Palaikam sakari ar «Hiusu» bija apbrīnojami labi — Venēras ētera kārtējais untums. Tādās reizēs Jermakovs sarunājās ar Mihailu Antonoviču ik pēc trim vai četrām stundām. Krutikovs iztaujāja, sūtīja sveicienus. Viņš teica, ka jūtoties lieliski, ka viss esot pilnīgā kārtībā, tomēr viņa balsī bieži vien atskanēja tādas ilgas pēc Zemes un biedriem, ka Bikovam kjuva smagi ap sirdi. Bet stūrmanis taču vēl nekā nezināja par Bogdanu …
Un tomēr tie bija lieliski, ļoti jauki mirkļi.. Atlaisties uz saiņiem, pilnīgi atbrīvot smeldzošo, izmocīto ķermeni un klausīties — gluži tāpat kā klausīties mūziku — tālo, mazliet aizsmakušo stūrmaņa balsi; domāt, ka palicis pavisam maz darba, ka labais Mihails Antonovičs ir dzīvs un vesels, ka «Hiuss» drīz būs šeit, jaunajā kosmodromā, lai viņus paņemtu un aiznestu no šejienes.
Komandas veselības stāvoklis atkal pasliktinājās. Visi rūpīgi centās noslēpt savārgumu, taču tas ne vienmēr izdevās. Pamostoties naktī no acu sāpēm, Bikovs bieži redzēja, ka Jermakovs, noāvis kājas, aplūko uztūkušo potīti un klusītēm vaid caur sakostiem zobiem. Jurkovskis slepus no citiem pārsēja augoņus uz rokām un kājām. Sevišķi slikti jutās Dauge. Viņš šķita gandrīz vesels, bet kaut kāda neizprotama, slēpta kaite viņu sūktin izsūca. Ģeologs novājēja, visu laiku viņam turējās augsta temperatūra. Jermakovs darīja, ko spēja: deva nomierinošus līdzekļus, lietoja elektroterapiju, bet tas viss maz līdzēja. Slimība nerimās, dažreiz radīja savādu murgu lēkmes, un tad ģeologs kliegdams bēga no iedomātām čūskām. Tas bija drausmīgi, un neviens nezināja, ko lai dara. Tādos brīžos Dauge neievēroja nevienu, bet atjēdzies neatcerējās, kas ar viņu noticis. .
Otrās radiobākas ierīkošana tuvojās beigām. Bija palikušas dažas stundas darba, kad, pārāk piepūlējis rokas, Bikovs ieskrēja transportierī noslaucīt sviedrus no pieres un mazliet atvilkt elpu. Ģeologi bija palikuši ārpusē izklāt selēna-cerija «segas» pēdējos simt kilogramus. Ai īdzīgu, neapmierinātu seju Jermakovs ņēmās pie rācijas. Brīdi nogaidījis, Bikovs klusi apjautājās:
— Nopietna kļūme?
Jermakovs sarāvās un apgriezās.
— A, tas esat jūs, Aleksej Petrovič … Jā, sakaru pārtraukums. Negaidīts un. . diezgan savāds. .
Viņš izslējās, slaucīdams notrieptās rokas ar sūkli. Bikovs nogaidīdams vērās viņā.
— Es runāju ar Mihailu … un.. — komandieris brīdi šaubījās, — un pēkšņi sakari pārtrūka.
— Kaut kas ar aparatūru?
— Nē, rācija ir kārtībā. Acīm redzot, vienkārši neveicas. Līdz šim sakari bija pavisam labi.
Kaut kas komandiera tonī Bikovam likās neparasts. Kādu laiku viņi klusēdami vērās viens otrā, tad Jermakovs jautāja:
— Vai vēl daudz palicis?
— Nē. Stundas divas darba. Ne vairāk..
— Labi, — komandieris paskatījās rokas pulkstenī, tad nevērīgi iejautājās: — Vai jūs, Aleksej Petrovič, neesat kādreiz ievērojis dienvidos uzliesmojumus?
— Dienvidos? «Hiusa» pusē? Nē, Anatolij Borisovič. Dienvidos, purva rajonā, nekad neredz rūsas zibšņus. Vismaz līdz šim nekad nav bijis.
— Jā, jā, jums taisnība … — tagad Jermakova balss skanēja pavisam mierīgi. — Pēc iespējas ātrāk pabeigsim — un atpūtā! Palicis maz ko darīt.
Bikovs atkal piesprādzēja ķiveri un piecēlās. Pēkšņi viņš jutās pilnīgi atpūties un spirgts. Pie durvīm viņš aizkavējās:
— Es drīz atgriezīšos, Anatolij Borisovič, un palīdzēšu jums izkļūt ārpusē.
Jermakovs pacēla galvu, atkal paskatījās pulkstenī un neizprotami sacīja:
— Vajag vērot apvārsni, Aleksej Petrovič.
— Apvārsni?
— Jā, dienvidos, purva pusē. .
— L-labi..
Pamodies naktī, Bikovs ieraudzīja, ka Jermakovs sēž pie uztvērēja. Sakaru nebija. «Hiuss» klusēja visu nakti. Visu nakti un visu nākamo dienu. .
Trešo, pēdējo, radiobāku uzstādīja ļoti ātri, nepilnās desmit stundās. Jermakovs izrāpās no «Mazulīša»; stipri klibodams, viņš pagājās pa elastīgo, ar smiltīm un granti apbērto selēna-cerija audumu, pārbaudīja slēguma shēmu un iedarbināja iekārtu.
Kosmonauti stāvēja ap blāvi spīguļojošo tornīti un klusēja. Nekas nebija pārvērties. Tur, kur, mutuļodams sprādzienos, verda Golkondas urāna katls, atkal cēlās, tāpat kā agrāk, ugunīgas gaismas siena. Zeme drebēja zem kājām. Dienvidos virs melnā tuksneša necaurredzamā tumsā drāzās virpuļviesuļi. Bāka svilpoja tikko dzirdami, un neredzams, smalks radiostars sāka trauksmaini riņķot pie debesīm — no apvāršņa līdz zenītam un no zenīta līdz apvārsnim, — it kā atritinādams bezgalīgu, milzīgu spirāli.
Darbs paveikts. «Mazulītis» aizies, «Hiuss» pacelsies no milzīgā purva un aizlidos uz Zemi. Daudz reižu melnās debesis uzliesmos ugunīgā gaismā, atlidos un aizlidos desmiti starpplanētu kuģu, bet trīs zemi, izturīgi tornīši neatlaidīgi raidīs ēterā savus signālus: «Šeit nosēšanās laukums, šeit Golkonda, šeit jūsu mērķis, Kosmosa okeānu uzvarētāji!»
— Tā … Kosmodroms «Urāna Golkonda viens» gatavs uzņemt pirmos kuģus, — sacīja Jermakovs augstā, skanīgā balsī. — 19. . gada sešpadsmitajā oktobrī, septiņpadsmitos četrdesmit piecās..
Visi klusēja. Jermakovs pacēla roku un svinīgi, skaļi un skaidri pasludināja:
— Mēs, padomju starpplanētu kuģa «Hiuss» komanda, Padomju Komunistisko Republiku Savienības vārdā pasludinām Urāna Golkondu un visas tās bagātības par cilvēces īpašumu!
Bikovs piegāja pie bākas un pie tās sešstūrainās kārts piestiprināja platu karogu. Vējš satvēra un atritināja sarkanu karogu (ugunīgajā krēslā tas šķita gandrīz melns) ar zelta zvaigzni un cildenu, senu emblēmu — sirpi un āmuru, — Dzimtenes karogu.
— Urā! — iesaucās Jurkovskis, bet Dauge sasita plaukstas.
Ar to svinīgā ceremonija beidzās.
Atgriezies transportierī, Jermakovs tūdaļ piesēdās pie uztvērēja, bet Jurkovskis noņēma ķiveri, izstaipījās un, vareni nožāvājies, atkrita savā guļvietā.
— Nu, Georg, ar ko tu uzcienāsi? — viņš apjautājās.
Šai brīdī Bikovs atcerējās: šodien taču Georga dzimšanas diena! Vēl tad, kad uzstādīja pirmo bāku, Dauge bija ieminējies par to un svarīgi ielūdzis «nosvinēt šo ievērojamo dienu ar iespējami lielāku dzeramā un ēdamā devu uzņemšanu un atbilstošu runu noturēšanu». Viņš bija uzaicinājis dzejā:
Uz svētkiem, kur par godu man Tiek lepni galdi klāti, Es lūdzu jūs, bet visupirms Der krietni nomazgāties.
Bikovs jautri pasmaidīja un jautāja:
— Bet kur solītais mielasts?
Dauge sarosījās, sāka rakņāties savā ceļasomā un izvilka no turienes rūpīgi papīrā ietītu pudeli, divas kārbas ar rolmopšiem un biezu gabalu žāvēta Latvijas speķa. Šo gardumu nebija kosmonautu ikdienas pārtikas devā. Dauge bija iemanījies iedabūt tos transportierī kontrabandas ceļā. Bikovs izklāja salveti, izņēma no bufetes glāzītes, dakšiņas un maizi polietilēna iesaiņojumā. Jurkovskis nokrekšķinājās, daudznozīmīgi pateica: «Tomēr!» — un piesēdās tuvāk pie improvizētā mielasta galda. Bruņu mašīnas iekšiene uzreiz ieguva svētku izskatu. Kļuva labi un neparasti. Dauge attina pudeli, nolika to salvetes vidū un kārīgi paberzēja rokas. Jurkovskis sasukāja matus. Bikovs brīdi padomāja un tad virs speciālā tērpa uzsēja kaklasaiti, ar to radīdams jubilārā priecīgu izbrīnu.