Jermakovs tikai šūpoja gavu. Viņš pats arī nejutās visai labi — sāpēja izmežģītā kāja. Tas bija mokoši neērti. Jurkovskim uzmetās augoņi, viņš kļuva aizvien mazrunīgāks.
Bikovs jutās labāk par citiem, taču ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā ar acīm. Redzes spēja pasliktinājās, ātri progresēja tuvredzība. Jermakovs viņu rūpīgi apskatīja, iepilināja katrā acī pa pilienam eļļaina šķidruma un noteica īpašu diētu. Bikovs ievēroja, ka no šīs dienas komandieris sāk injicēt viņam divkāršu aradiatīna devu.
Par spīti spēcīgai iežu radioaktivitātei un temperatūrai, kas sakāpa līdz simt grādiem, apvidus, acīm redzot, bija apdzīvots. Kādā izlūkošanas gājienā Bikovs nedaudz atpalika no ģeologiem, aplūkodams skaista, sudrabaina metāla ieslēgumus saplaisājušu akmens bluķu krokainajās šķautnēs, kad pēkšņi sadzirdēja tālus kliedzienus.
Noknikšķinājis automāta drošinātāju, viņš metās uz trokšņa pusi, skrējienā aptaustīdams granātu aiz jostas. Viņam pretim no klintīm izlēca ģeologi. Jurkovskis visu laiku skatījās atpakaļ, vicinot automātu. Dauge vilka viņu aiz jostas. Pēc dažiem mirkļiem viņi visi stāvēja jau blakus, un Dauge juceklīgi stāstīja, ik mirkli lūkodamies apkārt:
— īsts mošķis! Šausmīgs rāpulis! … Tu redzēji, Volodja?. . Vari iedomāties, Aleksej, tieši no klints izslējās piecus metrus garš kakls ar knābi, lielu rīkli… Es paķēru automātu … Tu redzēji, Volodja?
— Ne velna es neredzēju, — Jurkovskis drūmi noteica, kārtodams mantu maisu plecā. — Tu nelabi iebļā- vies, palaidi staru kārtu un laidies mukt, un mani arī aizvilki sev līdz.. Nekā es neredzēju …
Kādu laiku viņi stāvēja un klusēdami raudzījās uz melnajām klintīm, pēc tam Dauge atkal sāka stāstīt, kā viņi gājuši, vākdami materiālus, kā viņš, Dauge, noliecies, lai paceltu «vienu interesantu akmentiņu», un pēkšņi uz smiltīm ieraudzījis garu, izlocītu ēnu. Viņš pacēlis acis un tikai paguvis saskatīt, ka virs Jurkovska, kurš stāvējis pret viņu sāniski, tieši no klintīm izslien garu, lokanu kaklu kāds dzīvnieks, līdzīgs čūskai, ar milzu rīkli, bez acīm. Viņš tīri mehāniski pacēlis automātu un atklājis uguni, un, kad nezvērs salēcies no apdegumiem gandrīz vai augstāk par klintīm, satvēris Jurkovski un sācis skriet, vilkdams to sev līdzi.
— Visvairāk mani pārsteidz tas, ka šis rāpulis izslējās tieši no akmens, — viņš piemetināja, nedaudz nomierinājies.
— Tev tikai tā rādījās! — Jurkovskis atmeta ar roku. — Gluži vienkārši šis radījums sēž apakšā pie klints, tad skatās un redz, ka Dauge dižciltīgā izklaidībā grib uzmīt šim uz galvas. Tad arī šis nolēma … tā sakot..
— Beidz muļķoties! — Georgs sadusmojās. — Iesim labāk paskatīsimies, kas tas bija.. Vai tev ir granāta, Aleksej?
— Granāta man ir, bet iet gan varbūt nav vērts..
— Kādēļ nav vērts? Trijatā — tiksim taču galā? Turklāt es, goda vārds, viņu sašāvu. Ko tu saki, Volodja?
Jurkovskis stāvēja šaubīdamies, knikšķinot automāta drošinātāju. Bikovs teica lūdzoši:
— Nav vērts, biedri! Man kaut kā nepatīk šīs klintis. Labāk atgriezīsimies šeit ar transportieri… ar «Mazulīti».
— Ejam, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Ja tu esi viņu nošāvis, tas būs varen interesanti. Mūsu biologi gavilēs. Bet Bikovs galu galā var atgriezties pie sava transportiera.
Bikovs gribēja iebilst, ka šeit komandē viņš, bet tad nolēma nestrīdēties: varbūt tas patiešām ir vērtīgs atradums zinātnei.
Viņi gāja uzmanīgi, vērīgi lūkodamies visapkārt un turēdamies tuvāk cits pie cita. Bikovs turēja gatavībā granātu.
— Seit, — teica Dauge. >
Viņš piegāja pie klints pakājes, nezin kādēļ paplikšķināja pa tās akmens ķermeni, noliecās, pacēla no zemes akmentiņu un iebāza to somā.
— Spriežot pēc visa, tu, mīļais, esi aizšāvis garām! —
Jurkovskis dzēlīgi teica. — Iesim mājās, laiks pusdienot …
Bikovs aplūkoja apvidu: klintis, akmeņi, smiltis, šķembas. Uz klints trīs četru metru augstumā izdedzinātas līkloču svītras — šāvienu pēdas. Milzīgs, jādomā, bijis rāpulis — skaidrs, kāpēc Dauge tā laidās prom.
— Jā, es tiešām neesmu trāpījis! — Dauge sacīja nopūzdamies. — Žēl gan! Būtu brīnišķīgs eksponāts mūsu muzejam. .
Atceļā Jurkovskis zobojās par Daugi, dēvējot viņu par «pūķu pieveicēju», bet pie pusdienu galda visi neparasti daudz runāja, pirmo reizi kopš vairākām dienām. Klausoties, cik jautri smejas Georgs, Bikovs nevilšus nodomāja, ka nav ļauna bez laba: pēdējā laikā noskaņojums transportierī nebija nekāds labais. Notikums ar ģeologiem it kā izlādēja slimīgo saspīlējumu un atkal padarīja visus par draugiem. Tomēr, kaut arī Jurkovskis divas reizes īsti draudzīgi pajokoja par Bikova izskatu un pat lūdza viņu pasniegt konservu nazi (ar ko Bikovu neizsakāmi pārsteidza), Jermakovs pēc pusdienām neaizmirsa atzīmēt, ka mazā nodaļa pēdējo notikumu gaitā rīkojusies bez apdoma. Cieši raudzīdamies Jurkovski, komandieris uzsvēra (tiesa, draudzīgā tonī), ka par cilvēku drošību, kuri strādā ārpus «Mazulīša», pilnīgi atbild Bikovs. Dauge, plati smaidīdams, atteica: «Tieši tā,» — bet Jurkovskis sabozās.
Stundu vēlāk, kad Bikovs vadīja transportieri, uzmanīgi apbraukdams milzīgos akmens tēlus, bet Jermakovs sēdēja pie savām piezīmēm, Dauge pēkšņi ierunājās skaļā čukstā:
— Paskaties šurp, Volodja! Tas tik ir atradumiņš!
— J-jā, Georg! — brītiņu klusējis, Jurkovskis sajūsmināts pievienojās. — Tā ir sensācija! Kur tu to atradi?
— Pie tās pašas klints, kur mitinās pūķis. Skaties, pēc ārējā izskata ļoti vienkāršs akmentiņš, bet mani uzreiz pārsteidza tā forma.
— Trilobīts.. Izspļauts trilobīts! Mūsu zēni uz Zemes kļūs vai traki!
— Trilobīti uz Venēras? — atskanēja pārsteigtā Jermakova balss. — Vai jūs esat par to pārliecināts, Vladimir Sergejevič?
— Būsim precīzi: gluži trilobīts tas nav, — Dauge ņēmās skaidrot. — Jau raugoties ar neapbruņotu aci, redzama atšķirība, bet es taču neesmu nekāds speciālists. Taču līdzība apbrīnojama, un vispār pats fakts — pārakmeņojumi uz Venēras! Cik man ir zināms, vēl nekur un nekad uz citām planētām pārakmeņojumi nav atrasti. .
Dīvainais atradums gāja no rokas rokā. Iedeva pa- tīksmināties arī Bikovam. Tas bija neliels, pelēks akmentiņš ar skaidri saskatāmu zīmējumu — lielgalvains, iegarens dzīvnieks ar daudzām izlocītām kājiņām. Dauge paskaidroja, ka šis daudzkājis nogulējis daudzus miljonus gadu un pārakmeņojies un ka uz Zemes nereti atrod pārakmeņojušās būtnes, kas ļoti līdzīgas šai te. Tie ir trilobīti. Pirms simtiem miljonu gadu šie mazulīši dzīvojuši Zemes okeānos, bet pēc tam, nabadziņi, izmiruši nezināmu iemeslu dēļ.
— Mīklas, mīklas! — viņš turpināja, acīm spīdot. — Golkonda — liela mīkla; «Venēras zobi» — mīkla; ugunīgie mākoņi — noslēpums; purvs, kur sēž «Hiuss», Melnās vētras, blāzmas uzliesmojumi virs Golkondas. . Tagad vēl šis trilobīts.. Vai tiešām šeit kādreiz bijusi jūra?
— Un kur vel tavs pūķis, «Ofidijs Dauge», — Jurkovskis pievienojās.
— «Tahmasiba mīkla», — atgādināja Jermakovs.
— Mīklas, mīklas. .
Bikovs nekā neteica, bet atcerējās Bogdanu. Droši vien arī pārējie iedomājās par viņu, jo jautrais noskaņojums pēkšņi izgaisa un saruna pārtrūka kā nogriezta.