Aizritēja vēl viena diennakts. «Mazulītis» raiti virzījās uz rietumiem, meklējot vietu nosēšanās laukumam. Un atkal sevi lika manīt noslēpumainās būtnes, kuras šeit, acīm redzot, mita. Dauge, kurš kārtējā pieturas vietā bija pirmais izkāpis no lūkas, ar izbaiļu kliedzienu metās atpakaļ, ieraudzījis milzīgu čūsku izlienam no «Mazulīša» kāpurķēžu apakšas. Bikovs pagrieza transportieri un, pēc Jurkovska izteiciena, nodejoja trepaku, izrak- dams ar kāpurķēdēm smiltīs milzīgu bedri aizdomīgajā vietā, bet briesmonis, redzams, paguva noslēpties.
Jermakovs pavēlēja Bikovam būt divkārt modram, un
viņš tagad ne soli neatkāpās no ģeologiem, ņēma lidz četras granātas un turēja automātu padusē, gatavs to laist darbā kuru katru mirkli. Taču dienas gāja, «pūķis» nerādījās, un saspīlējums pamazām norima.
Bikovs ievēroja, ka ģeologi kļuvuši mierīgāki un jautrāki. Brīžiem pie darba viņi pat sāka draiskot kā zeņķi: cīkstēties, smieties pilnā kaklā, labsirdīgi ķircināt Bikovu, izlikdamies, ka slepeni, bez Jermakova ziņas, taisās kājām iet uz Dūmu jūru. Bikovs dusmojās uz viņiem un pat nikni kliedza, bet dvēseles dziļumos juta lielu, priecīgu atvieglojumu. Pirmo reizi pēc Bogdana bojā ejas viss atkal kļuva pa vecam.
«Vakaros», ēzdami vakariņas pēc desmit stundu garas darba dienas, Jurkovskis un Dauge, pārtraukdami viens otru, sajūsmā sapņoja par ekspedīcijām uz Golkondas rīkli, strīdējās par šī gigantiskā krātera izcelšanos, tad pilnīgi negaidot pārlēca uz jaunu starpplanētu pētījumu problēmām. Spiezdams dūres pie krūtīm, Jurkovskis zvērēja un dievojās, ka pēc tam, kad viss būšot pabeigts ar Golkondu, viņš panākšot, ka sarīkos ekspedīciju uz baismīgo Jupiteru, kur gājis bojā Pols Danžē. Dauge dusmīgi atbildēja, ka Jupiters ir tikai gigantisks ūdeņraža burbulis un ģeologam uz Jupitera nav nekā ko darīt, ka Jupiters vispār vēl nav pa zobam, pat izmantojot fotonu raķeti, un ka tieši par šādiem gadījumiem ķīnieši senatnē sacījuši: «Kad degunradzis raugās uz mēnesi, viņš veltīgi zaudē savas liesas ziedus.» Jurkovskis augstprātīgi sprauslāja un ņēmās pierādīt savu taisnību, locīdams pirkstus: «Pirmkārt. . Otrkārt..»
Bikovs klausījās viņos pussnaudā, baudīdams draudzības un labklājības silto atmosfēru. Visi atkal bija labi biedri, pilni enerģijas un sapņu, ekspedīcijas panākumi šķita tuvi un droši.
Negaidīts gadījums atkal visu pārvērta.
Reiz Bikovs ar Daugi devās izlūkgājienā. Jurkovskis palika kārtot materiālus un uzmest atskaiti par Golkondas ģeoloģisko bagātību pirmo pētījumu rezultātiem.
Bikovs nelabprāt piekrita gājienam divatā. Sastapšanās ar pūķiem viņam nebūt nelikās iepriecinoša.
Draugi bija klaiņājuši jau stundas divas, un ceļā nekas neparasts negadījās. Atceļā Bikovam, kurš bez kurnēšanas visu šo laiku bija pacietis gan Dauges priekš- niecisko toni, gan konteineru ellišķīgo smagumu, gan smago granātu diezgan jūtamo sišanos pret gurniem, kļuva slikti.
Viebdamies no galvas sāpēm, viņš vilkās aiz plati soļojošā Dauges, gurdi pūlēdamies ērtāk nolikt uz muguras smago nastu. («Cik ilgi viņi vēl domā stiept uz mašīnu savus bruģa akmeņus? Jau tā vairs nav vietas, kur gulēt. .») Acis sāpēja. Visapkārt šūpojās līdz kaklam apriebušās klintis, akmens bluķu ķaudzes, dūmu šķidrauts ziemeļos.. «Šķiet, es saslimšu,» viņš vienaldzīgi nodomāja. Gribējās nogulties un aizvērt acis. Bu- bu-bu, — ierasti, miegaini dunēja Golkonda.
— Rau, atkal! — Dauges balss lika Bikovam atjēgties. — Man it nemaz nepatīk šādi veidojumi!
Viņi stāvēja plašas piltuves malā. Tās dziļumā mel- noja bezdibenis, no kura tālu uz visām pusēm aizvijās plaisas.
— Skaties, kā apkusušas piltuves malas, — rādīja Dauge. — Drausmīga temperatūra, tūkstošiem grādu!
— Apakšzemes sprādziens? — Bikovs gurdi ievaicājās, juzdams, ka viņam sāk mežģīties mēle. («Slikti. . Pēc iespējas ātrāk mašīnā, gulēt. .»)
— Apakšzemes atomsprādziens … — Dauge vēl kaut ko piemetināja čukstus latviski. — Man absolūti nepatīk šādi veidojumi. Man nepatīk iežu krāsa.
Apkārt viss bija pārklāts it kā ar sarkanu kārtiņu.
— Šeit viss ir sarkans. Sarkans un melns … — Bikovs atcerējās Bogdanu. — Iesim, Dauge. Es emu ļoti noguris.
Viņi nogāja dažus soļus, un pēkšņi Dauge iekliedzās — mežonīgi un negaidīti. Bikovs atžilba un sāka griezties uz vietas, murminādams:
— Kas? Kur?..
— Granātu! Granātu, Aleksej! — Dauge kliedza, purinādams viņu aiz pleca. — Ātrāk, ātrāk!
Bikovs izvilka granātu, vēl aizvien nesajēgdams, kur lai sviež. Dauge, atbalstījis automātu pret vēderu, sāka svilināt savā priekšā.
Visapkārt bija tās pašas klintis, un Bikovs redzēja, ka šņācošais stars uz saplaisājušā akmens atstāj garas, melnas svītras.
— Pūķis! — Dauge kliedza. — Granātu!
Viņš joprojām spieda un spieda automāta mēlīti, pavērsis automāta stobry uz kaut kādu neredzamu mērķi metrus desmit atstatu no sevis.
Bikovs nekā neredzēja.
— Dauge, — viņš murmināja, — Georg mīļais.. Kas ar tevi notiek?
Beidzot Dauge nolaida automātu.
— Aizmuka, — viņš noteica savādā balsī. — Aizmuka. . Kāpēc tu netrieci viņam ar granātu?. .
Bikovs vēl pēdējo reizi palūkojās visapkārt. Viņam ļoti gribējās ieraudzīt kaut ko aizdomīgu, taču tuvumā nekā tāda nebija, un viņš aizbāza granātu aiz jostas.
— Georg, iesim. . Iesim, mīļais..
Viņi lēni devās tālāk. Dauge gāja, manāmi grīļodamies, un runāja, jaucot krievu un latviešu vārdus.
Pie «Mazulīša» viņus sagaidīja biedri.
— Kas noticis? — Jermakovs jautāja.
— Absolūti savādi dzīvnieki, — Dauge nesakarīgi iesāka. — Milzīgi zvēri. . melni, metrus desmit gari.. Ada spīd, it kā būtu valga. . Kāpēc tu nesviedi viņam ar granātu, Aleksej?. .
Daugem palīdzēja ierāpties mašīnā, palīdzēja noņemt ķiveri. Ģeologa seja bija nosvīdusi slapja, acis šaudījās.
— Bet kāpēc tie ir caurspīdīgi? — viņš sacīja bēdīgi un iekrita ar seju spilvenos.
1 Viņu noguldīja iespējami ērtāk, un viņš acumirkli aizmiga smagā, akmenscietā miegā. Jermakovs noklausījās Bikova ziņojumu un ilgi klusēja, pēc tam vienīgi
ievaicājās:
—; Bet vai jūs, Aleksej Petrovič, esat pilnīgi pārliecināts, ka nekāda pūķa tur nebija?
— Nekāda pūķa nebija, — pārliecināti atbildēja Bikovs.
— Bēdīgi… — kodīdams lūpas, nomurmināja Jurkovskis.
Jermakovs pārkliboja pāri kabīnei, paņēma kasti ar medicīniskajiem instrumentiem un nosēdās pie guļošā. Jurkovskis iekārtojās blakus. Kļuva dzirdamas kaut kādas savādas skaņas, līdzīgas klusai sprakstoņai, iesmaržojās ozons, tad Dauge stiepti un žēli ievaidējās.
— Viss, viss, — Jurkovskis maigi sacīja.
Jermakovs piecēlās.
— Ļoti slikti, — viņš noteica. — Dauge ir slims un…
Jurkovskis gaidoši pacēla galvu.
— … es atceros Tahmasibu, — Jermakovs sacīja dobji. — Simptomi tādi paši. Līdzīgi halucinācijām..
Kad «Mazulītis» atkal devās tālāk, Dauge pamodās, apsēdās, pieglauda matu cekulu un mierīgi sacīja:
— Šķiet, braucam?
Bikovs, kurš bija snaudis blakus, mazliet paslējās. Dauge atskatījās uz viņu smaidīdams:
— Bet tu, Ļoša, guli! Piedod, es tevi pamodināju..
Jurkovskis pie sava galdiņa sastinga, pagriezis pret
viņu priecīgi pārsteigto seju. Jermakovs apturēja transportieri, spēcīgi paberzēja rokām vaigus un atviegloti noteica: