— Anatolij Borisovič. .
— Gulēt, gulēt! — Jermakovs viņu aši pārtrauca. — Nekavējoties gulēt.
— Klausos! — Bikovs priecīgi atbildēja un nosēdās uz saiņiem, ņemdams nost ķiveri.
Dauge vēroja viņu, draudzīgi smaidīdams. Bet, tikko ķivere bija noņemta, Dauge pielēca kājās un izdvesa savādu skaņu, kas pārsteidza Alekseju un lika visiem reizē atskatīties.
— K-kas ir? — Bikovs apmulsis jautāja, aplūkodams sevi.
— Pag, pag, Aleksej, kas tas? — Dauge stostīdamies vaicāja.
— Kas tad īsti?
— Jums visa seja asinīs, Aleksej Petrovič, — sacīja Jermakovs. — Jūs droši vien esat satriecis pieri.
— Vienu reizi atsitos, — Bikovs nomurmināja, taustīdams degunu.
— Neaizskariet rokām. . Tūlīt es jums apmazgāšu rētu.. Neaizskariet taču rokām, es jums saku!.. Vladimir Sergejevič, dodiet viņam spoguli!
Uz pieres melnoja milzīgs nobrāzums, deguns uztūcis, apakšlūpa neparasti pārvērtusies un joprojām asiņoja.
Vaigi bija notriepti asiņu švīkām. Bikovs dusmīgi atbīdīja spoguli.
— Nav nekā bīstama, — Jermakovs ātri un veikli apmazgāja ievainojumu. — Efektīgi, bet nav bīstami… Kā jūs varējāt to neievērot un nejust?
— Mazlietiņ jau smeldza. . Bet kas varēja domāt?..
— Es personīgi par to nemaz nebrīnos, — sacīja Dauge.
— Par ko tad?
— Par to, ka tu nekā neesi jutis. Es, piemēram, jutu tikai to, ka visu laiku stāvu ar kājām gaisā un ar mēli pieturu kuņģi. .
— Tu nevarēji visu laiku stāvēt ar kājām gaisā. Liels paldies, Anatolij Borisovič. Viss kārtībā.
Bikovs uzkarināja ķiveri uz āķa un, labpatikā krekšķinādams, uzrāpās uz saiņiem.
Jurkovskis sacīja kaut ko viņam nopakaļus, bet Bikovs jau gulēja. Liels, balts kuģis, līgani šūpodamies, nesa viņu pa platu, zilu upi. Spoži spīdēja saule, tālu tālu aiz zilganās dūmakas tumsa krasti, bet virs ūdens laidelējās žilbinoši balts, straujš putns. Šūpas kļuva aizvien stiprākas, klājs aizslīdēja kaut kur lejā. Kāds iekliedzās: «Bu-bu-bu! Tas tik ir ceļš!» Bikovs pārlidoja pāri bortam, sāka spārdīties un pamodās. Transportieri mētāja un svaidīja. Jermakovs vadīja mašīnu, bet pārējie pieķērušies cits pie cita, drūzmējās viņam aiz muguras un lūkojās ekrānā.
— Gluži kā ilkņi, — Bogdans Spicins piezīmēja. — Novecojusi skaistuma dieve, un mēs viņai starp zobiem.
Bikovs nokāpa no savas cietās guļvietas un, piegājis pie biedriem, iespraucās starp Bogdanu un Daugi. Tuksnesis bija izbeidzies. Vairīdamies no pelēka akmens krāvumiem, «Mazulītis» lauzās cauri gludu, taisnu stabu mežam. Pāri akmens kaudzēm daudzu metru augstumā slējās melnas, smailas klintis, tālumā bija redzami simti šādu klinšu. Visur rēgojās plaisas un bedres, aizaugušas cietām efejām. Ērkšķainie zari apvija zemajās debesīs atdūrušos klinšu torņus. Transportieri no visām pusēm ielenca akmeņu biezoknis. Bogdanam bija taisnība — klintis apbrīnojami atgādināja vecus, retus zobus.
Svaidīšana Kļuva neciešama. Jurkovskis pēkšņi iedī- cās un nopurināja galvu — viņš bija iekodis mēlē. Bikovs aizskāra Jermakova plecu:
— Jāapstājas, Anatolij Borisovič, te «Mazulītis» viegli var pāršķelt vēderu.
Jermakovs piekrītoši pamāja. Viņš pievirzīja mašīnu pie tuvākā staba un izslēdza dzinēju.
— Jāizlūko ceļš, — sacīja Bikovs, pieliecoties pie skatlūkas. - Varbūt vajadzētu griezties atpakaļ un tikt šai vietai apkārt.
— Nē! '— Jermakovs noraidīja. — Klinšu josla droši vien stiepjas krietni tālu. Mums nav laika.
— Klintis vajag spridzināt. Dažas mīnas, vairāk nekā, — ieminējās Bogdans Spicins.
Jermakovs padomāja, tad apņēmīgi piecēlās:
— Ejam izlūkot. Četratā. Vadītājs paliek pie mašīnas.
— Klausos.
— Izlūkos, izlūkos! — Dauge priecīgi iedziedājās, vicinādams ģeologu āmuru.
— Āmurs lai paliek, — pavēlēja Jermakovs. — Ņemt tikai ieročus!
— Anatolij Borisovič, mēs vēl ne reizes. .
— Nav laika. Jurkovski, Spicin, ātrāk! Bikov, neat- ejiet no mašīnas. Pat tad, ja dzirdēsiet šāvienus.. Visi gatavi? Ejam.
Bikovs izkāpa kopā ar visiem un atsēdās uz bruņām. Viņš sēdēja uz mazliet augšup paceltā komandiera tor- nīša un vēroja, kā dažādos virzienos attālinās cilvēki — tik mazi kā knišļi starp smagajiem, saplaisājušajiem bluķiem. Jurkovskis un Bogdans devās pa labi, Jermakovs un Dauge — taisni. Kādu laiku Bikovs vēl dzirdēja Jurkovski apgalvojam, ka šeit esot pasaulē labākais ģeoloģiskais rezervāts, Bogdana jautros smieklus, Daugi mundrā basā velkot dziesmiņu par argonautiem, pēc tam viss apklusa. Bikovs palika viens.
Debesīs joprojām traucās mākoņi, vējš gaudoja augšā starp melnajiem stabiem, vairākas reizes atskanēja aprauti spraksti — Bikovam šķita — tie ir signālšāvieni, viņš salēcās un lūkojās visapkārt. Pēc tam saprata, ka troksni rada vējš, triecot citu pret citu akmens bluķus, taču nokāpa mašīnā, sadabūja automātu un uzmeta to plecā. Zemi drebināja smagi triecieni.
Apbrīnojami nelāga vieta! Gan priekšā, gan aiz muguras drūmi, kaili stabi, it kā sagrautas milzu ēkas kolonas. Bikovs iedomājās: kādreiz te, iespējams, stāvējusi veclaiku pils. Istabu tanī nebija, tikai greznas melna akmens kolonas. Starp kolonām cienīgi staigāja cilvēki sniegbaltos tērpos — cēli, bārdaini gudrie, daiļas sievietes, karavīri vara bruņu cepurēs, ar vairogiem.. Gluži kā attēls, ko viņam bija nācies redzēt kādā vēsturiskā romānā par Atlantīdu.. Tad atbrāzās Melnā vētra un sagrāva velvi; velve sabruka un iegāzās starp kolonām. Viss gāja bojā, un tuksneša vidū palika vienīgi melnu, mēmu, gludu stabu mežs. .
Pēkšņi Bikovs pielēca kājās, satvēra automātu. Viņam šķita, ka aiz tuvākās kolonas klusām piezadzies milzīgs, tumšs cilvēks krietnas mājās augstumā un sastindzis glūnēdams. Nē, tas gluži vienkārši ir akmens bluķis. Akmeņi pārsteidza ar savām fantastiskajām formām. Nomierinājies viņš ņēmās pētīt pašus tuvākos, meklēdams pazīstamu priekšmetu līnijas. Rau, kur guļošs lauva, smejoša seja ar cepuri, milzīgs krupis, kaut kas vispār nesaprotams ar ragiem un izbolītām acīm.. Akmeņu biezoķnis dzīvoja savu nekustīgu, miegainu dzīvi. Sastingušie, dīvainie zvēri elpoja klusiņām, cilādami sānus, tā, lai nevarētu manīt, raudzījās zagšus, mazliet pavēruši cieši samiegtos plakstus uz atnācējiem no svešās pasaules. Tīģeri, milzu ķirzakas, pūķi — Venēras akmens meža akmens iemītnieki.
Bikovs nodomāja, ka šīs planētas dzīvības formas tomēr ir ļoti nabadzīgas. Zemes tuksnesī var redzēt čūsku, skorpionu, zirnekli falangu, tuksneša malā — antilopi.. Bet šeit? Tiesa gan, purvā dzīvu radību ir daudz, gandrīz vai pārāk daudz, toties kalnos un tuksnešos — tikai cieti dzelkšņi, kas aug tieši uz akmens. . Toreiz, kad «Mazulītis» vēl tikai lauzās ārā no kalnu gredzena, kas ietvēra purvu, Bikovam šķita, kāda ātra ēna aizslīd gar sienu un nozūd dzelkšņainajā audzē. Taču tas droši vien bija redzes māns.. Nolādēta vieta. .
Bikovs atcerējās pavasara zāles zaļo paklāju, nolīkušos karagača zarus, nomaļos, baltos māla namiņus, ūdens burbuļošanu arikā un skumji nopūtās: «Zeme, Zeme. .»