— Saprotu, — viņš pēc pāris minūtēm ar robota starpniecību pateica. — Bet man liekas, ka redzu kādas lamatas.
— Ko? — Tzija uztvēra teikto tik ātri, ka varēja noprast — viņai pašai arī radušās šaubas.
— Šis batiskafs ir projektēts pacelšanai ar ūdeņradi. Kā jūs zināt, ka viela, ko lietosit, pacels «skafu» pienācīgi augstu, lai dzinēji spētu darboties, pat ja batiskafā ierastos inženieris …
— Kāpēc jūs domājat, ka šī gāze nav ūdeņradis?
— Bet kāpēc jūs domājat, ka tā ir ūdeņradis?
— Kas vēl uz šīs planētas gāzveida stāvoklī ir Vieglāks par ūdeni?
— Nu, man šķiet, daudzas vielas… es… es nezinu; es par to neesmu domājis. — Tad viņš satriekts aptvēFa. — Jūs esat runājusi ar inženieriem!
— Protams … es negribu būt nepieklājīga, bet kur gan citur es būtu uzzinājusi visu vajadzīgo par «skafu»? Es atzīstu — planētu jūs pazīstat, bet ar to vien nepietika.
— Saprotu, — Rekers lēni novilka. — Es neesmu domājis par batiskafu tik daudz, cik būtu vajadzējis; bet es taču aprunājos ar inženieriem par instalāciju …
Un īstenībā tas arī bija viss. Niks lika lietā savas provizoriskā plosta līdzsvarošanā iegūtās zināšanas un pārliecinājās, vai «skafa» priekšgalā piepildīts vairāk tvertņu nekā pakaļgalā. Dabiski, ka, kuģim paceļoties, vējš dzina to uz vulkāna pusi; sākumā tas cēlās uz augšu tik lēni, ka bērni labi varēja redzēt šausmīgo skatu. Iekļuvis siltākā gaisā, batiskafs vienu mirkli draudoši sliecās uz kvēlojošā kalna pusi, bet, ūdeņradim tvertnēs sasilstot, īstajā laikā atguva augstumu. Pamazām blāzma zem batiskafa dzisa, un Izija un viņas draugs laimīgi sāka gaidīt satikšanos ar glābšanas kuģi.
EPILOGS
— Es jau jums teicu, ka cilvēki ir nevarīgas un nekur nederīgas būtnes. — Kaut gan Aminadabarli bija laimīgs, viņam nācās grūti atteikties no saviem uzskatiem. — Jūs nedējām ilgi pūlaties sagatavot glābšanas operāciju, un tad jūs gudrībā pārspēj mežpnis, kas ir mazāk izglītots nekā abi bērni. Jūs vienu vai pat divas desmitgades noņematies, apmācot savus audzēkņus uz planētas, un vienā nedēļā iemācāties vairāk no iedzimtajiem, ar kuriem visu laiku nebijāt pat pacentušies nodibināt tiešus sakarus.
— Ar iedzimtajiem, kuri būtu gribējuši apēst robotu, ja šāds mēģinājums būtu izdarīts, — norādīja Izija. — Neaizmirstiet, ka mēs ar Minu pazīstam Atro. Viņš respektēja robotu tikai tāpēc, ka tas varēja runāt un iemācīt viņam dažas lietas. Ja tā nebūtu, viņš būtu to ignorējis vai iznīcinājis.
Aminadabarli pievērsa acis dēlam, kas piekrītoši pamāja.
— Nu, katrā ziņā iedzimtie ar viņu pašu kultūru ir daudz noderīgāki, un es to pavisam drīz pierādīšu.
— Kā? — Rekers jautāja.
— Šeit pēc trim mēnešiem sāks darbu dromieši pēc sava projekta. Mēs ar Ātro varam sarunāties tikpat labi kā jūs, un tad mēs redzēsim, kas pēc tam zinās vairāk par ģeofiziku vispār un par Tenebras ģeofiziku it sevišķi.
— Vai nebūtu izdevīgāk, ja projekts būtu kopējs un mēs savstarpēji apmainītos ar informāciju?
— Skaidrs, ka jums tas patiktu, — dromietis ņirgājās. — Man jau atliku likām pietiek no sadarbības ar cilvēkiem, un, ja maniem spriedumiem ir kāda vērtība, tad visai drīz pietiks arī Dromai, Tu, dēls, iemācījies Ātrā valodu, vai ne?
— Jā, tēt, bet…
— Nekādu «bet»! Es saprotu, ka tev patīk Izija, un man šķiet, pēc kopā ar tevi pavadītā laika viņa vairs nebūs tik indīga kā vairums cilvēku, tomēr es zinu, ko runāju. Lūk, Izlieto robota balsī un pasauc Atro pie viņa; tu viņam pateiksi kaut ko no manis.
— Bet es nevaru, tēt.
Pat cilvēki manīja, ka jaunais dromietis jūtas neērti.
— Nevari? Ko tu ar to domā? Nupat tu teici, ka tu diezgan labi esot iemācījies viņu valodu …
— Ai, es to saprotu diezgan labi, tikai nevaru runāt!
— Tu gribi teikt, ka visu laiku esi tikai klausījies un ļāvis cilvēku meitenei runāt? Es kaunos par tevi. Tu labi zini, ka nedrīkst palaist garām nevienu izdevību iemācīties kādu jaunu valodu.
— Es taču neesmu to palaidis garām.
Šķita, ka Aminadabarli tā kā drusku piepūšas.
— Tad, abu sauļu vārdā, pasaki man, *ko tu darīji! — Nekad vēl neviens no klātesošajiem nebija dzirdējis, ka viņa balss skaņa būtu bijusi tik tuva rēcienam kā pašlaik.
Aminadorneldo mazliet bezpalīdzīgi paskatījās uz Iziju.
— Nu, Mina, — meitene teica, — parādīsim viņiem, kā to dara.
īzija ieslēdza mikrofonu, un abi nostājās pie tā. Tad, cieši skatīdamies viens uz otru, viņi sāka runāt "unisonā. Valodas skaņas šķita gluži pārdabiskas; dažbrīd abi runāja reizē, dažbrīd dromietis viens pats uzņēma augstu noti, dažbrīd īzija viena runāja zemākā toņkārtā. Līdzīgas skaņas, kuras Rekers pazina pavisam labi un mazliet pat saprata, bija dzirdamas no skaļruņa; Izija sāka atbildēt, ar rokām norādot savam mazajam draugam, kādi vārdi būs nākamie. Acīmredzot viņi bija izstrādājuši kopēju gluži apmierinošu žestu valodu; un, kaut gan viņi runāja daudz lēnāk nekā Ātrais, bija skaidrs, ka tenebrietis viņus pilnīgi saprot.
— "Viņš ir klāt, padomniek, — Izija pēc brīža teica. — Ko jūs gribat viņam pastāstīt? Speciālais tulkotāju kolektīvs ir gatavs darbam. Es ceru, ka jūs piedosit Minam sadarbību ar cilvēku. Zināt, citas iespējas patiesi nebija.
Neviens nesmējās.
SATURS
PROLOGS…………………………………………………………………………………………………………. 235
I. noda|a, , . . . . . . . . . 244
II, nodaļa. . . . . . . . , . . 254
III. nodaļa…………………………………………………….. . , , . 263
IV. n o d a ļ a…………………………………………………………. . . . . . . . . . . 293
V. nodala, . . . 312
VI. n o d a ļ a . . . . . . „ . , „ 327
VII. nodaļa …….. g | 337
VIII. nodaļa, . . < . . ;. . , , , 349
EPILOGS , | . . k s t . t g s . 360
Xaji KvieMenT
OrHEHHblH UHKJI. y KPHTHMECKOH TOHKH Cepna «B MHpe 4>aiiTacTHKH» H3flaTejibCTBO «3nnaTne» Pnra 1980
Ha JiaTbiuīCKOM H3biKe
HepeBe^a c aurjiHiicKoro M. JIKOBCOHE ABTOPLI npeAHCJioBHH A. H B. CTP5TAUKHE Xy«0JKHHK A. rAJlEBHYG
Hals Klements UGUNS CIKLS TUVU KRITISKAJAM
Redaktore Z. Kļaviņa Mākslinieks A. Galevimss Mākslinieciskais redaktors G. Ķrutoļs Tehniskā redaktore /. Sneidere Korektore A. Kurmaševa
HE M> 687
Nodota salikšanai 29.12.79. Parakstīta Iespiešanai 07.07.80. Formāts 70X108/32. Tipogr. papīrs Nr. !. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 11,5 flz. Iespiedi.; 16,1 uzsk. iespiedi.; 15,42 izdevn. 1. Me« tiens 30 000 eks. Pašūt. Nr. 650-D. Maksā 1 r. 60 k. Izdevniecība «Zinātne», 226018 Rīga, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa». 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40.
Sērijā «FANTASTIKAS PASAULE» izdevniecība «Zinātne» laidusi klajā šādus darbus:
1. R. Bredberijs. KALEIDOSKOPS
2. S. Lems. PETAURA MEDĪBAS
3. M. Jemcevs, J. Parnovs. PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS