Ceļojums bija tāds pats kā parasti. Aizstāvoties es nogalināju pietiekami daudz dzīvnieku, lai būtu ko paēst, bet todien neviens neparasts dzīvnieks negadījās.
Tomēr trešajā rītā, kad kalns vairs nebija redzams, es uzdūros kādam dzīvniekam alā. Tas sagrāba mani aiz kājām, un šķita, ka mani šķēpi tam nenodara lielu ļaunumu. Domāju, ka nebūtu izglābies, ja neuzras- tos palīgs.
— Palīgs?
Pārsteigtā balsī izteiktais jautājums atskanēja tūlīt, bez raksturīgā klusuma, kāds allaž iestājās, pirms runāja Skolotājs. Jautātājs bija Džims.
— Kur tu ņemi palīgu? Neviens no mums nebija tai apvidū.
— Tātad tas nebija neviens no mūsējiem — vismaz vārda tiešajā nozīmē ne. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā mēs, un viņam bija tādi paši šķēpi; bet, kad beidzot mums bija izdevies nogalināt zvēru alā un mēs mēģinājām aprunāties, viņš lietoja citādus vārdus; patiesību sakot, pagāja labs brīdis, kamēr es vispār sapratu, ka viņš runā.
Es nolēmu iet kopā ar viņu izlūkot apvidu un pie viena iemācīties kaut ko no viņa valodas; galu galā, man tas šķita svarīgāk nekā tikai kartēt apkaimi. Ja man izdotos iemācīties viņa valodu, varētu izrādīties, ka vipš zina daudz vairāk par šo apvidu, nekā mēs spētu^noskaidrot, mēnešiem ilgi to pētot.
Likās, viņam nebija iebildumu, ka eju līdzi, un ar laiku es sāku saprast dažus no viņa vārdiem. Tas nebija viegli, jo bija ne tikai jāiemācās skaņas, kuras viņš lietoja priekšmetu apzīmēšanai, bet arī jāapgūst dīvainais veids, kā viņš tās saistīja kopā. Tomēr mēs abi medījām un visu laiku mācījāmies sarunāties. Mēs negājām vienā'virzienā vien, tomēr es tīri labi ievēroju mūsu mestos līkumus un, kad radīsies izdevība, varēšu atzīmēt viņu ciematu kartē.
— Ciematu? — Džims viņu pārtrauca otro reizi, kamēr Fedžins vēl nebija bildis ne vārda.
— Tikai tā es varu to nosaukt. Tas nepavisam nelīdzinās mūsu ciematam. Tā ir vieta kādas stāvas klints pakājē. Akmens sienā ir daudzas ieejas alās. Dažas alas ir pavisam mazas, citas — lielākas, un tajās viņi dzīvo. Tas, ar kuru kopā biju medījis, arī bija viens no viņiem.
Nu Niks pastasiīja par saviem piedzīvojumiem ali- nieku ciematā.
Savācis kritušos zarus, Niks sakūra ugunskuru, galīgi pārsteigdams savus saimniekus. Tie apstāja ugunskuru un negāja projām, kaut gan bija jau sācies lietus, kas nes sev līdzi kaitīgos, indīgos izgarojumus. Nodzīvojot kopā ar aliniekiern vairākas nedējas, Niks iepazina viņu dzīves veidu un tīri labi iemācījās saprasties ar viņiem. Visvairāk Niku pārsteidza, ka alu iedzīvotāji bija Joti dažāda auguma — no deviņas pēdas gariem milzeņiem līdz pavisam maziņiem, kuri bija sevišķi ziņkārīgi un draudzīgi.
Šo vēsti Nika klausītāji uzņēma ar neslēptu neizpratni.
Niks pastāstīja aliniekiern un viņu vadonim Ātrajam par dzīvi savā ciematā un par visu, ko viņiem iemācījis Fedžins, — kā apstrādāt zemi un kā iegūt uguni. Un, lūk, kā tas beidzās.
Vadonis, valdonīgs un varmācīgs savas cilts pavēlnieks, pieprasīja, lai Niks dodas pakaļ Fedžinam un atved viņu uz alām. Alinieki gribēja, lai Fedžins iemācītu viņiemjvisu, ko prot. Niks bija ar mieru paziņot Fedžinam Ātrā lūgumu un izteica cerību, ka Fedžins viņiem palīdzēs. Tomēr Ātrais bija pieradis, kg viņam paklausa uz līdzenas vietas, un Niks no viesa pārvērtās gūsteknī. Draudēdams ar zvērīgu izrēķi' nāšanos, Ātrais pieprasīja, lai viņu aizved pie Fe< džina. Aptvēris, ka ir pieļāvis liktenīgu kļūdu un ta< gad briesmas draud ne tikai viņam, bet arī Fedžinam un visiem viņa draugiem, Niks nolēma nogaidīt nakti un bēgt. Viņa sargi bija pārliecināti, ka līdz rīt' ausmai viņš nekur neaizies — pārāk daudz dažādu briesmu draud ikvienam, kas uzdrošinātos naktī doties meža biezoknī. Niks gan saprata, cik liels ir risks, tomēr izšķīrās par bēgšanu naktī. Savācis sausus sprungu]us, viņš vienu no tiem aizdedzināja un, ar šo lāpu atgaiņādams nakts plēsoņas, devās ceļā. Niks gāja vairākas diennaktis un, kaut arī steidzās, pēdu jaukšanai izmeta lielu likumu uz rietumiem un tikai pēc tam nogriezās uz ziemeļiem, uz dzimto ieleju…
— Alinieki mani nenoķēra. Taču agri vai vēlu viņi atradīs mūsu ciematu, un man šķiet, ka mums jādodas prom no šejienes pēc iespējas ātrāk.
Kad Niks bija beidzis ziņojumu, uz brīdi iestājās klusums; tad ciemata iedzīvotāji sāka runāt cits caur citu; katrs izteica savas domas, nepievērsdams daudz uzmanības kaimiņa teiktajam, — viņi bija piesavinājušies dažas raksturīgas cilvēku īpašības. Troksnis turpinājās pāris minūšu, tikai Niks viens pats klusēdams gaidīja, ko teiks Fedžins.
Beidzot robots sāka runāt.
— Tev, protams, ir taisnība, ka alinieki ciematu atradīs; varbūt viņi jau zina, kur tas atrodas. Viņi būtu bijuši muļķi, ja noķertu tevi, kamēr viņiem bija iemesls domāt, ka tu dodies mājup. Tomēr es neredzu, ka kaut kas būtu iegūstams, pametot ciematu. Viņi var mums sekot visur, kur iesim. Tagad, kad viņi zina par mums, mēs satiksimies ar viņiem pavisam drīz. Es nevēlos, ka jūs ar viņiem cīnītos. Es jūs visus esmu iemīļojis. Esmu ilgu laiku jūs audzinājis un negribu redzēt, kā jūs apkauj. Jūs nekad neesat karojuši — neesmu jums to mācījis — un nespēsit uzvarēt šo cilti. Tāpēc, Nik, es gribu, lai tu kopā ar vienu no mūsējiem ej viņus sagaidīt. Alinieki nāks pa tavām pēdām, tā ka jums nebūs grūti viņus atrast. Kad sastopat Ātro, pastāstiet viņam, ka inēs ar prieku pārcelsimies uz viņu ciematu vai arī ļausim viņiem nākt uz mūsējo un es iemācīšu Ātrajam un viņa ciltsbrāļiem visu, ko viņi gribēs. Ja tu izskaidrosi, ka es neprotu viņu valodu un tu esi viņam vajadzīgs, lai varētu ar mani saprasties, varbūt viņam pietiks prāta neaiztikt nevienu no jums.
— Kad lai ejam? Vai tūlīt?
— Tas' būtu vislabākais, bet tu nupat esi atgriezies no tāla ceļa un tev mazliet jāatpūšas. Katrā ziņā liela daļa dienas jau pagājusi un nekas daudz nebūs zaudēts, ja tu pirms došanās ceļā pa nakti izgulēsies.
— Labi, Skolotāj.
Niks nekā neizrādīja nepatiku, ko juta, tikai iedomājoties vien, ka atkal jāsastopas ar Atro. Viņš pazina šo mežoni dažas nedēļas, Fedžins viņu nekad nebija redzējis. Tomēr Skolotājs bija gudrs — viņš bija iemācījis Nikam visu, ko tas zināja, un visu mūžu, vismaz visu Nika mūžu, bija augstākā autoritāte ciematā. Cerams, ka viss notiks tā, kā paredzēja Fedžins.
Varbūt tā arī būtu bijis, ja cilvēki, kas vadīja robotu, nebūtu pārāk zemu novērtējuši alu iedzīvotāju pēddziņu spējas. Niks nepaguva ne atlaisties pie ugunskura, kuru bija aizdedzinājis, lietum sākoties, kad izdzirda Nensijas izbaiļu kliedzienu. Un gandrīz tai pašā mirklī viņš ieraudzīja Ātro, kuram abās pusēs turējās rinda augumā vislielāko cīnītāju. Tie klusēdami ielenca pauguru un devās augšup pa nogāzi.
— Ko jūs tagad darīsit?
Rekers palaida gar ausīm jautājumu, kaut arī zināja, cik svarīga persona ir runātājs, — pašreiz tērzēšanai neatlika laika. Bija jārīkojas. Pie sienām visapkārt Rekeram rindojas Fedžina vadības tele- ekrāni, un visos egles čiekuriem līdzīgu radījumu pūļi uzbruka ciematam. Rekeram priekšā bija ar at- sper&lēdzi ieslēdzams mikrofons, lai nejaušās sarunas kontroles telpā nenokļūtu lidz robota sabiedrotajiem. Rekera pirksts mulsi kavējās virs slēdža, tomēr tam nepieskārās. Viņš lāgā nezināja, ko teikt.