— Es nesaprotu! — reiz Bikovs dusmās sacīja Dau- gem. — Kāpēc mēs zaudējam tik daudz laika, noņemoties ar šo urbšanu? Tu taču proti urbt un Jurkovskis arī. . Vai ar to nepietiek?
Dauge paraudzījās viņā ar stingru skatienu.
— Pieņemsim, ķa mēs ar Volodju nesasniegsim Gol- kondu, — viņš noteica.
Krajuhinu šais dienās varēja sastapt tikai pie brokastīm. Dienu un nakti viņš bija aizņemts ar ekspedīcijas apgādi un augas dienas pavadīja kosmodroma noliktavās, rūpnīcās un apgādes organizācijās. Cik varēja spriest, viss nebija tā, kā varētu vēlēties. Klīda valodas, ka daži tikuši atlaisti, dažiem aizliegts rādīties acis, iekams nebūs paveikts nepadarītais. Runāja par Krajuhina uzstāšanos pilsētas partijas aktīva sapulcē, par briesmīgu sutu, ko viņš sadevis poligona priekšniekam.
Bikovs klusībā vēroja Jermakovu. Ekspedīcijas priekšnieks un kuģa komandieris bija mazrunīgs, savaldīgs un patiešām nekad nesmējās. Toties viņš smaidīja savādu smaidu — tikai ar lūpām, pie tam viņa acis tādās reizēs kļuva vēl aukstākas nekā parasti. Ļoti drīa Bikovs pārliecinājās, ka Jermakova smaids nesola nekā laba tam, kam tas domāts.
Reiz Dauge piecēlās no galda, atstājis uz šķīvja lielāko daļu no teļa gaļas, kas viņam saskaņā ar diētisko devu bija pasniegta.
— Acumirkli, — Jermakovs apstādināja viņu maigā balsī. — Lūdzu, apēdiet gaļu, Georg Johanovič.
— Es nevaru, Anatolij Borisovič, — Dauge sacīja.
— Un tomēr es jūs ļoti lūdzu, — Jermakovs teica vēl maigākā balsī.
Dauge klusēdams novilka ar delnu pa kaklu.
Tad Jermakovs pasmaidīja savu dīvaino smaidu.
— Man negribētos jūs sarūgtināt, Georg Johanovič, — viņš sacīja pavisam klusi, — bet man ir nopietns pamats bažīties, ka jūsu attieksme pret sagatavošanās posma režīmu spiedīs ekspedīciju galu galā iztikt ar vienu ģeologu. Mēs nevaram atļauties dot Venērai kaut mazākās izredzes cīņā pret mums. Pat jūsu neapēstā teļa gaļas gabala veidā. .
Kaistošām ausīm Dauge apsēdās un nikni iedūra dakšiņu nelaimīgajā gaļas gabalā. Neviens neteica ne vārda un pat nepaskatījās uz viņa pusi. Pusdienas turpinājās, valdot kapa klusumam, un Jermakovs nenolaida acis no Dauges, kamēr režīma pārkāpējs nebija šķīvi notīrījis pilnīgi, savākdams ar maizes garoziņu pēdējās mērces paliekas.
Bikovs jutās pārsteigts, ka šis incidents neizraisīja biedros ne mazāko protesta ēnu pret Jermakova bardzību. Gluži otrādi, tai pašā vakarā Jurkovskis pusbalsī ilgi un neatlaidīgi kaut ko skaidroja Daugem, bet tas tikai pūta un vainīgi plātīja rokas.
Otrās nedēļas beigās Usmanovs atvadījās no ekspedīcijas locekļiem un aizlidoja. Nākamajā rītā Krajuhins pēc brokastīm teica:
— No šīs dienas katrs ķersies, tā sacīt, pie sava darba. Biedri Jermakov, jūs strādāsiet ar Spicinu un Krutikovu, kā mēs jau vienojāmies par to. Varat doties tūdaļ pat, caurlaides ir jau izrakstītas. . Bet jūs, Jur- kovski un Dauge, es palūgšu uzgaidīt mani tepat. Es tikai aizvedīšu mūsu tuksnešu iemītnieku un' tūlīt atgriezīšos.. Braucam, biedri Bikov!
Pie ieejas stāvēja spēcīga puskāpurķēžu mašīna.
— Lūdzu, — Krajuhins uzaicināja.
Viņi apsēdās blakus aiz šofera. Kad pilsēta palika aiz muguras, Krajuhins noliecās pie Bikova un jautāja:
— Vai ar Daugi runājāt?
— Par ko?
— Par visu.
— Jā. . runāju.
— Nu un?
Bikovs paraustīja plecus. Krajuhinam gan nevajadzēja runāt šādā tonī. Priekšniekam neklājas bāzt degunu padoto dvēseles lietās bez sevišķa iemesla. Nopietni cilvēki mēdz savus pārdzīvojumus paturēt pie sevis. Starp citu, Krajuhins it kā nemaz nepamanīja, ka Bikovs viņam neatbild.
— Tūdaļ iepazīsimies ar jūsu saimniecību, inženieri, — viņš sacīja, mirkli klusējis.
Pēc brīža mašīna apstājās garas ēkas priekšā: tā bija pilnīgi bez logiem, toties durvis pletās pa visu sienu. Pienāca īgns sargs un pārbaudīja caurlaides.
— Izsaukt mehāniķi! — Krajuhins pavēlēja.
Viņi izkāpa no mašīnas. Apkārt klājās viegli paugurains līdzenums, apaudzis ar retu, asu zāli. Debesīs peldēja plūksnaini, pelēki mākoņi, līņāja sīks lietutiņš. Zem kājām žļakstēja ūdens.
— Tundra, — nopūtās šoferis.
Mājas durvis — tik platas kā vārti — atvērās.
Stiepdams pretī notrieptu roku, pie Krajuhina pienāca omulīgs vīrietis kombinezonā.
— Te viņš ir, atvedu, — Krajuhins norūca.
Cilvēks kombinezonā paraudzījās uz Bikovu:
— Redzu, redzu! Tad iesim arī!
Ekā bija tumšs. Krajuhins aizķērās aiz kaut kā un nolamājās caur zobiem. Mehāniķis vainīgi iekāsējās.
— Nepaguvām vēl ievilkt gaismu, biedri Krajuhin. Bet rīt viss būs padarīts.
— Rīt? Bet kā tagad — cilvēkam pa tumsu būs jāgrābstās?
Pamazām Bikova acis pierada pie tumsas, un viņš priekšā samanīja platu, blāvi spulgojošu, pelēku masu. Kļuva redzamas kāpurķēdes, atvērta lūka, apaļas, aklas prožektoru acis.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Tas ir «Mazulītis», — Krajuhins atsaucās, — mūsu tanks transportieris. Tas nedaudz atšķiras no parastajām šāda tipa mašīnām, bet jūs ātri vien apradīsiet ar to. Ķerieties pie darba tūdaļ pat. . Bet jūs! … — viņš pagriezās pret mehāniķi. — Tā ka lai pēc pusstundas šeit būtu gaisma!
— Klausos! — mehāniķis žirgti atsaucās un metās projām.
— Paņemiet līdzi aprakstu un rokasgrāmatas, — Krajuhins uzsauca viņam nopakaļus. — Tas arī ir viss. Palieciet un sāciet strādāt. Ap pusdienas laiku jums atbrauks pakaļ. — Krajuhins atvadījās un devās uz izeju.
Kad pēc divdesmit minūtēm pie griestiem iedegās gaiša spuldze, Bikovs sajūsmā iepleta muti. Viņa priekšā stāvēja vispilnīgākā mašīna, kāda vien kādreiz ir kustējusies uz kāpurķēdēm. Tā bija milzīga — ne mazāka par gigantisko tanku batiskafu, ko Bikovs pirms dažiem gadiem bija redzējis Vissavienības rūpniecības izstādē, — un tomēr tā šķita neparasti viegla, slaida, varētu pat teikt — gracioza. Garš, apaļīgs, vertikālā virzienā mazliet pieplacināts korpuss, pacelts, šaurs pakaļgals, tikko manāmi lūku un periskopu izciļņi… Un nekur nevienas pašas šuves! Konstruktoru talants «Mazulītī» bija sakausējis smagas transportmašīnas milzīgo spēku ar sevišķi ātro atomkāru dižciltīgajām līnijām.
— Tas tik ir gan! … — Bikovs murmināja, apstaigādams transportieri no visām pusēm un ik brīdi pietup- damies. — Bet kas tas?.. Līdzsvara sistēma … Vareni! Un atbalsta sviras ievelkamas?.. Prātīgi!
Nonācis pie transportiera pakaļgala, viņš apstājās un pielika delnu pie gludās sienas. Tā bija silta.
— Uzlādēts, — mehāniķis labsirdīgi pasmaidīja, vērodams Bikovu no garāžas sliekšņa. — Kaut tūlīt var kāpt iekšā un braukt.
Bikovs sarauca pieri.
— Par agru vēl. . braukt, — viņš sacīja. — r Vai jūs rokasgrāmatu man atnesāt?
— Atnesu. Te būs, lūdzu.
— Paldies.
Negaidīti viegli Bikovs iemetās atvērtajā lūkā. Vāka durtiņas saslēdzās virs viņa galvas.
— Ei, biedri! — mehāniķis iesaucās. — Vai es būšu jums vēl vajadzīgs?
Viņš padauzīja pa lūku. Atbildes nebija. Mehāniķis paraustīja plecus un aizgāja.