Bikovs satvēra pirkstiem apakšlūpu.
— Gaismu! — Jurkovskis pēkšņi iekliedzās. — Iededziet gaismu! Daugem atkal slikti! …
GOLKONDAS PĒDĒJAIS VĀRDS
«Mazulītis» rāpoja gausi. Ekrānā nepārtraukti slīdēja klintis, akmeņu haoss. Golkondas tālās blāzmas atspī- dumi dejoja uz milzīgu akmeņu bluķu baltajiem, saplaisājušajiem stāviem.
Tomēr pat tādā ceļā «Mazulīša» vadītājs varētu attīstīt divtik lielu ātrumu, taču ik reizi, kad kārtējā bedrē transportieris salīgojās, Jurkovskis nepamodies skaļi
ievaidējās kabīnes tumsā, un vadītājs sakoda zobus, it kā viņam pašam mokoši degtu augoņiem pārklātais ķermenis.
Cauri vienmērīgai motora dūkoņai lauzās klusināta uztvērēja sēkšana; tagad komandieris to neizslēdza ne uz mirkli: pie nolaižamā galdiņa viņš čaukstināja kādus papīrus. Grūdieni, acīm redzot, Jermakovu stipri traucēja, bet viņš klusēja.
Cik tas viss ir savādi, cik atšķirīgi no tā, ko Bikovs tik bieži bija sev iztēlojies. Pabeigti pētījumi, uzbūvēts kosmodroms, attīrītajā līdzenumā svinīgi nolaižas «Hiuss», lieliska, brīnišķīga sastapšanās, omulīgas kabīnes, labais, mīļais Mihails Antonovičs un — beidzot! — mājup … Bet tā vietā: dīvaini uzliesmojumi dienvidos, ārprātīga traukšanās pa izvagoto apvidu un savādi auksta, sasprindzināta komandiera seja. Nekad vēl Bikovs nav redzējis viņu tādu.. Riskanti, protams, gaidīt, kamēr atjaunosies sakari ar «Hiusu», kad mašīnā smagi slims Dauge un ūdens krājumi tikai trim četrām diennaktīm. Skaidrs, kāpēc Jermakovs nolēma atgriezties pie «Hiusa». Bet kādēļ tāda steiga? Kāpēc tik lielu nozīmi komandieris piešķīra uzliesmojumiem dienvidos? Skaidrs kā diena — viņš tos ir gaidījis. Vai tiešām tas būtu Mihails? Vai tiešām. .
— Aleksej Petrovič, man ar jums jāaprunājas, — paklusi teica Jermakovs.
Nepagriezdamies atpakaļ — visu viņa uzmanību saistīja ceļš, — Bikovs atbildēja:
— Es klausos, Anatolij Borisovič.
Bedre. Grūdiens. Skaļi vaid guļošais Jurkovskis.
— Apturiet mašīnu.
— Klausos …
Jermakovs sēdēja bez ķiveres pie nolaižamā galdiņa. Zila, maiga gaisma krita uz kartes, uz slaidajiem, baltajiem komandiera pirkstiem, kas rotaļājās ar zīmuli.
— Uzklausiet mani uzmanīgi, Bikov. Tas ir ļoti svarīgi. Divi uzliesmojumi dienvidos — jūs atceraties?
— Jā.
— Es noteicu to koordinātes, pieņemot, ka tās ir signālraķetes. .
— «Hiuss»?!
— To es nezinu. Skatieties …
Tā bija izpētītā apgabala karte. Bikovs saskatīja gandrīz apaļo, milzīgo purvu, dubļu krāteri un krustiņu tā vidū — «Hiusa» nosēšanās vietu. «Mazulīša» ceļš pāri tuksnesim un klinšu grēdai uz kosmodromu «Gol- konda-1» bija rūpīgi iezīmēts ar punktētu līniju. Acīs dūrās melnais Golkondas plankums, ko apņēma bāli pelēkā Dūmu jūras josla.
Jermakovs ar zīmuļa galu norādīja uz mazu, sarkanu aplīti dienvidaustrumos no purva:
— Rau, šis punkts. Jūs redzat, tas ir iesāņus no purva … Tieši no šejienes tika palaistas raķetes, ja tās tiešām bija raķetes. Noteikšanas precizitāte — pieci līdz septiņi kilometri.
— Bet kā un kādēļ uz turieni varēja aizlidot «Hiuss»?
— Es neteicu, ka tas ir «Hiuss». Taču …
— Kas?
Jermakovs saguma un noglauda slimo kāju.
— Tā, Bikov. Pašlaik mēs dodamies uz «Hiusa» nolaišanās vietu. Uz purvu. Raķetes varēja palaist arī kāda cita ekspedīcija, kura zināja, ka mēs esam kaut kur šinī rajonā. Iespējams, ka tā bija vienkārši automātiski vadāmā kravas raķete ar pārtiku. Vai arī tur vispār nekā nav. Mēs varējām redzēt arī atmosfēras uzliesmojumus. Tomēr tie savādā kārtā sakrīt ar mūsu norunāto signālu.
— Tieši divdesmitos nulle nulle? — Bikovs jautāja.
— Divdesmitos divpadsmit, — Jermakovs vēsi precizēja.
— Bet Mihailam vajadzēja, ja. . vajadzēja signalizēt tieši divdesmitos?
— Jā.
Bikovs krūtīs sajuta ļauna paredzējuma auksto dvesmu.
— Sakari pārtrūka ļoti savādi, — Jermakovs turpināja, it kā skaļi domādams. — Reproduktorā sāka dunēt, un es gandrīz vairs nemaz nedzirdēju Krutikovu. Tomēr maij šķita, ka viņš sauc mani kaut kā.. satraukti. Pārāk satraukti.. Pēc tam iestājās klusums. Un tagad jau trešo diennakti klusums.
Viņš pieliecās Bikovam pie auss. Uz mirkli kabīnes pustumsā viņa acis iespīdējās kā kaķim.
— Lai nu kā, vienu karti es atdodu jums. Noslēpiet un turiet pie sevis. Visu laiku turiet pie sevis. Otra paliks pie manis, es ielieku to šeit, galdiņā. Lai kas arī notiktu, virzieties uz purvu. Jaunu ceļu nemeklējiet. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Dodieties uz «Hiusu». Un tikai tad, ja «Hiusa» purvā nebūs …
Bikovs aizturēja elpu.
— Taču es ceru to labāko, — Jermakovs pabeidza tādā tonī, ka Bikovs saprata: komandieris ne uz ko labu necer.
Dažus mirkļus viņi klusēja.
— Tas arī viss, ko es gribēju jums teikt. Virzieties uz purvu! — Jermakovs klusi nokāsējās un pavērsās pret uztvērēju.
Šķiezdams akmens drumslas, «Mazulītis» atkal devās ceļā. Bikovs vairs nepiegrieza vērību Jurkovska vaidiem. Spidometra bulta pacēlās virs trīsdesmit. Transportieris uzņēma ātrumu.
««Hiuss»,» domāja Bikovs. «Mihails Antonovičs … Vai tiešām nelaime? Vai tiešām kuģis gājis bojā?»
Nelaimīgais Dauge krāc, atpakaļ atmetis novājējušo seju, ko klāj slimīga sārtuma plankumi. Drausmīga, neizprotama slimība. Kas tas ir? Nelīdz nekādi preparāti. «Drudzis, kas iedzina nāvē čehu kuģa komandu,» teica Jurkovskis. Tuksnešu drudzis. Bet kādēļ ar to saslima vienīgi Georgs? Šeit, «Mazulītī», viņi visi bija vienādos apstākļos. Tiesa gan, tur, klintīs, kad viņi meklēja pazudušo Bogdanu, Dauge vienreiz izlīda ārā bez skafandra un sarijās putekļus. . Bet… ja tas ir tas pats tuksneša drudzis, tad Georgam, labajam, godīgajam Daugem, klāsies ļoti slikti. Jermakovs teica: «Zilās debesis dziedina visas kaites labāk par kuru katru ārstu.» Bet ja viņi ne tik drīz, pat vēl ļoti ilgi neredzēs zilās debesis?… Nabaga Georgs!
Sāka sāpēt acis. Bikovs atrāva kreiso roku no taustiņiem un uzmanīgi paberza uztūkušos plakstus.
— Sāp? — Jermakovs negaidīti jautāja.
— Jā. Traucē…
Jermakovs uzmanīgi pārvietojās uz blakus sēdekļa un paraudzījās uz spidometru. Četrdesmit pieci kilometri stundā. Maz. Transportieris salēcās, drupinādams akmeņus un žvadzinādams kāpurķēdēm.
«Ak velns!» Jurkovskis ievaidējās aiz muguras. Spidometra bulta trīsēja jau pie septiņdesmit…
«Mazulītis» atradās netālu no klinšu grēdas, kad Bikovs priekšā kustības virzienā ievēroja sarkanus plankumus un svītras, virs kurām mirdzēja smagi, violeti tvaiki. «Mazulītim» ceļu šķērsoja neparasta uguns straume. Bikovs apturēja transportieri un klusām pasauca Jermakovu. Brīdi viņi abi, noliekušies pie skat- lūkas, nerunādami ne vārda, vēroja savādo parādību.
— Pamēģināsim tikt pāri? — Bikovs beidzot jautāja.
Jermakovs nenoteikti pakratīja galvu:
— Nē … Nav vērts. Labāk jāmēģina apkārt.
— Kas tas varētu būt?
— Es nezinu.. Piebrauciet tuvāk.
«Mazulītis» lēnītiņām norāpoja kādus divsimt metrus un apstājās. Uz melnajiem iežiem spožā, sarkanā gaismā mirgoja līkloču joslas. Tālumā, aiz violetās dūmakas šķidrauta, tās saplūda nepārtrauktā, ugunīgā plankumā. Šķita, no kaut kurienes izplūst, pārklādama tuksnesi, nokaitēta lava. Bikovs ievēroja, ka sarkanais lauks lēni, gandrīz nemanāmi tuvojas melnam klinšu bluķim. Bluķa pakājē lauks uzbrieda, pacēlās uz augšu un rāpās tam virsū …