Lielā skaitā tika izsūtītas mednieku grupas — kā varēja spriest pēc tenebriešu apbruņojuma; katru no tām pavadīja viens Fedžina audzēknis ar cirvi. Plosts vairākkārt brauca uz batiskafu, un Ātrais ar savējiem ļoti rūpīgi pārbaudīja tā virsmu; šķita, ka pa šo laiku Izija ar viņiem sarunājas, bet Rekers un viņa biedri nevarēja dzirdēt, ko meitene saka. Tenebrieši ļoti interesējās par silto zonu «skafa» augšdaļā, kur dzesēšanas iekārtas izvadīja siltumu no dzīvojamām telpām; pieturēdamies pie daudzajām skavām, viņi sāka rāpties uz augšu pa «skafa» korpusu, lai izpētītu to tuvāk. Tā kā «skafs» bija apaļš un vairs nepeldēja, tad tas sāka velties virsū plostam, un kāpēji ar skubu lēca lejā. Plosts pievirzījās tuvāk robotam, un Rekers dzirdēja, ka Niks saka Betsijai:
— Tas ietaupīs daudz laika. Ja skolotājiem kuģī nav iebildumu, mēs ievelsim to šeit un strādāsim pie tā.
Abi iestūma plostu atpakaļ dīķī un atkal aizairēja pie strandējušā «skafa». Šoreiz Rekers zināja, par ko tiek spriests, un, kaut arī nevarēja dzirdēt sarunu, tomēr saprata, kā tā beidzās, — Izija piekrītoši pamāja ar galvu.
Tas Rekeru satrauca, un viņš nekavējoties piezvanīja bortinženieriem. Tie doktoram apgajvoja, ka batiskafs ir pilnīgi hermētisks un velšana tam neko nekaitēs, vienīgi abiem jaunajiem kuģotājiem būs nepatīkama sajūta.
Plost_s bija ce|ā uz krastu, un Niks kaut ko uzsauca Ātrajam. Rekers uztvēra tikai pāris vārdu, jo Niks runāja tenebriešu valodā, tomēr viņš viegli noprata, par ko. Līdzko plosts nonāca seklumā, kur varēja brist, Ātrais uzrāpās uz plosta, un nu tas bija pārslogots līdz pēdējai iespējai. Aizbraukuši atpakaļ pie batiskafa, viņš un Betsija satvēra skavas uz korpusa un piesardzīgi sāka kāpt augšā. Niks palika uz plosta, lai pastumtu to nost un tas nemaisītos pa kājām. Rekers baidījās, ka nenotiek kāds negadījums, 1 et kāpēji bija pārsteidzoši veikli un labi sadarbojās, turēdamies tieši virs šķidruma līmeņa, kad kuģis lēnām sāka zvelties uz viņu pusi. Par laimi; skavas bija visapkārt korpusam; Rekers bija pārliecināts, ka pirms šā pasākuma tenebrieši to nemaz nebija pārbaudījuši.
Divi pilni apgriezieni nogādāja «skafu» tādā dziļumā, kur varēja brist, bet ūdens celtspēja bija tik maza, ka vajadzēja vēl Vienu kāpēju. Trešais kūlenis pievēla «skafa» labo sānu tieši pie krasta. Niecīgs sarežģījums radās, kad Ātrais un Betsija nolēca lejā un kuģis sāka velties atpakaļ; Rekeram pirmo reizi gadījās izdevība tikt uzklausītam — viņš steigšus deva padomu pielikt dažus balstus, un Niks paklausīja. Kad kuģa korpuss bija nostabilizēts un bērni skatījās laukā uz robotu, kas atradās pāris jardu no viņiem, Rekers nosprieda, ka tagad varētu uzzināt» kas notiek, un izlietoja robota skaļruni.
— Sveiki, Izij. Beidzot esam satikušies.
— Sveiki, doktor. Jā, jūsējie ir šeit. Es biju domājusi, ka varēsim iztikt bez viņiem, tomēr viņi daudz palīdzēja. Vai jūs paliksit un novērosit visu līdz galam?
No šā jautājuma biologs, maigi izsakoties, satrūkās.
— Palikšu? Mēs tikai tagad sāksim darbu. Es izsaukšu inženierus, lai viņi noklausās, kamēr es Nikam un pārējiem paskaidrošu, ko darīt ar elektrolīzes iekārtu; viņi būtu jau šeit, tikai es negaidīju, ka pie kuģa varēs piekļūt tik ātri. Mēs atradīsim, kuri savienojumi cietuši no korozijas un kur zudis kontakts, lai…
Izija laikam bija sākusi jau runāt, iekāms viņš vel nebija tiktāl ticis, bet pārraides novilcināšanās dēļ viņš nezināja, kad īsti meitene viņu pārtraukusi:
— Atvainojiet, doktor, bet es negribētu, ka Niks muļķojas ar «skafa» instalāciju. Es pati no tās nekā nesaprotu un neredzu nekādas iespējas pasargāt viņu no iespējamām kļūdām. Katrā ziņā mēs drīz vien pa- celsimies, tāpēc, lūdzu, neļaujiet viņam ieiet kādā no pārbaudes lūkām, ja tās patiešām ir vaļā! \
Meitene runāja tikpat piemīlīgi kā vienmēr, bet balsī bija jūtama apņēmība, kuru bez kļūdīšanās saklausītu katrs. Rekers jutās pārsteigts, bet tad sašuta:
— Ko jūs domājat ar «jūs negribētu», lai Niks strādā? Kurš cits tad to varētu? Ja jūs domājat, ka viņš neko nesaprot no elektrības, kāds labums gan būs, ja'sāksit darboties jūs pati vai Ātrais? Šis plāns Ir kalts nedēļām ilgi, un jūs nevarat…
— Mani neinteresē, cik ilgi pasākums ir organizēts, un es varut — meitene vēl aizvien pieklājīgi atbildēja. — Ātrais darīs, ko es likšu, un Niks darīs to, ko viņam liks Ātrais. Mēs vispirms izmēģināsim Ātrā ideju; esmu pārliecināta, ka izdosies, bet, ja ne, tad varbūt atkal padomāsim par jūsējo. »
Rekers bezpalīdzīgi palūkojās apkārt; mazajai bija taisnība. Viņam vispār nebija nekādas iespējas uzspiest meitenei savu gribu. Varbūt viņas tēvs… nē; Ričs vēroja notiekošo sakaru telpā, un viņa sejā, kas bija redzama uz kontrolekrāna, atspoguļojās kaut kas līdzīgs apmierinājumam. Biologs padevās.
— Labi, īzij. Vai jūs man pastāstīsit, kāds ir Ātrā plāns? Un, ja jūs neuzticaties man un Nikam, kā gan jūs varējāt paklausīt neizglītotam mežonim all- niekam?
— Jūsu draugi zinātnieki viņu uzklausa, — Tzija dzēlīgi piezīmēja. — Ja es jums izstāstīšu, kāds ir mūsu plāns, to dzirdēs arī Minas tēvs un sāks domāt, kas tajā ir nepareizs, un tad tētis sāks raizēties. Jūs tikai noskatieties, tagad vairs ilgi nebūs jāgaida!
— Kā jūsu jaunais draugs pārdzīvo, ka visu noklusējat viņa tēvam?
— Viņam vienalga, vai ne, Mina?
— Jā, — mazais dromietis nopīkstēja. — Tētis lika, lai paklausu Tzijai, un turklāt vēl rupji izturējās pret viņu. Mēs viņam parādīsim! \
To dzirdot, Rekers iepleta acis un sajuta zināmu gandarījumu par notiekošo. Ja kāds pataisīs Aminadabarli par muļķi…
Un tad Ātrā plāns kļuva skaidrs. No jauna parādījās grupa mednieku, tie vilka virvē nevarīgu lidoni. Šā radījuma bīstamie taustekļi bija nocirsti — izrādās, tādēļ katrai grupai bija līdzi kāds ar cirvi. Bija
pārdurti pietiekami daudzi lidoņa gāzes pūšļi, lai to būtu iespējams noturēt uz zemes, bet pārējie bija vēl veseli, un viegli varēja noprast, kā tie tiks izlietotie
Batiskafa ūdeņraža tvertnēm, protams, bija vārsti spiediena izlīdzināšanai; tie atradās korpusa apakšdaļā. Šiem vārstiem bija pa atverei abās skābekļa un ūdeņraža norobežošanai iemontētās plastmasas membrānas pusēs. Atverei membrānas ārpusē bija pievienota caurule elektrolītiskā ūdeņraža novadīšanai, ja tvertnē tā uzkrātos pārāk daudz. Parasti ārējais spiediens šo cauruli turēja noslēgtu vai, pareizāk sakot, saspiestu plakanu, tomēr bija pilnīgi iespējams no ārpuses iebīdīt tajā vēl vienu cauruli un ielaist nodalījumā gāzi vai šķidrumu. Un tieši to iezemieši sāka darīt; Rekeram nebija skaidrs, kāda īsti ir šī caurule, bet nebija nekā pārsteidzoša faktā, ka viņi atraduši ko piemērotu. Laižot gāzi tvertnēs, droši vien diezgan daudz tās izplūda gaisā, tomēr šķita, ka par to neviens neuztraucas. Galu galā, lidoņu taču bija pietiekami.