Triju ekspedīciju bojā eja tik īsā laikā — tas bija par daudz! Kļuva skaidrs, ka doties uzbrukumā Venērai var tikai pēc jaunas, ļoti rūpīgas sagatavošanās. Nepieciešama bija pedantiska, vispusīga un pamatīga izlūkošana.
Starptautiskais kosmonautu kongress izstrādāja Venēras pētīšanas piecpadsmitgadu plānu. Šai nolūkā cilvēce izmantoja visu bagātīgo zinātnes un tehnikas arsenālu: uzbūvēja vairākus mākslīgos pavadoņus observatorijas un apgādāja tās ar automātiskām iekārtām. Lietoja pašgājējas zondes izlūkus, infrasarkano un elektronisko optiku, jonoskopiskās iekārtas un vēl daudz ko citu. Iegūtās informācijas nepārtraukti apstrādāja ar pasaules lielāko elektronu skaitļošanas mašīnu palīdzību. Venēras stratosfēru izpētīja ar precizitāti, kas pārsteidza pat zinātniekus. Beidzot zinātnieki noteica arī Venēras rotācijas periodu. Vispārējos vilcienos sastādīja Venēras kalnu grēdu karti, izmērīja tās magnētiskos laukus. Darbus veica sistemātiski un mērķtiecīgi.
Franču mākslīgais pavadonis uz Venēras atklāja paaugstinātas jonizācijas apgabalu. Pēc kāda laika šo faktu apstiprināja ari Padomju Savienības, Ķīnas un Japānas pētnieki. Izrādījās, ka sevišķi augstās jonizācijas apgabals, kas aizņem apmēram pusmiljona kvadrātkilometru, izveidojas periodiski stingri noteiktā planētas virsmas rajonā un ka šis apgabals nav saistīts ar biezo mākoņu slāni, un tātad nerodas atmosfērā. Atlika pieņemt, ka jonizācijas avots ir saistīts ar Venēras cieto virsmu. Ja jonizāciju rada radioaktīvs starojums, tad tā cēlonis varēja būt tikai milzīgas koncentrācijas radioaktīvas rūdas. Nosaukums «Urāna Golkonda» radās gluži pats no sevis.
Tagad jautājums pavērsās citā plāksnē. Cilvēcei vēl joprojām nepietika smago aktīvo elementu. Izkliedēto elementu ieguves tehnoloģija attīstījās lēni, katrā ziņā pieprasījums pēc aktinoīdiem vairākkārt pārsniedza bagātināšanas rūpnīcu ražošanas jaudu, bet to mākslīgā ieguve izmaksāja pārāk dārgi. Tīri akadēmiskai, zinātniskai interesei par Venēru pievienojās daudz praktiskāki apsvērumi.
Atkal sekoja vairākas ekspedīcijas. Gāja bojā Soko- lovskis, Starptautiskā kosmonautu kongresa viceprezidents. Bezbailīgais Nisidzima atgriezās Nagojā sakropļots, zaudējis redzi. Ķīnas labākais pilots Ši Feņ-ju pazuda bez vēsts. Acīm redzot, līdzšinējie uzbrukuma ieroči cīņā pret šo planētu nederēja. Tā it kā ņirgājās par cilvēku pūlēm. Analizējot trūcīgos datus par ekspedīciju bojā ejas iemesliem, noskaidrojās, ka sekmīgi nosēsties uz Venēras varēs tikai tad, ja pilnīgi atteiksies no agrāk izveidotajām starpplanētu lidojumu tehnikas formām un principiem. Starptautiskais kongress uzaicināja zinātniekus pagaidām neizdarīt jaunus lidojumus ar vecajiem starpplanētu kuģiem un izsludināja prēmiju par jauna veida starpplanētu transporta līdzekli, kas bez briesmām spētu izlauzties cauri Venēras atmosfēras verdošo bruņu kārtai. Padomju Savienībā pilnā sparā strādāja pie fotonu raķetes radīšanas. Arī citas valstis meklēja jaunus ceļus.
Divus gadus pirms mūsu stāstījuma centrālajos laikrakstos parādījās ziņojums par to, ka uz paša lielākā mākslīgā Zemes pavadoņa «Vejdadi Ju-i» («Lielā draudzība») Padomju Savienības un Ķīnas bezgravitācijas metāla liešanas meistari (šāda liešana notiek bezsvara apstākļos) stājušies pie pirmās fotonu raķetes korpusa atliešanas. Un iespējams — tieši ar šo raķeti Bikovam un viņa biedriem lemts izlauzties uz Venēras tuksnešiem.. kas «diezin vai daudz atšķirsies no jūsu iemīļotā Gobi tuksneša smiltājiem»..
Vai nu fotonu, vai atomu raķete, vai nu atšķiras Venēras smiltāji no Zemes smiltājiem, vai neatšķiras, bet viens ir skaidrs — ekspedīcijai viegli neklāsies. Starpplanētu lidojumi un, galvenais, darbs uz citām planētām ir trīskārt smags un sarežģīts. Lai iekarotu Venēru un pusleģendārās Golkondas bagātības, nepieciešamas milzīgas zināšanas, dzelzs veselība un ārkārtīga izturība, jābūt īstam kosmonautam — vienam no tiem varoņiem, kurus rāda filmās un sagaida ziediem vai arī.. apglabā bezgalīgā izplatījuma drūmajos bezdibeņos. Vai pieticīgajam inženierim Bikovam pietiks zināšanu, veselības un izturības? Tomēr..
Krajuhins to zina labāk. Krajuhins ir SPSVK — Starpplanētu Satiksmes Valsts Komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Un, ja Krajuhins ir pārliecināts, ka Bikovs tiks galā, tad Bikovs arī tiks galā. Galu galā šie kosmonauti ir tādi paši cilvēki kā visi citi. Ja viņi spēj, spēs arī Bikovs.
Pēkšņi Bikovs apjēdza, ka cieši lūkojas acīs skaistai bibliotekārei, kura sēž pie galdiņa viņam pretim. Meitene sabozās, bet tad neizturējusi iesmējās. Bikovs saīga. Jā, vajadzēs nosūtīt telegramu uz Ašhabadu, ka komandējums ieilgs. Žēl, nevarēs satikties pirms ekspedīcijas. . Bet ko gan tas dotu? Vai tad dažās minūtēs var izteikt to, par ko ieminēties vairāku gadu laikā nebija radusies drosme? Paļausimies uz likteni. Kad Aleksejs atgriezīsies (atmiņā pavīdēja uzņēmums ilustrētā žurnālā: kosmosa varoņi atgriežas no grūtā lidojuma — ziedi, smaidi, sveicienam paceltas rokas..), kad atgriezīsies, tad paņems atvaļinājumu un brauks uz Ašhabadu. Viņš dosies uz kādu māju, piespiedīs zvana pogu un tad. .
Bikovs paskatījās pulkstenī. No pulksten pieciem trūka tikai dažas minūtes. Viņš piecēlās, viegli pakla- nijas, atdeva smaidošajai meitenei enciklopēdiju un devās pie Krajuhina.
Pieņemamajā istabā vienacainais sekretārs pamāja viņam kā senam paziņam. Bikovs vēlreiz paskatījās pulkstenī (bija bez minūtes pieci), noglauda ar plaukstu matus, sakārtoja jaku un droši pavēra kabineta durvis.
Šķita, ka viņš nonācis citā telpā. Bambusa pīteņi bija pacelti, pa plaši atvērtajiem logiem jautrā straumē plūda saule, apmirdzēdama gaišas, samtainas plastmasas sienas. Krēsls pie galda nobīdīts sāņus, uz tā vēl joprojām atradās skafandram līdzīgais speciālais tērps. Grīdsega, kas tagad bija satīta, stiepās gar sienu. Kabineta vidū uz spoža parketa stāvēja dīvains priekšmets: tas atgādināja milzīgu, pelēku bruņurupuci uz piecām resnām, stabveidīgām kājām. Virs grīdas sfēriskās, gludās bruņas pacēlās vismaz metra augstumā. Bruņurupuci aplūkoja vairāki pieliekušies cilvēki.
Kad Bikovs ienāca, viens no viņiem — mazliet sakumpis plecīga auguma vīrietis ar lielām, melnām aizsargbrillēm, kas aizsedza pusi sejas, pacēla kailu, saulē spīdošu, dzeltenu pakausi un piesmakušā Krajuhina balsī sacīja:
— Te nu viņš ir! Biedri, atļaujiet stādīt jums priekšā komandas sesto locekli — inženieri Alekseju Petroviču Bikovu!
Visi pagriezās pret Bikovu — slaids, ļoti skaists cilvēks vieglā, elegantā uzvalkā, no karstuma sasarcis res- nītis ar pilnīgi gludi noskūtu galvu, melnīgsnējs puisis melniem matiem, kurš ar eļļainu pakulu vīkšķi slaucīja dzīslotās rokas, un. . Dauge, vecais, labais draugs Georgs Johanovičs Dauge! — tikpat kalsens un neveikls kā pagājušajā gadā Gobi tuksnesī, tikai ne vairs platajās biksēs un lakatiņā, bet parastā pilsētas uzvalkā. Lielo muti pavēris platā smaidā, Dauge raudzījās uz Bikovu un laipni māja viņam ar galvu.
— Esiet pazīstami, — teica Krajuhins, — Vladimirs Sergejevičs Jurkovskis, lielisks ģeologs un pieredzējis starpplanētu ceļotājs.