— Lūdzu, lieciet misteram Sakiiro sagatavot sakaru kuģi batiskafa sagaidīšanai; cik es zinu, piekarināmo dzinēju piestiprināšanai un noregulēšanai nepieciešams zināms laiks.1
Ignorējot jautājumus, ar kuriem viņu apbēra, Ričs tūlīt atstāja telpu, lai nozustu savā dzīvoklī.
— Ko* mēs darīsim? — Jautājums ne mazākā mērā nebija retorisks. Jautātājs ģeofiziķis bija Riča ģimenes tuvs draugs.
— Manuprāt, jādara, kā viņš lika, — atbildēja kāds cits zinātnieks. — Šķiet, Ričs ir pārliecināts, ka mazā zina, ko runā.
— Es zinu, ka viņš ir pārliecināts, bet vai arī meitene pati ir pārliecināta?
— Mēs darīsim tieši to, ko viņš lika, — trešais norādīja. — Pat ja mazā ir kļūdījusies, nekas nenotiks, ja sakaru kuģis būs gatavs. Kāpēc visi ir tā uztraukušies?
— Tāpēc, ka mēs zinām, kas notiks ar Iziju un Riču, ja meitene būs kļūdījusies, — ģeofiziķis atbildēja. — Ir jauki, ja viņa zina, ko saka, bet, ja viņa zaudējusi savaldību tās desmitkājainās zebiekstes dēļ un tikai pūš pīlītes, lai attaisnotu savu rīcību … — Viņš izbeidza sarunu, pieslēdzās citam sazināšanās kanālam un nodeva Riča lūgumu inženieriem.
Robots neatradās pašā notikumu centrā, tomēr tos novērot vēl aizvien varēja. Šķita, ka Ātrā alinieki, saņēmuši norādījumus no virsaiša vai Izijas, asimilējuši un izrīko viņa audzēkņus. Neviens vairs nejautāja Fedžinam, kas jādara, bet, par spīti tam, notikumi risinājās gandrīz pārāk strauji, lai Rekers spētu tiem sekot. Viņš zināja, ka Izija sastrīdējusies ar Aminadabarli, taču sarunas sīkumi viņam nebija skaidri, Rekeram bija stāstīts par Izijas solījumu nākamajā dienā pacelties no Tenebras, bet viņam bija tikpat maz jēgas kā visiem pārējiem, kā īsti viņa domā to izdarīt.
Doktors galvenajos vilcienos zināja, kas norisinās uz planētas, bet visu viņš nebija izpratis, un neviens arī nepapūlējās viņam to paskaidrot. Rekeram nekad nebūtu varējis ienākt prātā, ka tas tiek darīts pēc Ieijas lūguma un ka viņa vispār spēj nonākt tādā galējībā, gribēdama būt pilnīgi droša, ka nekāda lietderīga informācija nenokļūst līdz «Vitidetrfiatrix» un radījumam, kas viņu bija tā aizkaitinājis. Rekers varēja vienīgi novērot, fotografēt, pierakstīt dzirdētās sarunas un censties izprast, kas īsti notiek.
Plosts bija nolaists ūdenī, un Niks un Betsija aizveda Atro pa dīķi tieši pie kāda no batiskafa iluminatoriem. Rekers redzēja tenebriešu un kuģa iemītnieku sastapšanos, tomēr nevarēja dzirdēt sarunu, fjo robots atradās pārāk tālu. Saruna bija ilga un visai dzīva, kā liecināja sarunas dalībnieku žesti — iluminators bija pietiekami liels, lai Rekers puslīdz labi varētu pat ieskatīties «skata» no izdevīgās robota pozīcijas. Viņš centās izprast žestu nozīmi, tomēr viņam neveicās. Sarunas nebeidzās līdz vēlam vakaram; tad plosts atgriezās krastā un visi sāka kravāties. Ducis alinieku palīdzēja nest plostu un vilkt ratus. Pirmo reizi Ātrais pievērsa uzmanību robotam, izlietodams Niku par tulku, — viņš lika tam iet viņiem līdzi. Rekers tūlīt piekrita; ceļā viņi acīmredzot devās, lai izbēgtu no jūras, kas, domājams, iespiedīšies iekšzemē vismaz tikpat tālu kā iepriekšējā naktī.
— Kurp šonakt dosies «skafs»? — Rekers vaicāja, vairāk, lai ļautu aliniekiern demonstrēt viņu spējas, nekā tāpēc, ka atbildei būtu kāda nozīme. Viņš gandrīz vai gaidīja, ka Ātrais pat nepapūlēsies.atbildēt, tomēr virsaitis bija ļoti labā noskaņojumā — augu dienu viss bija noticis tieši pēc viņa prāta. Kad grupa devās ceļā, Ātrais #gāja blakus robotam un priecīgi pļāpāja. Niks tulkoja. Ātrais sīki aprakstīja apkārtni, pa kuru viņi gāja, kā arī vietu, kur, viņaprāt, tiks aizskalots batiskafs. Viņš arī izskaidroja iemeslus, kāpēc viņš tā domā; ģeofiziķi klausījās, šo to piezīmēja un gluži ar mātes gādību pieskatīja magnetofonus, kuros ierakstīja sarunu. Pirmajās divās nakts stundās valdīja liela vispārēja līksmība, kādu Altaira rajons • nebija piedzīvojis desmitiem gadu. Vienīgie, kas tajā nepiedalījās, bija Aminadabarli un Rekers.
•Ātrais apturēja ceļotājus pēc nepilnu divu stundu lēna gājiena. Bija iestājusies nakts, un arī lietus bija klāt. Virsaitis visus norīkoja pie darba — lika lasīt kurināmo un pavēlēja Nikam visapkārt nometnei iekurt ugunskurus. Niks ar saviem draugiem bez iebildumiem paklausīja; Rekeram bija aizdomas, ka viņi ir pietiekami līdzīgi cilvēkiem un priecājas izrādīt savas zināšanas. Alinieki pie visiem ugunskuriem praktizējās uguns aizdedzināšanā — malkas kaudzes uzliesmoja cita pēc citas.
Sešpadsmit gadu vakara ugunskuru iedegšana uz planētas bija bijis signāls par četrdesmit astoņu stundu ilga atpūtas perioda iestāšanos uz «Vindemi- atrix», jo naktī uz Tenebras nekas nenotika, tikai lija lietus. Tagad viss bija mainījies; diskusijas, kas dažbrīd robežojās ar strīdu, ritēja pilnā sparā. Inženieri bija aizņemti, nostiprinot palīgkuģa ārpusē hidro- ferona dzinējus un to vadības iekārtas.
Biologs atteicās atstāt novērošanas telpu; viņš bija pārliecināts, ka notikumi' tuvojas atrisinājumam, •tikai nevarēja uzminēt, kāds tas būs. Naktī šī neziņa kļuva ļaunāka, it sevišķi, ja tuvumā gadījās viens vai otrs diplomāts. īstenībā Rekers smagi cieta no pēkšņa pašapziņas zuduma; viņšf prātoja, kā iemācīt saviem audzēkņiem izlabot batiskafu, ja tie būs ar mieru viņu uzklausīt.
Beidzot pienāca rīts. Ne nometnē, ne batiskafā nekas sevišķs nebija atgadījies. Drīz vien grupa devās uz turieni, kur, kā paredzams, būs aiznests batiskafs. Tas nozīmēja, ka jānosoļo tikpat garš ceļš kā iepriekšējā naktī, jo Ātrais un viņa' ciltsbrāļi bija paredzējuši, ka strandējušais «skafs» nepārvietosies nekur tālu. Rekers nezināja, vai Izija bija viņiem ziņojusi par batiskafa pārvietošanos; pēdējās četrdesmit astoņās stundās viņš meitenes balsi nebija sevišķi bieži dzirdējis.
Rekers turpināja mocīties — viņš nespēja iedomāties, kā drosmīgā meitene ar saprātīgu, tomēr pilnīgi neizglītotu iedzimto palīdzību varēs pacelt batiskafu, lai tas būtu pieejams sakaru kuģim. Retajos brīžos, kad viņš iesnaudās, viņu mocīja drausmīgi murgi; viņš uzskatīja, ka ir atbildīgs par bērnu likteni, un paša bezspēcības apziņa bija nepanesama.
Nav nemaz jājautā, kā jutās ģeofiziķi, kad iedzimtie bija sasnieguši paredzēto vietu, bet batiskafa tur nebija. Zinātnieki dūca kā bišu spiets, uzbrukdami cits citam ar hipotēzēm, un nevienam nebija laika klausīties, ko saka otrs. Aminadabarli noģība; pirmās palīdzības sniegšana viņam bija problēma, kas visus aizņēma pāris minūšu, kamēr dromietis pats atguvās, jo nevienam no cilvēkiem nebija ne jausmas, ko viņa labā varētu darīt. Par laimi, pēc stundas ceturksni ilgiem meklējumiem «skafu» atrada tieši turpat, kur tas bija palicis'iepriekšējā naktī; tas ļāva uzelpot abiem tēviem,-bet atstāja neizpratnē daudzus citus cilvēkus un arī dažus tenebriešus. Batiskafs bija atradies jūrā, to Tzija bija paziņojusi. Zinātnieku strīdi uzliesmoja ar jaunu sparu, bet pie batiskafa sāka kūsāt darbs. Tenebrieši nepārprotami rīkojās pēc zināma plāna, tomēr "Rekers nespēja saprast, ko viņi grasās darīt.