Kohokumu bija gan apnicīgs cilvēks un ar savu tarkšķēšanu apriebies man līdz kaklam, tomēr gribot negribot nācās večuku apbrīnot, kad redzēju viņu nirstam lejup. Vairāk nekā septiņdesmit gadu vecs, izkaltis kā žagars un sarucis kā mūmija, viņš tomēr spēja veikt to, koķetais no manas tautības jaunajiem atlētiem spētu vai prastu izdarīt. Līdz dibenam bija pēdu četrdesmit. Tur apakšā, gandrīz pilnīgi aizslēpušos aiz koraļļu radzes, tik tikko pamanāmu, es saskatīju arī viņa kāroto medījumu. Večuka asās acis bija ieraudzījušas astoņkāja pabāzto taustekli. Kamēr viņš vēl peldēja, tausteklis laiski ievilkās atpakaļ, tā ka tagad tur vairs nebija ne zīmes no šā radījuma. Tomēr ar īso mirklīti, kad parādījās viens taustekļa galiņš, pietika, lai novērtētu tā īpašnieku par pamatīgu apmēru astoņkāji.
Ūdens spiediens četrdesmit pēdu dziļumā nav nekāds joks pat jaunam cilvēkam, tomēr šim večukam tas, šķiet, nesagādāja nekādas neērtības. Esmu pārliecināts — viņam pat prātā nenāca, ka te vispār varētu būt kādas neērtības. Neapbruņots, ar gluži kailu ķermeni, ja neskaita īsu tnalo jeb gurnu autu, viņš ne drusciņas nebaidījās no briesmīgā radījuma — tas taču bija viņa laupījums. Redzēju, kā Kohokumu ar labo roku atbalstās pret koraļļu bluķi, bet kreiso līdz pat plecam iebāž alā. Pagāja kāda pusminūte, kamēr viņš ar kreiso roku, šķiet, meklējās un taustījās visapkārt. Tad, mežonīgi locīdamies, sāka līst laukā tausteklis pakaļ tausteklim, ko klāja tūkstošiem piesūcekņu. Ķerstīdamies ap večuka roku delmiem, tie tinās un ritinājās ap viņa ķermeni kā astoņas čūskas. Vēl rāviens, vēl vilciens, un parādījās viss astoņkājis, īsta velna zivs jeb spruts.
Tomēr vecais vīrs nemaz nesteidzās atgriezties savā dabiskajā elementā — gaisā virs ūdens līmeņa. Tur apakšā, četrdesmit pēdu dziļiņnā, viscaur apvīts ar astoņkāja taustekļiem savu deviņu pēdu garumā, mērījot no viena taustekļa gala līdz pretējam, — un astoņkājis it viegli var noslīcināt visveiklāko peldētāju, — Kohokumu aukstasinīgi un lietišķi izdarīja vienīgo, kas viņam un viņa cilts ļaudīm spēj dot virsroku pār šo nezvēru. Večuks iespieda kalsno piekūna seju pašā gļotainās, ļumīgās masas viducī, ar saviem nedaudzajiem izdrupušajiem zobiem iekozdamies neradījuma sirdī un līdz ar to viņa dzīvībā., To paveicis, viņš sāka celties augšup — pavisam lēnīti- ņātn, kā jau nepieciešams nirējam, kad dziļuma atmosfēru spiediens mainās. Sasniedzis laivas malu, vēl arvien atrazdamies ūdenī un lupinādams nost riebīgo radījumu, kas bija tam cieši piekrampējies, vecais nelabojamais grēci- nieksogāka pilnā rīklē dziedāt triumfa dziesmu pule, ko skandinājušas jau neskaitāmas astoņkāju ķērāju paaudzes pirms viņa:
O, Kanaloa, kura naktis ir tabu!
Celies stāvus uz stingrā klinšu pamata!
Stājies virs klints, zem kuras gu| astoņkājis!
Piecelies paņemt astoņkāji no dziļās jūrasl
Celies augšā, o, Kanaloa!
Jauc ūdeni! Jauc ūdeni! Modini astoņkāji!
Modini astoņkāji, kas guļ pieplacis! Modini astoņkāji, kas guļ izpleties…
Es aizvēru acis un aizspiedu ausis, pat negrasīdamies pastiept roku, lai viņam palīdzētu, jo no pieredzes labi zināju, ka vecais vīrs arī nebalstīts prot ierāpties nedrošajā laivelē, itin nemaz neriskēdams to apgāzt.
— Kas par varenu astoņkāji! — viņš dudināja. — Tas ir wahine (sieviešu dzimuma) astoņkājis. Tagad es tev nodziedāšu dziesmu par kauri gliemezi, par sārto kauri gliemezi, ko mēs lietojam par ēsmu astoņkājiem.,.
— Tu vakar vakarā bērēs esot ļoti neglīti uzvedies, — es metos pretuzbrukumā. — Es visu par to dzirdēju. Tu esot briesmīgi ālējies. Tu esot dziedājis, līdz visiem ausis aizkritušas. Tu esot apvainojis atraitnes dēlu. Tu esot tempis alu kā teļš. Alus tavā lielajā vecumā nav veselīgs. Kādu dienu tu pamodīsies beigts. Šodien tev īstenībā vajadzētu būt tikko pusdzīvam …
— He! — viņš nokrekšķinājās. — Un tu, kas alu nedzer nemaz, kas vēl biji nedzimis bērniņš, kad es jau tuvojos vecumam, kas vakar vakarā aizgāji gulēt reizē ar sauli un ar cāļiem, — tu šodien esi tikko pusdzīvs. Izskaidro man to! Manas ausis ir tikpat izslāpušas klausīties, kā vakarnakt mana rīkle bija izslāpusi dzert. Un ievēro — šodien es, kā mēdza teikt tas jahtā atbraukušais anglis, esmu lieliskā formā, velnišķīgi lieliskā formā.
— Tu esi nelabojams, — es atteicu, plecus paraustīdams. — Viens .iu gan ir skaidrs — proti, ka pat ne velns negribēs tevi paraut. Ziņa par tavu dziesmošanu jau priekšlaikus aizsniegusi viņa ausis.
— Nē, — Kohokumu atbildēja, pamatīgi apsvēris šo domu. — Tā tas nav vis. Velns būtu laimīgs par manu ierašanos, jo es zinu dažas varen jaukas dziesmiņas priekš viņa, es zinu par augstajiem alii visādus skandālus un vecas tenkas, kuras klausoties viņš aiz priekiem kasīsies vien. Āre, ļauj, lai izskaidroju tev savas dzimšanas noslēpumu! Mana māte ir Jūra. Es piedzimu lielā laivā Kaho- olaves jūrasšaurumā, Konas negaisam plosoties. No viņas — no mātes Jūras esmu mantojis savu spēku. Kad vien ieslīgstu viņas rokās kaut uz vienu apskāvienu, kā ieniru šodien, es atkal kļūstu stiprs, pie tam vienā acumirklī. Viņa man ir zīdītāja, dzīvības avots
«Anteja gars,» es nodomāju.
— Kādu dienu, — vecais Kohokumu tik trauca tālāk,
— kad patiešām būšu vecs, cilvēki par mani zinās stāstīt, ka esmu noslīcis jūrā. Tā tomēr būs tukša cilvēku iedoma.: Patiesībā es būšu atgriezies savas mātes rokās, lai tur atpūstos pie viņas krūtīm, pie viņas sirds līdz savai pārdzimšanai, kad atkal izniršu saules gaismā viskrāšņākās jaunības rītausmā — gluži jauns kā pats Maui savās zaļās jaunības dienās.