— Tas jau tiek darīts, — inženieris mierīgi atteica. — Parasti lietošanā ir tikai viens palīgkuģis, bet mums ir ari vēl citi. Vienu no tiem jau sagatavo, un mēs dosimies ceļā pēc nepilnām desmit minūtēm. Doktor Reker, vai jūs gribat braukt līdzi?
— No manis nekāda labuma nebūtu, tikai lieks svars, — Rekers atbildēja.
— Šķiet, to pašu var teikt ari par mani, — piebilda Ričs, — tomēr es vēlētos braukt, ja tikai pietiktu vie- * tas. Bet es noteikti negribētu kļūt par kavēkli glābšanas darbos.
— Labāk būtu, ja jūs nebrauktu līdzi, — Sakiiro piekrita, — Mēs taču uzturēsim sakarus ar kuģi un
«skafu», tātad jūs visu laiku zināsit, kas notiek. — Un viņš izskrēja no telpas.
Bija pilnīgi skaidrs, ka Aminadabarli bija gribējis pieprasīt, lai viņu ņem līdzi, tomēr pēc Riča vārdiem viņam bija grūti uz to pastāvēt.
Dromietis atviegloja sirdi, iebilzdamies:
— Neviens cits, tikai stulbie cilvēki ir spējīgi samontēt starta dzinējus vēl nepabeigtam kuģim.
— Batiskafs bija gatavs, atlika tikai pēdējo reizi pārbaudīt aparatūru uri savienojumus, — kāds inženieris rāmi atbildēja, — un dzinēji vajadzīgi ne tikai, lai startētu, bet ari, lai nolaistos. Patiesību sakot, tiem nevajadzēja būt pievienotiem līdz pašam pēdējam mirklim, un, iekāms nebūsim kuģi izglābuši, nebūs iespējams pateikt, kāpēc tie sākuši darboties. Līdz tam brīdim kādu vainot ir tukšu salmu kulšana.
Inženieris nenovērsa ledainu skatienu no dromieša, un iejaucās Ričs. Rekeram bija jāatzīst, ka Ričs savu amatu prot. Puslīdz droši bija šķitis, ka lielā zebiekste grasās izmēzt cilvēkus no telpas, tomēr l Ričs četrās piecās minūtēs bija dabūjis viņu vismaz zem vārīšanās punkta.
Tagad glābšanas kuģis jau labu brīdi bija ceļā, un, minūtēm paejot, uz visiem trim kuģiem sāka pieaugt cerības. Protams, ja «skafa» orbīta neieietu Tenebras atmosfērā, nekādas briesmas nedraudētu. Batiskafa pārtikas sagatavošanas un gaisa atjaunošanas iekārta bija iedarbināta jau pirms laba laika. Uz glābšanas kuģa skaitļotājs nepārtraukti aprēķināja iespējamās orbītas. Visļaunākajā gadījumā batiskafs ieietu atmosfērā trīsceturtdaļstundas pēc avārijas, bet, ja tas nenotiktu mazliet vēlāk nekā divu stundu laikā, tad šāda iespēja vispār būtu izslēgta,
«Skafam» bija iluminatori, un Izija pazina dažas zvaigznes. Tas ļāva aptuveni noteikt, kurā planētas pusē viņi atrodas, taču precīzu datu trūkuma dēļ šīm ziņām nebija nozīmes.
Sešdesmit septiņas minūtes pēc avārijas Izija ziņoja, ka jūtot paātrinājumu. Tagad jau pat Aminadabarli saprata, ko tas nozīmē. Glābšanas kuģis «tepat» vien bija — tas ir, atradās Tenebras pusdia- metra attālumā no planētas un attiecībā pret to bija gandrīz nekustīgs, pilnīgi nespējīgs palīdzēt tikpat kā lamatās noķertajiem bērniem. Inženieri varēja uztvert «skafa» raidītāju un noteikt tā atrašanās vietu ar dažu jūdžu novirzi, bet viņi nespēja aprēķināt orbītu «skafa» pārtveršanai Tenebras atmosfērā. Par šīs planētas atmosfēru neviens nezināja pietiekami* daudz. Skaidrs bija viens — par pārtveršanu nav ko domāt, iekāms «skafs» nebūs jau tik zemu, ka pārāk augstā atmosfēras spiediena dēļ vairs nevarēs lietot raķešu dzinējus. Sakiiro to paziņoja uz «Vindemia- trix» minūti pēc Izijas vēsts. Tad, nelaizdams pie vārda Aminadabarli, viņš pievērsās raidītājam, kas bija noregulēts uz batiskafa frekvenci.
— Mis Riča, lūdzu, klausieties uzmanīgi. Nākamajās minūtēs paātrinājums stipri palielināsies. Lūdzu, piesprādzējieties sēdeklī pie kontrolpaneļa un palīdziet kā varat savam draugam.
— Viņam neviens krēsls nav piemērots, — meitene atbildēja.
— Viņam normālais gravitācijas spēks ir četri g, — no <rVindemiatrix» iejaucās Ričs.
— Tagad būs mazliet vairāk, bet viņš droši vien to Izturēs. Pasakiet, lai viņš noguļas uz grīdas. Un tagad, mis Riča
— Sauciet mani par Iziju! Ietaupīsies laiks.
— Pastāstiet man, kādas pogas uz paneļa jums priekšā jūs pazīstat!
— Ne visai daudzas. Pa kreisi — gaismas ieslēgšanai. Sakaru vadības panelis ir augšā vidū; blakus gaismas slēdžiem zem aizsarga ir gaisa slūžu slēdzis; tad ir kādas divas kvadrātpēdas divstāvokļu tumbleru ar burtiem, kuri man neko neizsaka'… —- Izija apklusa.
Sakiiro pamāja ar galvu.
— Labi, tagad skatieties uz paneļa augšējo daļu; pa labi no sakaru pogām ir apmēram sešas kvadrāt- collas liels panelis ar uzrakstu «Tēmētājs». Atradāt?
— Jā, es to redzu.
— Pārbaudiet, vai slēdzis pa kreisi apakšējā stūrī ir izslēgts. Tad ieslēdziet trīs tumblerus ar uzrakstu €Aero»\ Tagad pārbaudiet, vai ar burtiem «D-I» apzīmētais svirslēdzis izslēgts. Izdarījāt?
— Jā, ser.
— Pārliecinieties, vai esat labi piesprādzējusies. Lūk, ko jūs izdarījāt — jūs pieslēdzāt «skafa» aerodinamiskās vadības sistēmu radiokompasam, kas noskaņots uz vilni, kādā darbojas robota raidītājs uz planētas. Es neuzdrošinos atļaut jums lietot kādu dzinēju, bet, ja jums laimēsies, autopilots jūs nosēdinās kaut kur netālu no robota. Jums nav jābaidās, ka sadegsit atmosfērā; kuģis ir konstruēts tā, lai varētu nosēsties ar izslēgtu dzinēju. Planēta ir liela, un, ja mums izdosies samazināt jūsu iespējamās nolaišanās rajona rādiusu kaut vai līdz piecsimt jūdzēm, tas ļoti palīdzēs jūs atrast. Vai sapratāt?
— Jā. Es esmu piesprādzējusies krēslā, un Mina ir nogūlies uz grīdas.
— Labi. Tagad pasniedzieties līdz «Tēmētājam» un ieslēdziet galveno slēdzi. Ceru, ka jūs nemēdzat sirgt ar jūras slimību. Šķiet, sākumā būs grūti.
Sakiiro no glābšanas kuģa un grupa ļaužu «Vinde- miatrix» radiosakaru telpā saspringti vēroja, kā meitenes roķa pastiepās un pazuda no viņu redzes lauka. Viņi neredzēja, kā Tzija ieslēdza slēdzi, un pārsteigti nemanīja arī nekādas būtiskas šīs darbības sekas. Viņi bija'gaidījuši, ka pēkšņs paātrinājums ietrieks meiteni krēslā, bet nebija tik ļauni.
— Es jūtu, — Tzija ziņoja, — ka kuģis'griežas — tagad planēta atrodas pa kreisi no mums… un es esmu iespiesta mazliet dziļāk krēslā… un tagad batiskafs atkal izlīdzinās, un «Uz leju» tagad ir priekšā, ļa vien panelis atrodas kuģa priekšgalā.
— Tā ir, — inženieris atbildēja. — Jūs pašlaik dodaties robota virzienā, tad pamazām palēnināsit gaitu un, ieejot atmosfērā, lidosit ar apmēram piecsimt jūdžu ātrumu stundā. Bremzēšana būs nevienmērīga, kuģim ir atdalāmie bremzēšanas dzinēji karstuma barjeras pārvarēšanai. Palieciet piesprādzējusies!
— Labi. Cik ilgi tas vilksies?
— Pāris stundu. Jums nekas ļauns nenotiks.
Sai brīdī iejaucās Ričs.
— Un ja batiskafs, nesamazinājis ātrumu, aizlidos garām robotam, mister Sakiiro? Kā tad rīkosies autopilots? Mēģinās tai vietā piķēt?
— Noteikti nē. Batiskafs ir pārvietošanās līdzeklis, nevis šāviņš. Kuģis riņķos tādā attālumā no šā punkta, lai nevajadzētu vairāk kā lieku pus g tā noturēšanai uz vajadzīgās aploces. Ja būs nepieciešams, autopilots mēģinās kuģi nosēdināt. Taču mēs varēsim izvairīties no tā.
— Kā? Jūs taču neiedomājaties, ka īzija spētu vadīt batiskafu?
— Parastajā nozīmē ne. Tomēr, kad batiskafs būs sasniedzis to, ko mēs saucam par «lidošanas» ātrumu, galvenās cēlējtvertnes būs piepildījušās ar vietējo atmosfēru. Tad es pastāstīšu Izijai, kā iedarbināt elektrolīzes iekārtas, tvertnes piepildīsies ar ūdeņradi, un kuģis pacelsies tādā augstumā, ka būs iespējams lietot reaktīvos dzinējus. Tad Izija kopā ar savu jauno draugu varēs pagriezt kuģi ar priekšgalu uz augšu un iedarbināt starta dzinējus. Un mēs augšā viņus sagaidīsim.