— Tagad jūs laikam esat krietni vien laimīgāks nekā pirmīt? — viņš piezīmēja. — Man šķiet, jūs esat atradis izeju.
— Liekas, ka jā, — Rekers atbildēja. — Es biju pilnīgi aizmirsis batiskafu, kamēr neieminējos par to jums, un tūlīt sapratu — tiklīdz tas būs lejā, mūsu nepatikšanas beigsies. Robotam ir trūkums — tas pārvietojas lēnām, to var izsekot un atrast; batiskafs, no tenebriešu redzes viedokļa, var lidot. Tam ir ārējie manipulatori, un, kad apkalpe ieradīsies uz planētas, tā gluži vienkārši kādu nakti varēs paņemt robotu un aizvest projām. Un tad Ātrais lai palauza galvu, kā to atrast.
— Vai Nikam tomēr nav taisnība un Ātrais nedosies taisnā ceļā uz ciematu? Manuprāt, jūs darītu labāk, ja paklausītu Nikam.
— Pārcelties būs laika diezgan, kad būsim paņēmuši robotu. Ja viņi aizies no ciemata pirms tam, mums būs ļoti grūti viņus atrast, lai cik rūpīgi arī mēs norunātu satikšanos. Sis rajons nav sevišķi precīzi kartografēts, un arī kartē uzņemtais ātri mainās.
— Kāpēc? Tas izklausās dīvaini.
— Tenebra ir visai ērmīga planēta. Tektoniskās kustības šeit ir līdzīgas meteoroloģiskajām pārmaiņām uz Zemes. Galva jālauza nevis par to, vai rīt līs, bet gan par to, vai rīt ganības nesāks slieties uz augšu un nekļūs par mērenu kalnu. Mūsu ģeofiziķu grupa vai trīc aiz nepacietības, gaidot, kad batiskafs laidīsies lejā, lai beidzot varētu sākt cieši sadarboties ar Nika grupu. Svarīgāko mēs zinām — atmosfēra sastāv galvenokārt no ūdens tvaikiem, kuru temperatūra tuva kritiskajai, un šādos apstākļos sili- kātieži ātri sairst. Planēta katru nakti atdziest tieši tik daudz, lai niecīga daļa atmosfēras pārvērstos šķidrumā, un tāpēc Tenebras naktī, kas ilgst gandrīz divas Zemes diennaktis, lietus aizskalo daļu augsnes uz okeāniem. Tā kā sevi liek just trīskārša Zemes gravitācija, nav nekāds brīnums, ka planētas garoza visu laiku mainās.
Katrā ziņā man šķiet, tagad atliek vienīgi nogaidīt, jo rīts tur lejā atausis tikai pēc pāris dienām, un es nevaru iedomāties, ka pa to laiku varētu notikt kas sevišķs. Drīz ieradīsies mans nomainītājs, varbūt jūs gribētu kopā ar mani apskatīt batiskafu?
— Tas mani ļoti interesētu.
Rekeram sāka likties, ka vai nu dromieši vispār ir sevišķi pieklājīga rase, vai ari Aminadabarli savam diplomātiskajam postenim izvēlēts tieši šīs īpašības dēj. Tomēr dromietis pieklājīgs nepalika ilgi.
Kā par nelaimi, batiskafa apskate aizkavējās. Kad Rekers un dromietis aizgāja pie nelielās nišas, kurā parasti tika turēts mazais «Vindemiatrix» palīgkuģis, tā bija tukša. Kuģa sardzes virsnieks teica, ka to paņēmis apkalpes loceklis, kuru Rekers lūdza parādīt kuģi Aminadorneldo.
— Dromietis un arī mazā Tzija Riča gribēja redzēt batiskafu.
— Kas?
— Padomnieka Riča meita, kuru viņš vazā visur sev līdzi. Lūdzu piedošanu džentlmenim, kas jūs pavada, bet politiskās inspekcijas grupas ir noderīgas, ja tās kaut ko pārbauda, taču ja tās ceļo tā'lab, lai viņu atvases varētu izklaidēties …
— Man ir līdzi dēls, — Aminadabarli piezīmēja.
— Es zinu. Ir starpība, vai bērns ir tik liels, ka var pats par sevi parūpēties, vai tāds, kas uz katra soļa jāpieskata …
Virsnieks apklusa un pakratīja galvu. Viņš bija inženieris, un Rekeram bija aizdomas, ka abi bērni nesen bijuši mašīntelpā, tomēr Rekers par to nejautāja.
— Vai jūs zināt, kad palīgkuģis» atgriezīsies? — doktors apvaicājās.
Inženieris paraustīja plecus.
— Nav ne jausmas. Flenagens Jauj, lai meitene vadā viņu apkārt. Man šķiet, tas atgriezīsies, kad skuķēns būs noguris. Protams, jūs jau varat to izsaukt.
— Tā ir laba doma.
Rekers aizveda savu pavadoni uz <rVindemiatrix» radio telpu, nosēdās pie pults un uzsita palīgkuģa izsaukuma signālu. Ekrāns iegaismojās pēc dažām sekundēm, un uz tā kjuva redzams otrās klases mehāniķis Flenagens, kas, ieraudzījis biologu, pamāja ar galvu.
— Hallo, doktor. Ar ko varu jums pakalpot?
— Mēs gribam zināt, kad jūs atgriezīsities. Padomnieks Aminadabarli arī vēlētos apskatīt batiskafu.'
Rekers gandrīz nemanīja divas sekundes ilgo pārtraukumu, kamēr gaisma nokjuva no «Vitidemiatrix» līdz palīgkuģim, jo bija pie šādas aizkavēšanās jau pieradis, bet dromietis bija nepacietīgāks.
— Es varu atgriezties un atvest jūs šurp, kad vien gribat, mani viesi ir varen aizņemti batiskafā,
Rekers jutās mazliet pārsteigts,
— Kas ir kopā ar viņiem?
— Es biju, bet īstenībā es par šo ierīci neko daudz vis nezinu, un bērni apsolīja neko neaiztikt.
— Manuprāt, tas nav visai droši. Cik veca ir Riča meitene? Gadus divpadsmit, vai ne?
— Man tā liekas. Vienu es viņu nebūtu tur atstājis, bet ar viņu kopā ir dromietis, un viņš solījās būt piesardzīgs.
— Es tomēr domāju… — Vairāk neko Rekers ne-, paspēja pateikt.
Gari, pleznaini, tēraudcieti pirksti saspieda viņa plecus, un Aminadabarli gludā galva pacēlās uztveršanas zonā blakus viņējai. Dzelteni zaļo acu pāris nenovērsdamies lūkojās uz attēlu, un dobjāka balss, nekā Rekers līdz šim bija dzirdējis no dromieša runas orgāniem, pārcirta klusumu:
— Iespējams, ka neprotu jūsu valodu tik labi, kā biju iedomājies. Vai tiešām es nekļūdos: jūs esat atstājis divus bērnus bez uzraudzības kuģī kosmosā?
— Ne nu gluži bērnus, ser, — Flenagens protestēja. — Meitene jau ir tik liela, ka saprot krietni daudz, un jūsu dēls arī vairs nav nekāds bērns, viņš ir jūsu augumā.
— Mēs fiziski pilnīgi izaugam gada laikā pēc dzimšanas, — dromietis atcirta. — Mans dēls ir četrus gadus vecs, tas ir apmēram tas pats, kas septiņus gadus vecs cilvēku bērns. Es biju domājis, ka cilvēki ir apbrīnojama rase, bet pajaušanās uz tādu stulbu indivīdu kā jūs liecina par tik zemu attīstības līmeni, kāds varētu būt mežoņiem. Ja ar manu puisēnu.notiks kas ļauns … — Dromietis apklusa.
Flenagena seja bija pazudusi no ekrāna, un viņš droši vien nebija dzirdējis Aminadabarli nopēluma pēdējos teikumus. Taču dromietis vēl nebija beidzis. Viņš pievērsās Rekeram, kura seja bija kļuvusi pat balāka nekā parasti:
— Man kļūst nelabi, atceroties, ka, gadiem ilgi dzīvodams uz. Zemes, es šad tad atstāju savu dēlu cilvēku uzraudzībā. Biju iedomājies, ka esat civilizēta rase. Ja šī muļķīgā izrīcība beigsies tā, kā paredzams, Zeme par to dārgi samaksās. Neviens cilvēka vadīts kosmosa kuģis vairs nenolaidīsies ne uz vienas planētas Galaktikā, uz kuras rēķinās ar dromiešu jūtām…
Dromietl pārtrauca nevis vārdi, bet drausmīgs brīkšķis no skaļruņa, un uz ekrāna priekšmeti, kas vēl tikko bija rāmi planējuši gaisā, pēkšņi triecās pret tuvāko sienu. Ar troksni atsitušies pret to, tie atlēca atpakaļ, tomēr vairs nepakļāvās Ņūtona likumiem — tie visi lidoja vienā virzienā — turp, kur, kā Rekers, drosmi zaudējis, atskārta, atradās palīgkuģa slūžas. Tai pašā virzienā uztveršanas laukam pāri aizlidoja grāmata un uzskrēja virsū kādam metāla instrumentam, kas kustējās lēnāk.
Taču šī sadursme notika bez trokšņa. No reproduk- tora nenāca vairs ne skaņas. Palīgkuģī valdīja klusums, un tas bija bezgaisa telpas klusums.
III
Apklusušais Aminadabarli nenovērsa acu no ekrāna; lai ari cik pretīgi šis radījums bija izturējies, Rekeram bija viņa žēl. Viņš pats šādos apstākļos būtu vismaz tikpat neiecietīgs. Tomēr nedrīkstēja ziedot laiku līdzcietībai, kamēr vēl bija kāda cerība, un jāpadara bija daudz.