— Ģeologi nespēj vien sagaidīt, kad varēs ienirt Dūmu jūrā. Viņiem taisnība — varbūt Golkondas mīkla slēpjas tieši tur. Tā tas ir. Bet mēs te esam pirmoreiz. Mūsu uzdevums — izlūkošana. Aizvest nelielu iežu un botānisku paraugu kolekciju. Novērtēt Golkondu un pierādīt tās izmantošanas rentabilitāti. Dažās vietās aptuveni noteikt Venēras garozas raksturu. Es ļoti lūdzu jūs izprast to pareizi. Starp citu, uz Zemes jūs to sapratāt.. Skaidrs: «zelta drudzis».. Bet ir vēl viens uzdevums — kosmodroms, kaut arī primitīvs. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā mēs neaiziesim no šejienes, lai kas arī notiktu. Nosēšanās laukumam jābūt! Ūdens trūkums saīsina mūsu termiņus. Ja pēc desmit Zemes diennaktīm mēs neatradīsim vietu nosēšanās laukumam brauciena virzienā, es aizvedīšu «Mazulīti» viņpus klinšu grēdas un iekārtosim laukumu tur.
Jā, ūdens saīsināja termiņus. Tā patēriņš dezakti- vācijai izrādījās neparedzēti liels. Katru reizi pēc atgriešanās transportierī izlūkiem vajadzēja rūpīgi nomazgāties kesonā. Ļoti smalki radioaktīvie putekļi, lipīgi un visuresoši, izlūkgājienu laikā iespiedās siliketa tērpu krokās, un, lai no tiem atbrīvotos, nācās pa ceturtdaļstundai grozīties zem dezaktivācijas dušas blīvajām strūklām. Jermakovs pats personīgi ar radiometru rokā pārbaudīja tērpu tīrību, un gadījās, ka paviršos aizsūtīja atpakaļ uz kesonu. Dezaktivācijas šķidruma krājumi strauji mazinājās. Filtri un jonu apmaiņas absorbētāji līdzēja maz. Bikovs izmēģināja desmitiem absorbētāju kombināciju, bet neviena nedeva vajadzīgo efektu. Dezaktivācijas ūdens pēc attīrīšanas joprojām palika aktīvs, un to vajadzēja izliet. Kā redzams, Golkondas piķa rūdas putekļu sastāvā bija kaut kādi radioaktīvi koloīdi, kas nepakļāvās pazīstamajiem jonu apmaiņas procesiem. Tvertne ar dezaktivācijas ūdeni, kas bija aprēķināta četrdesmit darba dienām, ātri tukšojās. Kārta nāca dzeramajam ūdenim no neilona maisiem. .
«Mazulītis» joprojām virzījās uz rietumiem, pa labi atstādams mutuļojošos Dūmu jūras viļņus. Tāli, smagi grūdieni bieži lika zemei trīsēt un šūpoties. Vēja brāzieni atnesa pelēkas miglas mākoņus — radioaktīvus putekļus un tvaikus. Aiz apvāršņa, ugunīgajās debesīs iegrimis, draudīgi rēca baismīgais dūmu stabs, kas pletās virs trakojošā urāna katla krātera. Tur nepārtraukti veidojās transuranīdi: tie radās sīciņām ligzdām, kurās sākās strauja ķēdes reakcija, — eksplodēja maza atombumba ar vairākus desmitus tonnu lielu trotila ekvivalentu. Raugoties ar tālskati, šķita, ka milzīgajā mākonī plaiksnās simtiem uzliesmojumu. Dabiskais urāna katls simtiem kilometru diametrā vārījās un mutuļoja tūkstoš eksplozijās.
— Interesanta vieta, — sacīja Dauge. — Grūti iedomāties, kas notiktu, ja tur nebūtu milzum daudz dažādu piemaisījumu, kas absorbē neitronus. Simt miljonu tonnu smaga atombumba un darbojas nepārtraukti!
Tā patiesi bija baismīga vieta. Dūmu sienā reizēm uzliesmoja mīklainas, violetas svītras — apžilbinoša, pulsējoša gaisma, uzburba un pacēlās pret zemajām debesīm mirdzošu putekļu strūklas. No drausmīgās dārdoņas neglāba pat speciālo tērpu akustiskā aizsardzības iekārta.
Reiz no dūmu sienas izlīda smags, zilgani melns mākonis un pāri līdzenumam vēlās tieši uz transportieri. Lēkdams lūkā, Bikovs paguva ievērot, ka virs Golkondas uzliesmo apžilbinoši zila blāzma. Jermakovs vadīja transportieri prom, bet mākonis to panāca un uzvēlās virsū. Pa bruņām nodārdēja smagi sitieni — mākonis nesa sev līdzi akmens šķembas un smilšu masas. Bultiņa termometrā pacēlās līdz četrsimt. Uz ekrāna, tāpat kā toreiz tuksnesī, sāka lēkāt pinkaini lodveida zibeņu kamoli, attēli bija izkropļoti. Tad ekrāns kļuva akls. Jermakovs apturēja mašīnu, un visi ilgi sēdēja klusēdami, ieklausoties čaboņā, radiācijas skaitītāju tikšķēšanā, savas sirds pukstos. Mākonis aizgāja. Izrāpušies no «Mazulīša», viņi redzēja to aizveļamies aiz apvāršņa uz kalnu grēdas pusi.
— Tā, redz, dzimst Melnā vētra, — Jurkovskis sacīja, pavadot mākoni acīm.
Golkonda elpoja. Dažreiz «Mazulītim» pēkšņi uzlidoja neredzami radiostarojuma virpuļi. Tādās reizēs indikatoru spuldzītes iekvēlojās neredzētā spožumā, skaitītāju tikšķi, kas šeit neapklusa ne uz mirkli, saplūda nepārtrauktā tarkšķi. Par laimi, šādas vētras pārgāja ātri un radās ne visai bieži. Tika lietoti visi drošības līdzekļi. Tika pastiprināta speciālo tērpu aizsardzība. Jermakovs katru dienu visai komandai injicēja aradiatīnu — preparātu, kas aptur staru slimības attīstību. Ģeologi strādāja, paslēpušies aiz smagiem vairogiem, kas nelaida cauri radiāciju. Un tomēr «Mazulīša» komandai draudēja staru slimība. Parādījās mazasinlba, pazuda ēstgriba. Cilvēki kļuva gurdi, ātri uzbudināmi. Jermakovs klusēja un turpināja vadīt «Mazulīti» gar Dūmu jūras krastu.
Ļoti drīz pēc iziešanas Dūmu jūras rajonā Bikovs ievēroja kaut ko, kas viņam šķita visai dīvains. Pēc katrām divdesmit četrām stundām, tieši divdesmitos nulle nulle pēc kuģa laika (Venēras mūžīgajā, ugunīgajā krēslā kosmonauti lietoja Zemes laika skaitīšanas sistēmu), Jermakovs, pievilkdams savainoto kāju, uzrausās komandiera tornīša sēdeklī un, pavērsis platleņķa tālmēru pret dienvidiem, neatraudamies ilgi skatījās tuksneša virzienā, it kā gaidot kaut kādu signālu. Bikovs nevarēja saprast, ko īsti Jermakovs gaida, taču jautāt neuzdrošinājās.
Tikām ģeoloģiskā izlūkošana deva lieliskus rezultātus. Golkonda patiešām bija Golkonda — neskaitāmu, neizsmeļamu bagātību zeme. Urāns, torijs, rādijs.. Transurāna elementi — plutonijs, kalifornijs, americijs, kirijs: vielas, kuru ražošanai uz Zemes izlietoja milzu enerģiju un līdzekļus, vielas, ko ieguva ar ļoti sarežģītām iekārtām un niecīgos daudzumos,* te mētājās tieši zem kājām. Bez īpašiem izdevumiem tās varēja iegūt rūpnieciskos mērogos, tonnām. Dauge kliedza aiz sajūsmas, un pat Jurkovskis, kurš pēdējā laikā bija pavisam drūms, sāka dziedāt pie darba, kas deva atklājumu pēc atklājuma. Tos nebija iespējams pārvērtēt. Tie nozīmēja neredzētu progresu enerģētikā, tehnikā, rūpniecībā un medicīnā. Zeme, ko no pola līdz polam klāj mūžam zaļi meži, zaigojoša miriādēs uguņu, ko apdzīvoja veselīgi, stipri cilvēki, kas nepazina slimības, pārpilnība, lieliskas pilsētas, varenas elektrostacijas, gaiša, laimīga dzīve — par visu to domāja «Hiusa» komandas locekļi. Un šai dzīvei bija jāsaņem varens papildinājums no šejienes, no Golkondas melnajām piķa rūdas smiltīm. Zem ļaunajām, ugunīgajām Venēras debesīm, bezgalīgu, drūmu tuksnešu vidū maza cilvēku saujiņa gāja, nevērojot mokas, meklējumu sāpes, biedru bojā eju, — gāja pretim lielai uzvarai. Lai daudz gūtu, vajadzēja arī daudz riskēt.
Daugem sāka izkrist mati. Pēc gulēšanas viņš atstāja sukā melnas šķipsnas. Ģeologs izdēdēja un kļuva bezspēcīgs, tikai acīs viņam pastāvīgi gailēja spītīga uguntiņa. Temperatūra sakāpa līdz trīsdesmit deviņiem grādiem.
— Gripa? Tā ir māksla — nokļūt caurvējā, neizlienot no speciālā tērpa! — Dauge brīnījās, raudzīdamies termometrā. — Tā taču ir tipiska gripas temperatūra! Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?