Tālumā starp akmens bluķiem iznira mazs, melns stāvs — viņi atgriežas! Bikovs izslējās visā augumā, lai labāk redzētu. Kāds nesteigdamies soļoja, rokas plātīdams, lai saglabātu līdzsvaru. Rau, paklupa, gandrīz nokrita. Bikova austiņās vāji nočerkstēja balss. Jurkovskis! Velnišķīgi patīkami tomēr šinī akmens kapsētā redzēt cilvēku. Nāk, nesteidzas, un balss dusmīga, acīm redzot, ceļa nav.. Slikti, nāksies spridzināt klintis. . garlaicīgs darbs.. Bikovs atkal nopūtās, tad nevilšus iesmējās: skat tik, kā viņu šūpo! Ģeologs neveikli pavicināja kāju, saliecās un noslīdēja no liela akmens, kam bija rāpies pāri, acīm redzot, gribēdams saīsināt ceļu. Austiņās skanēja sašutuma eksplozija. Bikovs smaidīja — patīkami, apbrīnojami patīkami redzēt šeit cilvēku! Galu galā Jurkovskis nepavisam nav slikts puisis un patiesībā nebūt nav «švauksts», tikai mīl celt degunu gaisā un vispār. . dzejnieks. Bikovs ne visai saprata dzeju un pret romantiku izturējās skeptiski.
Jurkovskis pienāca, smagi elpodams. Viņš nomauca pāri galvai automātu, ar riebumu nosvieda to uz mašīnas bruņām un atsēdās uz akmens. Brīdi nogaidījis, Bikovs jautāja:
— Kā ar ceļu?
Jurkovskis atmeta ar roku:
— Bluķi, visvisādas bedres, kaut velns tās parautu.. No smiltīm rēgojas klinšu gabali līdz pusotra metra augstumā, asi kā bārdas naži, bet tur, — viņš pamāja ar roku virzienā, no kurienes bija nācis, — metrus divsimt tālāk šie Venēras zobiņi sablīvējušies ciešā sienā, cilvēks cauri neizsprauksies. īsi sakot, strupceļš. Jums, vadītāj, nāksies griezt apkārt savas bruņotās ilksis. Kāds no gudrajiem ieteica ņemt līdzi uz «Hiusa» helikopteru. Jokupēteris! Te šo mašīnu sadragātu trīs sekundēs. .
— Varbūt Jermakovs ar Daugi atradīs ceļu..
— Iespējams, kaut gan šaubos; droši vien nāksies meklēt apkārtceļu: nevar taču visu no vietas spridzināt! Es jūsu vietā sāktu jau gatavoties.
Jurkovskis uzrāpās uz bruņām, nosēdās blakus Biko-
vam, izstiepa kājas un padauzīja kāju pēdas vienu pret otru.
— Bet Golkonda gan dzirdama! Jūtat, Aleksej Petrovič? Burvīga mīklu un noslēpumu zeme. . Mežonīga, pirmatnēja daba! Cilvēku elpas neapgānīts gaiss un ne- pārstaigāts plašums, ko?. .
Bikovs norūca kaut ko nenoteiktu. Jurkovska runāšanas veids viņu kaitināja. Un ģeologa lieliskais «romantisms» šķita nejēdzīgs, mākslots. Viņš, Bikovs, uzskatīja, ka «Hiuss» lauž ceļu tiem, kas sekos pēc viņiem, tiks galā ar šo «nepārstaigāto plašumu», pārveidos šeit klimatu, uzcels lieliskas pilsētas … un tad šinī pašā vietā varēs iebaudīt kausu vēsa alus, tāpat kā paviljonā uz Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūra Aš- habadā..
— Rau, vēl viena mīkla …. — «švauksts» pastiepa roku. „
Virs klinšu galotnēm bez skaņas radās un izplūda pa debesīm pirmīt redzētās violetās, mirgojošās svītras. Bikovs pielēca kājās.
— Aha! Jūs arī tās redzat!
— Ko nozīmē «arī»? — Jurkovskis brīnījās. — Grūti būtu neredzēt…
Svītras lēni nodzisa, it kā izkusdamas ugunīgajā gaismā.
Tālumā parādījās vēl divi stāvi — viņi uzrāpās uz bluķa, viens no tiem pamāja ar roku. Bikovs pamāja atbildei.
— Are, arī Jermakovs ar Daugi. Kur tad Bogdans? Jūs ar viņu izšķīrāties, Vladimir Sergejevič?
— Jā, acīm redzot, esam izšķīrušies, — Jurkovskis izklaidīgi atbildēja, vērodams tuvojošos biedrus. — Te vienam otru viegli pazaudēt, desmit soļu atstatumā akmeņu dēļ neko vairs neredz, turklāt es atgriezos pa citu ceļu. Vai viņš sen kā aizgāja?
— Kā tā — aizgāja? Kopā ar jums …
— Ko? — Jurkovskis jautāja, laikam nesadzirdējis Bikova vārdus. Bikovs klusēja, prātodams pie sevis. Ko viņš, jokdaris, smejas, vai?
— Tur nieks vien bija, sūce skābekļa balonā. Nepilnīga hermetizācija …
— Ko? — Bikovu pārņēma dīvains nemiers. Viņš nesaprata Jurkovski.
Arī Jurkovskis, acīm redzot, bija pārsteigts:
— Bogdanam kaut kas atgadījās ar skābekļa balonu. Viņš man sacīja, lai es neaizkavējoties, bet pats devās atpakaļ pie «Mazulīša» paņemt jaunu.. Katram gadījumam. Jūs varbūt bijāt atgājis uz brītiņu, Aleksej Petrovič?
— Bogdans devās atpakaļ pie «Mazulīša»?
— Jā, lai paņemtu jaunu balonu. .
— Bogdans neatgriezās pie «Mazulīša», — Bikovs noteica ar grūtībām, visā ķermenī juzdams nelaimes priekšnojautas mokošo aukstumu.
— Neatgriezās?
Abi viņi vienlaikus pielēca kājās un vērās viens otrā, neskaidri apjauzdami tuvīnās nelaimes smagumu. Bikovs neredzēja Jurkovska seju, tikai pēkšņi nemaz vairs nedzirdēja viņa elpu.
— Uzmanīgāk, uzmanīgāk, Anatolij Borisovič. . Tā! … — atskanēja Dauges balss.
Bikovs atskatījās. Dauge un Jermakovs tuvojās transportierim.
Ģeologam kaklā karājās divi automāti, un viņš balstīja komandieri zem rokas. Jermakovs gāja lēni, klibodams uz labās kājas. Dažu soļu atstatumā no mašīnas viņš nošņāca caur sakostiem zobiem:
— Gatavojieties, vadītāj! Tur var tikt cauri! Visi mašīnā!
Piepeši Jurkovskis nolēca zemē, paķēra automātu un, nesacīdams ne vārda, metās projām, slīdēdams un klupdams pa akmens šķembām. Bikovs atpalika no viņa par sekundi.
— Dauge! — viņš ierēcās tādā balsī, ka tas nodrebēja un izstiepās taisns. — Vienu automātu komandierim — un pakaļ Jurkovskim, žigli. . Anatolij Borisovič, šķiet, ar Bogdanu nelaime. Atļausiet iet?
— Ejiet! — Jermakovs nokliedza.
Dauge jau skrēja pa priekšu, pīdamies efeju dzeloņainajās vijās. Bikovs metās viņam pakaļ. Kājas šļūca katra uz savu pusi, slīdēdamas pa gludo akmeņu virsu. Smiltīm un putekļiem apbirušas, rupjas šķembas un
laukakmeņi slīdēja zem kājām, visur slējās asas šķautnes. Bikovs uzreiz nosvīda. «Žiglāk, žiglāk,» dunēja deniņos. Domas darbojās ātri un skaidri. Vai nu Bogda- nam uzbrukuši («Nez vai — klintis taču nedzīvas. .»), vai viņš paslīdējis, sadauzījies un guļ nesamaņā («Tad mēs viņu atradīsim, noteikti atradīsim. .»), vai arī apmaldījies («Bet kāpēc tad viņš nešauj, nesauc palīgā?»). Griezīgi nosprakšķēja automāta kārta. Bogdans!. . Nē, tas ir Jurkovskis. Pareizi, apķērīgs, ieslēdzis signālma- gazīnu, uzrāpies uz klints bluķa, uz tā, kas atgādina krupi, un apdullinoši svilina no automāta zemajās debesīs. Pārstāj, ausās.. Atbildes nav, nav. . Akmeņi atbalso dīvainas, dārdošas grāvienu skaņas, un asajās klinšu smailēs gaudo vējš …
Bikovs sēdēja, atbalstījies ar muguru pret saiņu kaudzi, lēni košļāja presētu šķiņķi un kāri piedzēra augļu sulu no neilona glāzītes. Smagi krākdams, miegā elpoja Dauge. Viņš bija nokritis tur, kur sēdēja, tieši uz grīdas. Viņa tumšā seja bija vēl vairāk nomelnējusi, bārdas rugājiem apaugusi, vaigi iekrituši. Laiku pa laikam viņš kaut ko ātri un nesakarīgi murmināja latviešu valodā, krampjaini raustīdams lūpas. Pār rāciju nekustīgi noliecies Jermakovs. Acis aizvērtas, tikai baltie, kalsnējie pirksti kustējās pa spīdīgo kremaljeru. Viņš taustīja ēteru, mēģinādams nodibināt sakarus ar «Hiusu». Agrāk to vienmēr darīja Bogdans. Bogdans … Virs galvas uz plastmasas bruņām klaudz lēni, noguruši soļi. Tas ir Jurkovskis.
Jurkovskis vaino sevi Bogdana nelaimē. Dauge un Bikovs mēģina viņu pārliecināt, ka tā nav, taču veltīgi.
— Es nedrīkstēju laist viņu vienu, — Jurkovskis atkārtoja un raudzījās biedros tukšām acīm.
Nabaga Bogdans. . Nabaga Jurkovskis …