Jermakovs pārtrauca Jurkovski:
— Vai savāktās ziņas par Golkondas apkaimes ģeoloģiju jūs uzskatāt par pietiekami pilnīgām?
— Par tālāko apkaimi? — Jurkovskis piemiedza acis.
— Jā, par tālāko.
— Ziņas ir relatīvi pilnīgas, — Dauge. piesardzīgi ieminējās, — bet…
— Jūs esat pabeiguši Urāna Golkondas apkaimes derīgo izrakteņu kvalitatīvā un kvantitatīvā sastāva aptuvenus pētījumus. — Tagad Jermakovs runāja skaļi un asi. — Jūs esat pierādījuši, ka Golkondas apkaimē var izmantot atradnes. Esat savākuši materiālus par rajona dabas apstākļiem. Noteikuši radioaktivitātes režīmu. Sastādījuši ģeoloģisku un topogrāfisku karti. Izdarījuši Venēras dzīļu ģeofizikālu izlūkošanu šinī rajonā …
— Bet ziņas ir neprecīzas un nepietiekami pilnīgas, — Jurkovskis iejaucās. — Var iegūt daudz pilnīgākus datus. .
— Mums nav tādas iespējas! — Jermakovs noskaldīja.
— Kā tā — nav?
— Es jau teicu. Esmu ar mieru vēlreiz atkārtot. Ūdens atlicis tikai četrām diennaktīm. Sakaru nav. «Hiusa» stāvoklis purvā nedrošs. Doties Dūmu jūrā mūsu apstākļos būtu avantūra! Kura katra nopietnāka kļūme transportierī var iznīcināt visu pasākumu. Bez tam. .
— Kas tā par avantūru, ja runa ir par valdības uzdevumu? — Jurkovskis pielēca kājās. — Mums uzticēja visatbildīgāko uzdevumu, bet mēs to izpildām tikai daļēji. Tas ir kauns! Kas zina, kad nākošreiz te ieradīsies cilvēki!. .
— Ja mēs atgriezīsimies atpakaļ uz Zemes, cilvēki būs klāt ļoti drīz, bet, ja paliksim šeit, — nekad. . Vai arī pēc divdesmit gadiem! Riskēt ar ekspedīcijas rezultātiem es neesmu ar mieru.
— Risks! Atkal risks! — Jurkovskis ārdījās. — Es nebaidos riska! Sakiet, ko gribat, Anatolij Borisovič, bet par gļēvuļiem jūs nespēsiet mūs padarīt! (Jermakovs nevilšus sarāvās: tie bija viņa paša vārdi.) Ekspedīcijas galvenais uzdevums nebūs izpildīts!
— Tā nav, — Bikovs iejaucās strīdā.
Viņš piepeši atcerējās savu sarunu ar Jermakovu pašā lidojuma sākumā un uzreiz saprata iemeslus, kas lika komandierim rīkoties piesardzīgi. Ģeologi, pieraduši pie tā, ka Bikovs parasti nejaucas šādās sarunās, pārsteigti blenza uz viņu. Vienīgi Jermakovs pat nepakustējās.
Bikovs turpināja:
— Tas nav ekspedīcijas galvenais uzdevums. Jūs
slikti atceraties komitejas pavēli. «Hiusa» pārbaude — tas ir galvenais uzdevums.
— Aleksejam Petrovičam taisnība. Mūsu galvenais uzdevums ir pierādīt, ka tikai «Hiusa» tipa raķetes var atrisināt Venēras iekarošanas problēmu. Tas mums jāpierāda! Bez tam — jānogādā uz Zemi izlūkošanas rezultāti. Mēs tos ieguvām. Kosmodroms ierīkots. Tagad atliek pats galvenais — atgriezties.
Neveiksmīgais jubilārs negribot sāka košļāt rol- mopsi — varēja redzēt, ka viņš padodas.
Jurkovskis sarūgtināts iesaucās:
— Pamest pusceļā tādu darbu!
— Labāks ir laba ienaidnieks, Vladimir Sergejevič. Turklāt mēs savu darbu esam padarījuši..
— Jūs neesat speciālists, — Jurkovskis teica izaicinoši.
— Es esmu komandieris! — Jermakova sejā sakustējās.muskuļu kamoli, tomēr viņš savaldījies sacīja: — Es atbildu par visa pasākuma gaitu. Es varēju vienkārši pavēlēt, tomēr noklausījos jūsu iebildumus un.. uzskatu tos par nepārliecinošiem. Izbeigsim šo sarunu … Bez tam, ja Mihails stundas laikā nodibinās ar mums sakarus un nogādās «Hiusu» šurp, es došu jums vēl divas trīs dienas. .
Vakars neapšaubāmi bija sabojāts. Ģeologi, nodūruši galvas, apsēdās blakus. Jermakovs atkal sāka nodarboties ar uztvērēju. Reproduktors gaudoja un aizgūtnēm ķērca. Minūtes skrēja. Sakarus nodibināt neizdevās. Aizmirstā pudele vientuļi stāvēja uz baltās salvetes.
«Kr-ra, kr-ra, ti-in-n, fju-i. .» iesvilpās uztvērējs. Indikatori- pie sienas lēni kļuva sarkani. Radiācijas skaitītāji iečirkstējās.
— Tevi sveic Venēra, Georg, — Jurkovskis neskanīgā balsī paziņoja.
— Ak dievs, ak dievs! … — jubilārs noteica neizsakāmās skumjās un sāka klusiņām latviski lamāties.
«Fju-i-i-u-u,» skanēja no reproduktora.
Vai dzirdi, cik skumiga dziesma mostas?
Tu nedzirdi? Paraugies šurp!
Trauc projām Miglas Bērni no ostas.
Trauc projām. Vai tālu? Un kurp? —
piepeši Jurkovskis paklusām nodziedāja pazīstamas liriskas dziesmas melodijā.
— A, tas ir kaut kas jauns! — Dauge sarosījās. — Un tālāk?
— Dziedāsi līdzi? — mazliet apmulsis jautāja Jurkovskis.
— Noteikti! Turpini!
Jurkovskis atkārtoja, un Dauge briesmīgā balsī sāka vilkt līdzi:
Trauc projām Miglas Bērni no ostas. Trauc projām. Vai tālu? Un kurp?
Tu dzirdi, cik skumji skan kaiju balsis, Tās šķiršanās sāpes jūt, Aiz lietus un mākoņu aizkara palsā Kad draudīgie masti zūd.
Bet jūra kuļ vērpetes negantā spītā Un putu palagus auž, Kur mierīgi cilvēki miglainā rītā Ar kuģiem sev ceļu lauž.
Tie stingri tur stūri, kad negaisi plosās, Starp klintīm kad jāatrod ceļš, Kad devītais vilnis tos aprakt jau rosās Un vētra par nāvi jau elš.
Šalc bangas, ko maigākie vēji glāsta,
Māj galotnēm piekrastes mežs,
Un tvanīgās naktīs no zvaigznāju stāstiem
Dīvs burvīgums pretī dveš.
Bet kuģi auž ūdeņos mirdzošas jostas,
Un aizpeld aiz gada gads.
Trauc projām Miglas Bērni no ostas
Kad mājās tie pārbrauks? Kad?
— «Kad mājās tie pārbrauks? Kad?» — domīgi atkārtoja Dauge. — Ļoti labi, Volodja, labi…
Viņi ielēja un izdzēra pa glāzītei. Jurkovskis grūtsirdīgi atbalstīja rokās skaisto, jau mazliet sarmas skarto galvu. Jermakovs par kaut ko saspriegti domāja, ik pa brīdim mehāniski paraugoties pulkstenī. Bikovam kļuva pavisam skumji, viņš atlaidās sēdekļa atzveltnē un aizvēra acis. Atmiņā atausa sirdij dārgi, drausmīgi tāli tēli — augstas, zilas debesis, viegls, maigs, silts vējiņš,
balti mākoņu kamoliņi tumšā, ņirbuļojošā peļķē … Zeme …
Pēkšņi Jermakovs piecēlās. Pavisam mierīgi, neatraudams skatienu no pulksteņa ciparnīcas, viņš teica:
— Atvainojiet, es izslēgšu gaismu. Jāaplūko apkārtne. Palīdziet man, Aleksej Petrovič.
Viņi uzkāpa komandiera tornītī. Jermakovs nodzēsa gaismu, pagrieza tālmēru pret dienvidiem un pieplaka pie okulāriem. Bikovs pieliecās pie otra tālmēra. Viņa \ acu priekšā melnajā aplī, ko krustoja fosforizējošas svītras, piepeši viena pēc otras uzliesmoja divas spožas, asinssārtas zvaigznītes — ne visai augstu virs melnā, bezdibenīgā apvāršņa joslas.
— Nolasījumu, — Jermakovs negaidot aizsmakušā balsī ierunājās tieši pie auss. — Nolasījumu, Bikov! Netūļājieties, velns…
Nedomādams, mehāniski un steidzīgi, Bikovs noteica virzienu uz savādajiem uzliesmojumiem. Sarkanās zvaigznītes nobāla un izdzisa. Jermakovs izslēdza gaismu tornītī un drudžainā steigā sāka norakstīt skaitļus no sava tālmēra iedaļu ripas.
— Cik jums? — viņš ātri jautāja
— Augstums — desmit grādi nulle astoņas minūtes, azimuts — trīspadsmit grādi divdesmit sešas minūtes.. Bet kas…
— Klusējiet, Aleksej Petrovič … — Jermakovs pierakstīja skaitļus bloknotā. — Klusējiet. Par to vēlāk. .