajā Tenebras dienā, bet ari nestāstīja par to nevienam citam, baidīdamās, ka dromietis varētu noklausīties. Tā, protams, bija gluži bērnišķīga reakcija, — un Izija, neraugoties uz pieauguša cilvēka runas veidu un uzvedību, jau ari bērns vien bija. Izijas tēvu lūdza pierunāt meiteni tomēr kaut ko pastāstīt. Ričs ieskatījās meitas sejā uz ekrāna, bet nepārmija ar viņu ne vārda, taču savā starpā abi bija kaut ko noskaidrojuši, jo pēc brīža Ričs novērsās no ekrāna un teica: