— Tas pārvietojas, — Jermakovs nomurmināja.
Klints bluķis nozuda zem sarkanās, kustīgās mīklas.
— Kas par velnu!
— Izkāpsim ārā, paskatīsimies, — Jermakovs apņēmīgi lika priekšā. Viņš ātri piecēlās un, nevilšus ievaidējies, atkal sabruka krēslā. — Nē, es neesmu gājējs … Uzmodiniet ģeologus, Aleksej Petrovič.
Ne uzreiz viņi izgāja no transportiera. Kaut kas draudīgs dvesa no šīs aveņsarkanās, spīdošās masas. Pat Jurkovskis nekā nebilda, kad Bikovs piesardzīgi sacīja:
— Var piebraukt tuvāk un ar manipulatoriem izpētīt šo joku …
— Var, — Dauge ne visai pārliecināti apstiprināja. — Man šķiet, tā nav lava …
Jermakovs pieliecās un viebdamies pataustīja kāju.
— Esiet uzmanīgi! Tiklīdz draud mazākās briesmas, atgriezieties transportierī. Jūs katrā laikā pagūsiet aiziet. Tā kustas lēni.
Pie kesona durvīm Bikovs atskatījās. Jermakovs sa- kņupis sēdēja pie pults, nenovērsdams acu no ugunīgās joslas skatlūkas priekšā. Viņš nebija uzvilcis speciālo tērpu, un Bikovs ekrāna rožainajā gaismā redzēja viņa pirkstus, kas bija sažņaugti dūrēs..
Trīsošā masa virzījās no sāniem, ielenkdama transportieri milzīgā pusaplī. Garas, šauras plūsmas slīdēja uz priekšu, it kā aptaustīdamas iežus. Mirgujojošā, violetā migla pletās virs visa šī viļņojošā, kvēlojošā paklāja. Austiņās dunēja tālā Golkonda, bija dzirdams vienmērīgs, čerkstošs troksnis: sārtā straume vēla sev līdzi akmeņus, bluķu šķembas.
— Apbrīnojami līdzīga dzīvai būtnei, — Dauge nomurmināja.
— Nerunā blēņas, Georg, — sacīja Jurkovskis.
— Tā ir dzīva būtne — paskaties uz taustekļiem, tie meklē ceļu klinšu starpā …
— Nekā tie nemeklē..
Dauge pieliecās, pacēla akmeni un, pasacījis: «Lai iet, kas būs — būs!» — iemeta to sarkanajā masā. Bikovs, nepaguvis viņu apturēt, viss saspringa, sagatavojies jebkurai kļūmei. Tomēr nekas nenotika. Akmens nokrita uz kvēlojošās virsmas, palēcās, paripoja mazliet un apstājās. Visapkārt tam pacēlās rožainu dūmu strūkliņas. Tad akmens nozuda, it kā būtu izkusis, — sarkanā masa to bija iesūkusi.
— Temperatūra normāla, — Jurkovskis paziņoja, palūkodamies rokas termometrā, — piecdesmit četri un trīs. Sīm vietām pilnīgi normāla temperatūra. Tā nav lava.
Viņi piegāja pavisam tuvu. Violetās miglas siena cēlās augšā tieši viņu acu priekšā; vēl daži soļi — un viņi būtu uzkāpuši uz apbrīnojamā, aveņsārtā paklāja.
— Nav vērts iet tālāk, — teica Bikovs, — manā ķiverē radiācijas skaitītājs tikšķ kā ārprātīgs.
— Jā-ā-ā, — Dauge noteica apstājoties. — Radiācija pieaug. Šis joks izstaro, Volodja. .
— Redzu, — Jurkovskis atrūca, pieliekdamies un vērīgi aplūkodams ugunīgās plūsmas malu.
Iežus klāja bieza, spīdoša plēve — loti elastīga pēc izskata, poraina kā sūklis. Tā lēni plūda pa zemi, vietām uzbriezdama un no smiltīm izveldama akmeņus.
— Biezums — centimetri piecpadsmit, — Jurkovskis noteica, vērojot, kā plēve uzrāpjas uz asas akmens šķembas. — Tā nav dzīva būtne, Griša! Tā ir pilnīgi vienaldzīga pret ārējās vides kairinājumiem.
— Tāds kā joks! — Dauge paraustīja plecus. — Sūklis ari ir pilnīgi vienaldzīgs pret ārējiem kairinājumiem … Tā droši vien ir kaut kādu mikroorganismu kolonija.
— Mikroorganismu kolonija. . Pie tāda radiācijas līmeņa šinī rajonā? — Jurkovskis it kā domāja balsī. — Kaut gan, protams, dzīvais var piemēroties jebkuriem apstākļiem. Un jo vairāk tāpēc, ka tā pati izstaro … Tur tev taisnība, Georg. Bet kā tu pierādīsi… Paņemsim paraugu un mājās izpētīsim.
— Tātad jūs domājat, ka «Mazulītis» varētu šķērsot šo sarkano lauku? — Bikovs jautāja.
Ģeologi kādu brīdi klusēja, tad Dauge sacīja:
— Drīzāk jā nekā nē. Katrā ziņā lava tā nav.
— Tad ejam uz mašīnu. Jermakovs gaida.
— Tūlīt, Aleksej. Jāpaņem tikai paraugs.
Transportieris stāvēja kādus simt metrus atstatu no
viņiem, spīguļodams sarkanajā gaismā. Melnoja atvāztais lūkas caurums. Aveņsārtā plēve it kā tecēja ap mašīnu — tālumā tumsā jau varēja saskatīt violetos tvaikos tinušās svītras. Plēve bija ielenkusi «Mazulīti» no trim pusēm. Bikovam kļuva neomulīgi.
— Kustieties ātrāk, biedri, — viņš sacīja. — Man kaut kā ne visai patīk šīs interesantās dabas parādības izturēšanās.
— Es tūdaļ aizskriešu pēc konteinera, uzgaidiet mirkli … — Dauge nomurmināja un ļodzīgā riksītī devās uz «Mazulīti».
Bikovs pavadīja viņu acīm un, pagriezies pret Jurkovski, ieraudzīja, ka tas ar somu duncīti cenšas nogriezt gabalu plēves.
— Nevajag, Vladimir Sergejevič, kādēļ? Paņemsim to ar manipulatoru.
Jurkovskis dusmīgi šņāca, darbojoties ar asmeni. Nazis viegli grima elastīgajā masā, taču tā tūlīt pat atkal saplūda kopā. Ģeologs nikni plēsa un šķaidīja blīvo, trīcošo recekli. Beidzot viņam izdevās atdalīt biezu, sarkanu gabalu. No tā sāka kūpēt spīdoši tvaiki. Jurkovskis izslējās un ar kāju aizvēla nogriezto gabalu tālāk — melnajās smiltīs spoži iemirdzējās kvēlojošs plankums. Aiz muguras norībēja. Viņi atskatījās un ieraudzīja Daugi, kurš, nokritis no «Mazulīša», neveikli sēdēja uz zemes.
— Ir gan ar.. — Jurkovskis noteica ērcīgi.
Dauge steidzīgi piecēlās un noliecies sāka taustīt sev
pie kājām: kaut ko meklēja. Tai pašā mirklī Bikovs pamanīja, ka ugunīgie taustekļi jau ielenkuši transportieri, saplūduši kopā kādu trīssimt metru atstatumā no tā. Tie izveidoja gandrīz ģeometriski pareizu apli.
«Aplis. .» Bikovam pēkšņi ienāca prātā. «Ugunīgs aplis.. Kur es esmu dzirdējis par šādu apli?»
Dauge jau nāca, pa zemi aiz siksnas vilkdams metālisku tvertni — konteineru radioaktīviem paraugiem. Padusē viņš nesa smagu vairogu.
— Redz, kas par sātanu! — Jurkovskis sacīja pārsteigts.
Bikovs pavērās zem kājām un ieraudzīja, ka nogrieztais plēves gabals izplūdis zvaigznē un izlaidis garus, tievus izaugumus uz sarkanā paklāja pusi. Piepeši viņš atcerējās: «Sarkanais aplis! Sargies no sarkanā apļa! «Tahmasiba mīkla» …»
Šai mirklī zeme nodrebēja. Bikovs zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita. Viņš ieraudzīja, kā, izlaidis no rokām visu, ko turēja, nogāžas Dauge, kā Jurkovskis, mēģinot piecelties, uzslienas četrrāpus.
Melnajās debesīs uzplaiksnīja apžilbinoša, balti zila rūsa. Otrais grūdiens nogāza Bikovu zemē. Zem kājām apdullinoši nobrakšķēja. Visapkārt sāka dārdēt.
— A-ā-ā! — drausmīgajā troksnī tikko dzirdami iekliedzās Jurkovskis.
Krampjaini pieķēries pie akmeņiem, Bikovs ieraudzīja, ka blakus «Mazulītim» paveras zeme un gaisā uzšaujas ugunsstabs. Liesmojošā dūmakā bija redzams, ar kādu traku ātrumu sāk griezties uz augšu saslietā transportiera kāpurķēdes, ka pieceļas un atkal nokrīt pie zemes Dauge. Bikovam uzdvesa neciešama svelme, spiezdamās cauri tērpa siliketa audumam. Gandrīz zaudēdams samaņu, Bikovs piecēlās kājās, ar grūtībām turoties līdzsvarā, paspēra dažus nedrošus soļus pretim sašķiebtajam transportierim un atkal nogāzās — zeme kaut kur aizslīdēja zem kājām. Dārdoņa vienā mirklī aprima. Cauri sviedriem, kas plūda acīs, Bikovs ieraudzīja, ka trīcošā, saplaisājusī zeme lēni pielīst ar blāvi sarkanu, pelnu sarkanu gaismu, ka kūstošajās smiltīs grimst līdz sarkankvēlei nokaitētais transportieris.