Kamēr turpinājās šī daudzsološā gatavošanās, Jermakovs, nenoņēmis ķiveri, sēdēja pie rācijas. Pabeidzis kaut kādus aprēķinus, viņš sāka izsaukt «Hiusu». Taču ēters klusēja. Reproduktors gaudoja, gārdza un ķērca. Mihails Antonovičs neatsaucās. Jermakovs izslēdza iekārtu, ar noguruma pilnu kustību novilka ķiveri un kārtīgi pakarināja pie sienas. Bikovs pārsteigts ievēroja, cik drūma un barga kļuvusi komandiera seja. Kaut kas Jermakovam darīja nopietnas rūpes. Tagad, kad smagais, grūtību pilnais ceļš jau aiz muguras, kad atliek vienīgi dot Krutikovam rīkojumu un gaidīt «Hiusa» ierašanos jaunajā kosmodromā? Dīvaini. . Aleksejs Petrovičs sāka knibināt apakšlūpu.
— Biedri, lieku priekšā visiem atpūsties un.. — Jermakovs apklusa, izbrīnā vērdamies jautrajos draugos; viņa uzacis pacēlās. — Ko jūs esat sadomājuši?
— Uz svētkiem, kur par godu man… — Dauge iesāka aizlauztā balsī. Komandiera sejas izteiksme viņu pārsteidza. — Anatolij Borisovič! Šodien taču ir svētku diena. . zināmā mērā — nobeigums …
— Viņš ir dzimšanas dienas bērns, Anatolij Borisovič! — Jurkovskis jautri sacīja, ņemdamies gar pudeli.
— Iedzersim pa lāsītei konjaka, papļāpāsim.
Jermakovs paskatījās uz viņu, uz apmulsušo Daugi,
uz brašo Bikovu (Aleksejs steigšus aizsedza ar delnu muļķīgo kaklasaiti). Komandiera acis atmaiga.
— Lai notiek, — viņš teica un salocīja karti, kas bija izklāta uz galdiņa blakus rācijai.
Visi svinīgi sasēdās apkārt salvetei.
— Tosts būs? — Jermakovs jautāja, paņemdams no Jurkovska rokām dzeltenu glāzīti.
— Noteikti, — tas atbildēja un svinīgi noskandināja:
— Šodien mēs svinam divkāršus svētkus! Šodien ir dzimis lielais Georgs Dauge un mazais kosmodroms «Urāna Golkonda». Abiem priekšā liela nākotne, abi mums mīļi. Dzīvojiet, audziet un vairojieties! Urā-urā-urā!
Aiz sienas svilpoja svelmains vējš, sadzīdams ap «Mazulīti» tumšu smilšu vālus. Sveša, melna nakts apskāva no visām pusēm šo mazo, omulīgo dzīvības un gaismas stūrīti.
— Labs rolmopsis, — sacīja Jurkovskis, uzmanīgi uz dakšiņas tīdams garšīgo zivs pusīti. - Es dievinu rol- mopšus …
Dauge pašūpoja galvu un, griezdamies pie Jermakova, sacīja:
— Starp citu, reiz man ar rolmopšiem atgadījās interesants piedzīvojums. Īstenībā ne ar rolmopšiem, bet.. Iedomājieties — Gobi tuksnesis, teltis — ģeologu ekspedīcija. Trīssimt kilometru apkaimē — nevienas cilvēku mītnes, medījumi, es jums saku — pasaka. Mums, jaunajiem praktikantiem, līdzi bija arī pudelīte konjaka un trauciņš ar rolmopšiem, pēc kuriem visi kāroja. Mēs gaidījām kaut kādu sevišķi svinīgu gadījumu, lai, tā sakot… — Dauge nozīmīgi papliukšķināja pirkstus. — Beidzot arī sagaidījām. Tāpat kā tagad, dzimšanas dienu kādai… kādam biedram. Visi mēs, seši cilvēki, sapulcējāmies pie mūsu telts. Attaisījām konjaku, sagriezām maizi, nomazgājām rokas. Visu salikām uz teo- dolīta futrāļa, un, kā šodien atceros, puišiem kārīgi vērojot, es sāku taisīt vaļā rolmopšu trauciņu. Saprotiet — visu laiku jēra gaļa, šķiņķis.. Gribējās kaut ko asāku — varen gribējās! Un tikko es biju atvēris …
Dauge apklusa. Bikovs nepacietīgi ieklepojās un sacīja:
— Atvēri — un tālāk?
— Saprotiet, es pat neatceros, kā tas īsti notika. Es nevilšus paraudzījos pāri biedru galvām — viņi visi, protams, bija noliekušies pie trauciņa — un redzu: pa kaimiņu barhana nogāzi locīdamies lien milzīgs, zilgans tārps. . īsta žņaudzējčūska. . Visa pārklāta tādiem gredzeniem. .
— Melo! — Jurkovskis pārliecināti sacīja.
— Pagaidiet, Vladimir Sergejevič! — Bikovs dusmīgi viņu pārtrauca. — Ļaujiet izstāstīt.
— Nemeloju, Volodja. Tas bija olgojs-gorgojs.
— Olgojs.. kas? — brīnījās Bikovs.
— Olgojs-gorgojs, — Dauge atkārtoja. — Šķiet, vienīgais sauszemes dzīvnieks uz Zemes, kas apbruņots ar elektrību.
Jurkovskis sarauca uzacis, rakņādamies atmiņā.
— Olgojs-gorgojs … Ja nemaldos, pirmo reizi aprakstīts kādā no Ivana Jelremova Gobi tuksneša stāstiem pirms pusgadsmita. Tiesa?
— Tā ir, — Dauge piekrita. — Pēc tam tika noskaidrots, ka šajā pusgadsimtā mēs bijām it kā trešā, it kā ceturtā ekspedīcija, kas to redzējusi.
— Un kas notika tālāk? — Bikovs nenocietās.
Dauge nopūtās:
— Nekas sevišķs, protams. Es iekliedzos un pielēcu kājās. Rolmopši izgāzās smiltīs. Mēs aizskrējām uz telti pēc ieročiem, bet kad atgriezāmies… — Viņš noplātīja rokas. — Viss vējā. Elektriskais tārps bija nozudis.
— Tad tu laikam gan dabūji no puišiem, — noteica Jurkovskis un atkal pasniedzās pēc rolmopša.
— Nepavisam ne! Līdz pašām ekspedīcijas beigām tikai par olgoju-gorgoju vien runājām.
— Es gan nekā tamlīdzīga tuksnesī neesmu redzējis, — Bikovs piezīmēja.
Dauge paskaidroja, ka olgojs-gorgojs droši vien sastopams tikai pašos karstākajos un tuksnešainākajos Mongolijas Gobi novados.
— Man ir priekšlikums … — ieminējās Jurkovskis.
— Atvainojiet mani, — Jermakovs viņu pārtrauca. Viņš piecēlās un ieslēdza uztvērēju.
Telpu uzreiz piepildīja svilpšana un čerkstoņa.
Ģeologi saskatījās.
— Sakari pārtrūkuši? — Dauge satraukti jautāja.
— Jau otro diennakti kā pārtrūkuši, — Bikovs klusi atbildēja, šķielēdams uz komandieri.
Jermakovs pagrieza uztvērēja rokturi — čerkstoņa uzreiz apklusa.
— Mēs dosimies uz «Hiusu» … — viņš paskatījās pulkstenī, — apmēram pēc stundas. Protams, ja līdz tam nebūs nekādu pārmaiņu..
Kosmonauti apjukuši saskatījās.
— Atļaujiet, — Jurkovskis samācās, — bet Dūmu jūra?
— Vai tad mēs nedosimies uz Dūmu jūru? — izbrīnījies jautāja Dauge.
Komandieris klusēja.
— Bez tam.. Mihails Antonovičs, kā mēs norunājām, atgādās «Hiusu» uz šejieni. Kosmodroms gatavs uzņemšanai. . Mihails gaida tikai jūsu pavēli. .
— Nav sakaru … — Jermakovs dobji noteica.
— Kas tur liels! — Jurkovskis paraustīja plecus. — Tas notika ari agrāk. Pagaidīsim.
— … un tikmēr izpētīsim Dūmu jūru, — Dauge turpināja. — Tā būs apvienots derīgais ar,,
Jermakovs papurināja galvu:
— Nē, mēs dosimies uz «Hiusu».
Viņš to pateica ļoti maigi, un balsī ieskanējās pavisam nepazīstami toņi: šķita, komandieris lūdz.
— Sakari var atjaunoties, bet var arī pilnīgi pārtrūkt. Mēs nedrīkstam gaidīt. Mums nekavējoties jāatgriežas pie «Hiusa». Ūdens atlicis nepilnām četrām dienām. Ar rītdienu es samazinu devu.
Jurkovskis pielēca kājās:
— Aiziet? Tagad, kad padarīta tikai puse darba? Aprobežoties ar nožēlojamām drupatām, kad divus soļus no mums atrodas noslēpumu un miklu bagātības? Mums uzticēts visatbildīgākais uzdevums..
Bikovs saprata, ka tā ir izšķiroša saruna. Tā sākās ne pirmo reizi — ģeologi jau sen un izmisīgi pastāvēja, ka nepieciešams pamatīgi izlūkot Dūmu jūru. Tomēr Jermakovs tādās reizēs cieta klusu vai arī viņa atbildes bija tik nenoteiktas, ka ģeologi, nedrīkstēdami pārkāpt disciplīnu, slāpa gandrīz nost aiz niknuma un tikko valdīja smagus vārdus.
Tiesa gan, Bikovs nebija gaidījis, ka izšķirošā saruna notiks tagad, kad viņi nolēmuši pavadīt pāris omulīgu stundu. Vakars galīgi sabojāts.. Atliek tikai viens — samierināties un klausīties. . Un runāt, ja būs vajadzīgs. Bet par to, ka vajadzība būs, viņš bija pārliecināts: atliķa tikai paraudzīties uz šīm bālajām, novājējušām sejām. Abas puses bija pilnas apņēmības un pārliecības par savu taisnību.