— Vajag, vajag, vajag! — Dauge stāvēja blakus viņam, turēdamies pie līganajām sienām. Sašķobīta, pelēka seja. Izdzisušas acis. Nedzīva, sveša balss: — Vajag, Volodja, vajag … Tas ir nenovēršami! Ciņa!
DŪMU JURAS KRASTOS
— Izkāpsim šeit.
— Klausos, Anatolij Borisovič. Atļaujiet, es jums palīdzēšu … Tā … Georg, atbalsti…
Bikovs izliecās no lūkas, nevilšus samiedza acis, izkāpa uz bruņām un pastiepa roku Jermakovam. Pēc komandiera izkāpa drūmais Dauge, un tikai Jurkovskis palika guļot transportierī, pagriezis seju pret sienu.
Te nu tā ir — Golkonda! … Kādu kilometru no «Mazulīša» virs zemes virmoja pelēks dūmu un putekļu šķidrauts, kas aizstiepās pa labi un pa kreisi līdz pat apvārsnim. Šķidrauts mutuļoja, pletās plašumā un šūpojās milzu viļņiem. Tālumā, aizsedzot pusi debess, slējās milzīga, ogļumelna klints, ap kuru vijās apžilbinoši daudzkrāsainas uguns uzliesmojumi. Klints virsotne tinās skrejošos, ugunīgos mākoņos. Apdullinoša dārdoņa vēlās no šī baismīgā, nepārtraukti mutuļojošā katla dziļumiem, un zeme drebēja, slīdēdama no kāju apakšas gluži kā dzīva būtne. Bikovs sakniebis lūpas, steidzīgi atvienojās no ārpasaules.
— Izslēdz ārējo telefonu! … Vai tu dzirdi, Aleksej? — Dauge iekliedzās pie pašas auss tā, ka Bikovs pat salēcās. — Aļoša-a-a! …
— Ko tu auro! Es jau sen izslēdzu.
— A, izslēdzi, — Dauge turpināja klusākā balsi. — Citādi es tev kliedzu pilnā rīklē, un nekādas atbildes..
Bu-bu-bu-bu. . No virpuļojošā šķidrauta izšāvās ugunīga lode, uzlidoja gaisā un ar apdullinošu sprādzienu pārplīsa.
— Skaisti! — Dauge jūsmīgi noteica. — Es iešu pasaukt Vladimiru …
— Nevajag viņu traucēt, — Jermakovs nelabprāt izspieda caur zobiem.
Bikovs nespēja atraut acis no neiedomājami milzīgā, melnā kalna pie apvāršņa. Beidzot viņš saprata — viņa priekšā dūmu stabs. Negribējās ticēt, ka šis drūmais veidojums sastāv no tvaika, nokaitētām gāzēm un putekļu daļiņām. Tikai, labi ieskatoties, no šāda attāluma varēja samanīt tikko jaušamu, lēnu, bet tai pašā laikā nemitīgu gludo sienu kustību augšup, pretī zemajām debesīm. Uz mirkli viņam kļuva neomulīgi. Neaptverami lielā caurule, it kā ieurbusies planētas ķermeni, iesūca sevi tūkstošiem tonnu smilšu, putekļu un šķembu un izsvieda to visu atmosfērā. Tur, pie melnā «kalna» nogāzēm, briesmīgā ātrumā joņoja debesīs neiedomājami sakvēlinātu akmens drumslu mākoņi.
Bikovs atjēdzās.
— Ko tagad, Anatolij Borisovič? Kāds būs maršruts?
Apsēdies uz tornīša, Jermakovs pētīja Golkondu ar
binokli.
— To pateiks ģeologi. Droši vien iesim gar Golkondas krastu vākt paraugus… Pa ceļam sastādīsim karti. . Jāsameklē vieta kosmodromam.
No lūkas izlīda ģeologi. Dauge satraukti vicināja rokas:
— Tu tikai paskaties, Vladimir! Tā taču ir ģeoloģiska katastrofa! Kataklizma! Ieknieb man! Tas, velns lai parauj, ir lieliski! …
Jurkovskis gurdi atsēdās blakus komandierim. Varēja just, ka viņam viss vienaldzīgs. Dauge nolēca lejā, viņa ķivere noliecās zemu pie zemes. Brīdi viņš vērīgi raudzījās, tad ielaida cimdos tērptās rokas dziļi melno putekļu slānī un, pagrābis sauju, pacēla to pie Jurkovska ķiveres:
— Piķa rūdas smiltis! Skaties!.. Anatolij Borisovič, mēs sāksim tepat.. Nē!
Viņš atkal uzrausās uz bruņām:
— Nē, dosimies turp, tālāk! — Dauge pamāja ar notriepto cimdu uz dūmainā šķidrauta pusi. — Tā ir dārgumu glabātava! Jūs saprotat? Kas gan ir zelts! Tās taču ir nedzirdēti bagātas atradnes! Ātrāk uz turieni, uz priekšu!
— Bīstami, Georg, — piezīmēja Bikovs. — Velns zina, kas tur notiek …
— Bīstami? — kliedza Dauge. — Kāpēc tad mēs uz šejieni triecāmies? Savādnieks! Kā tad strādās tie, pēc mums? … Bīstami! Izlūkošana vienmēr ir bīstama..
— Riskēt… — Bikovs iesāka un aprāvās.
Kāda pusotra kilometra attālumā no «Mazulīša» izauga pelēku dūmu stabs, ko caurstrāvoja spoža, balta uguns. Tas izstiepās uz melnā kalna fona, pieplūzdams ar žilbinošu gaismu un uztūkdams pie virsotnes spurainā, zilā kamolā. Un atkal cauri vienmērīgajai rūkoņai izlauzās dārdi. «Mazulītis» sašūpojās. Bikovs zaudēja līdzsvaru, pieķērās Daugem pie pleca un krītot paguva ievērot, ka smagais, zilais kamols atraujas no dūmu staba, uzlido debesīs un atkal nogrimst mutuļojošajā dzīlē.
— Tu redzēji? — Bikovs iesaucās, cenzdamies piecelties. — Tas jau vairs nav tikai bīstami..
— Noteikti! — Dauge papurināja sažņaugtās dūres.
— Mums tur noteikti jānokļūst! Par katru cenu!
Tā sākās ekspedīcijas «ikdienas» darbs.
Jermakovs kategoriski atsacījās izpildīt Dauges lūgumu: «Mazulītis» virzījās atstatu no dūmu sienas malas, turoties metrus trīssimt no tās.
— Iekams nebūs iekārtots kosmodroms ar bākām, — sacīja komandieris, atbildēdams uz ģeologa uzmācību,
— es neatļaušu, Georg Johanovič, riskēt ar mašīnu un cilvēkiem. Mēs vēl neesam izpildījuši nevienu uzdevumu. Aprobežojieties ar ģeoloģisko izlūkošanu Golkondas apkaimē un meklējiet vielu nosēšanās laukumam. Kad kosmodroms būs gatavs un «Hiuss» atlidos šurp, tad redzēsim. Viss.
Pēc katriem diviem vai trim kilometriem «Mazulītis» pieturēja un izsēdināja izlūkus. Jermakovs palika mašīnā, bet pārējie devās darbā. Dauge un Jurkovskis gāja pa priekšu, vāca iežu paraugus, vēroja apvidu, uzstādīja ģeofizikālus instrumentus, kurus nesa Bikovs un kurus savāca atceļā. Bikovs aizvien vilkās nopakaļus, drausmīgi garlaikodamies un lādēdams ģeologus, kuri apkrāvuši viņu ar saviem «krāmiem». «Krāmi» bija nejēdzīgi smagi. Arī speciālos saiņus un konteinerus uzkrāva tam pašam nelaimīgajam transportiera vadītājam. Turklāt pētījumu laikā ģeologi sarunājās vienīgi savā starpā un pie Bikova griezās tikai pavēles izteiksmē.
Katram bija automāts. Ģeologus tas traucēja, un Dauge reiz mēģināja atdot savu Bikovam. Šoreiz tas protestēja. Katram jābūt apbruņotam. Ja nāksies stiept divus automātus, tad viņš nepieciešamības gadījumā nespēs aizstāvēties un uzreiz divi būs cīņas nespējīgi. Ļoti iespējams, ka automāts ģeologus traucē, taču neko darīt. Grūti. Bet kāpēc tad mēs uz šejieni vilkāmies?
— Aleksej, manu draudziņ! — Dauge centās viņu pārliecināt. — Bet kas mums te uzbruks? Ko tu mels niekus! Piesardzīgais!.. Atdari taču acis — apkārt viss nedzīvs! Pie tādas radiācijas neviena dzīva būtne nevar eksistēt, atskaitot vienīgi tevi, kāpostgalva! …
Bikovs bija nepielūdzams. Beigu beigās Dauge zaudēja pacietību un ar visindīgāko dzēlību apvaicājās, ko Bikovs iesākšot, ja viņš, Dauge, tomēr atteikšoties stiept sev līdzi «šito dzelzs kruķi».
Bikovs paskatījās uz viņu, zobgalīgi piemiedza aci un nicinoši izstiepa apakšējo lūpu. Dauge tikai nospļāvās aiz niknuma.
Uzvarētājs palika Bikovs.
Smailo klinšu — «Venēras zobu» — mežs piegāja gandrīz pavisam klāt pie «Dūmu jūras», kā Dauge nosauca pelēķo šķidrautu, kas aizsedza Urāna Golkondas katla krāteri. Šeit bieži gadījās klintis, grupās un atsevišķi, zeme bija bedraina, visur plaisas un akmeņu krāvumi. Attīrīt vietu īstam kosmodromam te nebija iespējams. Ekspedīcijas rīcībā bija desmit atommīnas un kādas divdesmit granātas, bet ar to nepietika. Būtu vajadzīga vesela armija celtnieku, turklāt apgādāta ar vismodernākajiem spridzināšanas līdzekļiem un ceļu būves mašīnām, lai ar sekmēm varētu doties uzbrukumā Golkondai. Kādreiz šeit uzbūvēs milzīgus kosmodromus, ko apgādās ar spēcīgām, precīzām radiobākām, ierīkos apakšzemes kombinātus kodolu degvielas ražošanai, izbūvēs platus jo platus autoceļus, kas šķērsos klinšu grēdu un melno tuksnesi, bet pagaidām. . Bet pagaidām Golkondas krātera tuvumā, kilometrus divdesmit no tā, jāatrod pietiekami plats un pietiekami līdzens laukums, ko varētu iekārtot pirmo Zemes kuģu uzņemšanai. Šo uzdevumu varētu veikt arī ar kādām desmit vidēja kalibra atommīnām. Tomēr atrast kādu atbilstošu vietu pagaidām vēl nebija izdevies. Reiz pēc īsas apspriedes Jermakovs teica: