ŪDENS PUISĒNS
Ar gurdu ausi es klausījos vecā Kohokumu bezgalgarajā dziesmojumā par to, ko veicis un piedzīvojis Maui — prometejiskais polinēziešu pusdievs, kurš, piestiprinājis pie debesīm āķi, esot izzvejojis sauszemi no okeāna dzīlēm, kurš pacēlis debess velvi augstāk, jo pirmajiem cilvēkiem zem tās trūcis vietas, kur izslieties stāvus, kālab tie staigājuši četrrāpus, un kurš piespiedis sauli apstāties, saraudams cilpā visas tās sešpadsmit kājas, bet pēc tam licis tai turpināt ceļojumu pa debess velvi daudz lēnākā gaitā, — acīmredzot saule toreiz bijusi arodbiedrības locekle un turējusies pie sešu stundu darbadienas, kamēr Maui aizstāvēja brīvo arodu un divpadsmit stundu darbadienu.
— Un tagad būs, —.Kohokumu turpināja, — viens no karalienes Lililuokalani ģimenes mele:
Maui, nemierā iededzies, uzsāka cīņu ar sauli, Tverdams to izliktā cilpā, Un ziema pieveica sauli, Un vasaru pieveica Maui…
Pats būdams dzimis Havajā, es pazinu havajiešu le« ģendas vēl labāk nekā vecais zvejnieks, tomēr man trūka viņa iegaumēšanas spēju, kas ļāva večukam risināt šīs teiksmas stundām no vietas.
— Un tu tici tam visam? — es ievaicājos daiļskanīgajā havajiešu valodā.
— Tas noticis sensenos laikos, — viņš domīgi atteica. — Ar savām acīm es Maui nekad neesmu redzējis. Bet visi mūsu sirmgalvji no paaudzes paaudzē ir pauduši rnums šos nostāstus, tāpat kā es, būdams sirmgalvis, stāstu tos saviem dēliem un mazdēliem, kas atkal savukārt teiks tos saviem dēliem un mazdēliem visos turpmākajos laikos.
— Tātad tu tici melustāstam, — es neatlaidos, — ka Maui noķēris sauli cilpā kā briedi, vai atkal tai blēņu pasakai, ka viņš debesu loku pār zemi pacēlis augstāk?
— Es esmu neievērojams cilvēciņš, un gudrs es arī neesmu, o, Lakana, — mans zvejnieks atteica. — Tomēr esmu havajiešu valodā lasījis bībeli, ko misionāri mums pārtulkojuši, un tur es izlasīju, ka jūsējais Lielais Vīrs iesākumā esot radījis zemi un debesis, un sauli, un mēnesi, un zvaigznes, un visu sugu zvērus, no zirgiem līdz prusakiem, no simtkājiem un moskītiem līdz jūras utīm un medūzām, un vīrieti, un sievieti, un itin visas lietas un paveicis to sešās dienās. Ko nu, Maui nav darījis nekā tamlīdzīga. Viņš nav radijis itin neko. Viņš tikai ievedis kārtību jau esošajās lietās, vairāk neko, un ilgs jo ilgs laiks viņam pagāja, kamēr visu to nokārtoja. Šā vai tā — ir taču daudz vieglāk un prātīgāk noticēt mazām blēņām nekā lielām blēņām.
Un ko es varēju atbildēt? Viņš bija mani pieveicis ar prāta apsvērumiem. Turklāt man sāpēja galva. Un pie tam man pašam nācās atzīt visdīvaināko — proti, evolūcijas mācība taču ar stingru pārliecību apgalvo, ka cilvēks skraidījis četrrāpus, pirms sācis staigāt stāvus, astronomija skaidri apliecina, ka zemes ass griešanās ātrums pakāpeniski samazinās, tādējādi izraisot dienas pagari- nāšanos, un seismologi apgalvo, ka visas Havaju salas izcēlušās no okeāna dibena vulkāniska izvirduma ceļā.
Par laimi, es pamanīju, ka bambusa kārts, kas peldēja uz ūdens līmeņa dažus simtus pēdu tālāk, pēkšņi saslien galu gaisā un uzsāk īsti velnišķīgu deju. Tas nu bija iemesls novērsties no'neauglīgās diskusijas, un mēs ar Kohokumu mērcām irkļus ūdenī, lai steigšus irtu laiviņu pie lēkājošās kārtiņas. Kohokumu saķēra kārtiņas resgalim piestiprināto auklu un, roku rokai pārtverdams, vilka to augšup, kamēr divi pēdas gara ukikiki zivs, līdz pēdējam mirklim neganti raustīdamās, pažibināja saulē slapjās sidraba zvīņas un sāka plīkšķināties pa laiviņas iekšieni. Kohokumu pacēla glumu astoņkāji, kas tā vien locījās viņa rokās, ar zobiem izrāva no dzīvā radījuma gabalu ēsmai, uzdūra ēsmu uz āķa un pārsvieda auklu līdz ar gri- muli pār malu. Bambusa kārts plakaniski peldēja virs ūdens, un laiviņa lēnām sāka slīdēt projām. Pārlaidis skatienu puslokam, kur savas pārdesmit šādas kārtiņas pašlaik gulēja līmeniski, Kohokumu noslaucīja rokas gar kailajiem sāniem un uzsāka vienmuļu, gadsimtiem vecu dzies- mojumu no Kuali salas:
O, Maui milzīgais makšķeres āķis!
Manai-i-ka-lani — «piestiprināts pie debesīm»!
Un virve pie āķa ir vīta no irdnes,
Ko iesūcis diženais Kauiki!
Par ēsmu tam sārtknābis Alae,
Šis Miņai svētītais putns!
Grimst lejup putns virs Havajas
Nāves cīniņā, mokās mirdams! .
Satverta ir zeme ūdeņu dziļumos,
Tā ceļas augšup, līmenim pretī,
Bet Hina paslēpa vienu putna spārnu
Un zemi zem ūdeņiem salauzīja gabalos
Tur dziļumā zivis norāva ēsmu
Un rītin aprija vienā mirklī —
Zivis ulua no bezdibens dūņām!
Viņa vecīgā balss bija aizsmakusi un ķērkstēja, jo iepriekšējā vakarā viņš kādās bērēs bija dzēris par daudz pašdarinātā alus, un neviens no šiem apstākļiem nespēja kliedēt manu īgnumu. Galva sāpēja. Saules spozme pār ūdeņiem žilbināja man acis, un no laiveles ērmīgās gorī- šanās virs virmojošās jūras man gandrīz jau tuvojās jūras slimība. Gaiss bija spiedīgs. Vaihī piekrastes aizvējā, starp balto liedagu un pludmales nojumi, ne mazākā vēsmiņa neatsvaidzināja tveicīgo klusumu. Nudien, es jutos tik nelāgi, ka nevarēju pat saņemties, lai mestu makšķerēšanu pie malas un dotos krastā.
Atlaidies uz muguras un aizvēris acis, es galīgi zaudēju laika apjautu. Biju pat piemirsis, ka Kohokumu vēl arvien dziesmo, līdz apklusdams viņš man to atgādināja. Viņa izsauciens piespieda mani atsegt acis saules durstīgajiem stariem. Vecais vīrs raudzījās lejup caur ūdens- spoguli.
— Tas gan ir liels, — viņš noteica, padodams man šo ierīci un pats ielaizdamies ūdenī ar kājām pa priekšu.
Viņš ienira bez viena šļaksta, bez viena vilnīša, apgriezās otrādi un aizpeldēja lejup. Es vēroju viņa ceļu, skatīdamies caur ūdensspoguli — pāris pēdu garu, augšpusē vaļēju kasti, kam dibenā cieši iestiprināta parastā stikla plāksne, lai nelaistu cauri ūdeni. o'i