— Šķiet, garām gan..
DZIMŠANAS DIENA
Bikovs gribēja noslaucīt sviedraino pieri un sirdīgi atrāva roku atpakaļ. Mūžīgi aizmirstas tā ķivere! Reizēm pirksti paši no sevis lien pie pakauša — pakasīt grūtā brīdī vai arī izklaidības mirklī iebāzt mutē šokolādes gabaliņu un atduras pret gludo, caurspīdīgo šķērsli. Agrāk pārdomu brīžos viņam bija paradums knibināt apakšlūpu — nācās atradināties. Dauge to ievēroja un nepalaida garām izdevību nolasīt īsu lekciju par tematu: «Astronautu speciālo tērpu loma cilvēces atbrīvošanā no sliktiem ieradumiem».
Jau otru diennakti zemā debess bārstīja melno putekļu pārslas. Melnais sniegs virpuļoja viegla vēja brāzienos, pārklādams plašo, pauguraino līdzenumu, kura vidū stāvēja «Mazulītis». Bikovs pavērās apkārt. Laimējies, patiešām laimējies! Priekšā pletās lielisks, dabas veidots kosmodroms — ap divtūkstoš kvadrātkilometru liels laukums, gluži līdzens, ja neskaita kādu desmitu klinšu, kas slējās no piķa rūdas smiltīm. No dienvidiem, no tuksneša puses, līdzenumu apjoza Venēras zobu pusaplis; tālumā, ziemeļos, aiz Dūmu jūras šķidrauta, dunēja Golkonda. No šejienes līdz tai bija kādi četrdesmit kilometri — ne pārāk daudz, ne pārāk maz. Iežu radioaktivitāte bija pietiekama, lai spētu barot se- lēna-cerija baterijas — radiobāku enerģijas avotus. Ra- diobākas vajadzēja uzstādīt milzīga, pēc iespējas vienādmalu trijstūra virsotnēs nosēšanās laukuma malās. Taču vispirms vajadzēja uzspridzināt klintis, kas traucēja. Iespēja, ka kuģis var nosēsties uz tām, bija diezgan liela: klintis slējās divās grupās gandrīz pašā kosmodroma centrā. Sis uzdevums bija pa spēkam. Bikovs ar ģeologu palīdzību ielika divas mīnas ziemeļu klinšu grupas centrā — sprādzienam vajadzēja izgāzt akmens stabus un sasmalcināt tos putekļos. Otru — dienvidu grupu, kas sastāvēja no sešām klintīm, nolēma spridzināt «no augšas». Mīnu uzstādīja viena bluķa virsotnē — sprādziens iznīcinās tās visas — iedzīs zemē, kā teica Dauge.
— Uz kādu vilni noskaņot? — sauca Jurkovskis. Viņš sēdēja iznīcībai nolemtās klints virsotnē, kur tikko ar grūtībām bija uznesta mīna.
— Indekss astoņi! — atsaucās Bikovs, paslējis galvu augšup.
— Tā … skaidrs … — Jurkovska siluets sakustējās uz sarkano mākoņu fona melno putekļu virpuļos. — Gatavs! Tā, viss, šķiet? …
— Kāpiet zemē! — Aleksejs Petrovičs sauca.
— Interesanti, kādu ģīmi tu rādīsi, ja klintis noturēsies, — piezīmēja Dauge, apsēdies blakus Bikovam uz transportiera tornīša.
— Nekas.. nenoturēsies, — Aleksejs izklaidīgi atbildēja, bažīgi vērodams Jurkovski, kurš veikli rāpās lejā pa stāvo, gludo sienu. — Kāda velna pēc viņš lien bez virves? … Ir taču trose … Bet kur nu! Bez trikiem nevar.. Ko viņš tur ķēpājas — ne uz priekšu, ne atpakaļ. .
Jurkovskis it kā pielipa pie melnā akmens metrus sešus septiņus virs zemes. Viņš šķita nekustīgs, un tikai nedabiskā poza un īsā, sēcošā elpa liecināja par viņa drausmīgo piepūli.
Dauge uztraucies pielēca kājās:
— Vladimir, kas tev ir?. .
Jurkovskis neatbildēja un pēkšņi, gluži kā atrāvies akmens, slīdēja lejup. Bikovs sarāvās, it kā pats kristu, un nevilšus aizmiedza acis, bet, atkal tās atdarījis, ieraudzīja, ka ģeologs karājas rokās metrus trīs zemāk, pieķēries kādam izcilnim, ko no apakšas nevarēja saredzēt.
— Volodja! … — Dauge nolēca zemē un pieskrēja pie klints.
— Mierīgi, Dauge! — Jurkovska balss tikai mazliet raustījās sasprindzinājumā. — Cik līdz zemei?
— Metri četri! … — novaidējās Dauge. — Sadauzīsies, draņķi tāds! …
— Paej nost! — sacīja Jurkovskis un laidās lejā.
Viņš nokrita klasiski, kā klājas pēc visiem priekšrakstiem, elastīgi palēcās un nogāzās uz sāniem. Bikovs nolēca no mašīnas, bet bezbailīgais ģeologs jau sēdēja uz zemes. Bikovs atguva balsi.
— Kas tas par huligānismu, biedri Jurkovski? — viņš ierēcās. — Kā jūs iedrošinājāties tā riskēt? Nekavējoties dodieties pie komandiera un ziņojiet. .
— Kāpēc uzreiz tā, Aleksej Petrovič! … — Jurkovskis veikli piecēlās, noskurinājās, pārbaudīdams, vai viss kārtībā; balss viņam bija padevīga. — Četri metri — tas taču nieks! Spriediet pats..
Bet Bikovs ārdījās:
— Jūs itin mierīgi varējāt nolaisties pa trosi! Jūs izturējāties kā puika! Atradis laiku sportam! … Velns zina kas! …
— Beidz taču, Aleksej! — Dauge mīlīgi apskāva Jurkovska plecus. — Skaidrs, ka puika! Bet ko tu ar viņu darīsi — drosminieks! …
— «Drosminieks»! … Bet, ja būtu lauzis sprandu, ņemies ar tādu …
— Esmu vainīgs, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis pēkšņi sacīja, un Bikovs uzreiz aprima.
— Ziņojiet komandierim par savu rīcību, — viņš norūca un piegāja pie klints, lai saritinātu trosi.
Ģeologi ņēmās palīdzēt viņam.
— Zēl spridzināt, — Dauge sacīja, norādīdams uz klinti, kas tinās vējā virpuļojošu smilšu putenī, kad, pabeiguši darbu, viņi sapulcējās pie vaļējās lūkas. — Tas ir barbarisms — iznīcināt pieminekli par godu Vladimira Jurkovska lielajam varoņdarbam., s
Un viņš tā uzsita ar plaukstu pa drauga muguru, ka tas acumirkli nozuda kesona tumsā.
Jermakovs vadīja transportieri uz dienvidiem un apturēja tikai pie pašas Venēras zobu grēdas. Iznīcībai lemtās klintis nozuda, aizslēpušās aiz apvāršņa melnajā putenī.
— Vai sākt, Anatolij Borisovič? — Bikovs jautāja.
— Sāciet…
Bikovs uzlika roku uz radiotālspridzinātāja svirslēdža un nospieda. Ekrāns atspīdēja spožā, baltā gaismā, pēc tam tikpat pēkšņi satumsa, — vējā smagi šūpodamies, tālumā pacēlās trīs asinssarkani ugunīgu dūmu stabi un izplūda sēņveidīgos mākoņos. No apvāršņa, apslāpēdams tālās Golkondas dunoņu, atlidoja pērkona grāviens, pārvēlās pāri «Mazulītim» un dārdēdams aiz- trauca tālāk.
Tanī pašā dienā melnais sniegs pārstāja krist, un pēkšņi sabiezēja neizprotama tumsa. Negaidot apdzisa ugunīgie mākoņi. Pāri tuksnesim nolaidās dziļa nakts. Piķa rūdas smiltāji vāji fosforiscēja, no plaisām pacēlās un peldēja pa vējam zilgana, vizoša dūmaka.
Sākās radiobāku uzstādīšana. Strādāja tumsā, gaismojot ar lukturīšiem, kas bija nostiprināti pie ķiverēm, vai arī «Mazulīša» starmešu gaismā. Samontēt un uzstādīt bākas nebija grūti — palīdzēja rūpīgais treniņš Septītajā poligonā, toties milzīgo selēna-cerija elementu auduma gabalu izklāšana aizņēma daudz laika. Simtiem kvadrātmetru elastīgās, plānās plēves vajadzēja vispirms izsaiņot, tad izvilkt no transportiera, pēc tam izklāt un apbērt ar smiltīm. Darbs bija garlaicīgs un nogurdinošs. Darba dienas beigās cilvēki jutās galīgi nomocījušies un iekrita dziļā miegā, tikko piespiezdami sevi notiesāt tasi buljona ar maizi.
Strādāja tikai ģeologi un Bikovs. Jermakovs gandrīz nemaz nevarēja staigāt un ilgas stundas nosēdēja transportierī, uzturēdams sakarus ar «Hiusu» un mēģinādams sakārtot televīzijas iekārtu, rakstīja dienasgrāmatu, atzīmēja automātiskās laboratorijas datus, strādāja pie Golkondas apkārtnes kartes, rūpīgi uznesdams uz neilona ar melnu un krāsainu tušu svītras un apzīmējumus; sakniebis pelēkās lūpas, taustīja ļenganos ūdens maisus un kaut ko pie sevis rēķināja, pievēris sarkanīgos plakstiņus. Tāpat kā agrāk, pēc katrām divdesmit četrām stundām, piecas minūtes pirms divdesmitiem nulle nulle pēc «Hiusa» laika, viņš nodzēsa transportierī gaismu, uzrausās komandiera tornītī un, pieplacis tālmēra okulāriem, neatraudamies ilgi skatījās uz dienvidiem. Kad bākas apkaimē pabeidza «segas» izklāšanu, viņš, Bikovam piepalīdzot, izlīda ārā, pārbaudīja iekārtu un pats personīgi to iedarbināja.