— A-ā-ā! — aiz muguras kliedza Jurkovskis.
Sakodis zobus un pārvarējis uznākūšo vājumu, Bikovs piespieda sevi rāpot žēlā kliedziena virzienā. Viņš ieraudzīja melnās, gluži kā pārogļotās Jurkovska rokas, kas sniedzās viņam pretim. Saņēmis pēdējos spēkus, Bikovs satvēra tās, atspērās pret zemi un pavilka ģeologu tālāk no aveņkrāsas muklāja.
Pēc tam viņš tomēr zaudēja samaņu, bet, šķiet, uz neilgu laiku, jo atguvies ieraudzīja, ka Jurkovskis guļ blakus, neveikli saliecis rokas zem sevis, ka nokaitētie ieži ap «Mazulīti» vēl nav satumsuši, ka transportieris stipri sašķiebies, dziļi iegrimis apkausētajā zemē un tā plastmasas bruņas kūp, kļūst pelēkas un ātri tumst.
Apžilbinošās, zili baltās svītras debesīs bija nodzisušās. Ausīs nemitīgi zvanīja, un Bikovs kādu brīdi neapjēdza, ka tas ir izstarojuma skaitītājs. «Desmitiem, simtiem rentgenu,» smadzenēs pazibēja un atkal izzuda ātra doma. Viņš uzslējās kājās, saķēra zem padusēm nekustīgo Jurkovski (tas bezspēcīgi noslīga viņa rokās) un sāka vilkt to tuvāk «Mazulītim», tālāk no burzguļojošās, sārtos tvaikos tītās, sarkanās plēves. Pēc kādiem četrdesmit soļiem viņš uzdūrās Daugem. Georgs gulēja uz muguras, sažņaugtiem pirkstiem krampjaini ieķēries tērpa audumā uz krūtīm. Noguldījis Jurkovski blakus, Bikovs noliecās pie drauga. Dauge bija bez samaņas un elpoja strauji, krācoši. Viņa speciālā tērpa apakšdaļa bija vienās driskās. Aleksejs steidzīgi, trīsošiem pirkstiem atgrieza skābekļa pievadu, noņēma no automāta siksnu un stingri savilka ap vidukli nekustīgajam ķermenim, lai pārtrauktu sakarsētā, ārējā gaisa piekļūšanu — tas bija piesātināts radioaktīviem putekļiem un skābekļa nabags. Dauge ievaidējās un ar šņukstu ievilka plaušās dzīvinošo gāzi. Jurkovskis atžilba pats. Viņš nodrebēja atjēdzoties, strauji pacēlās, apsēdās. Dauge aizvien vēl smagi krāca.
— «Mazulītis» … Anatolijs Borisovičs… — Jurkovskis nomurmināja. — Veicīgāk..
Bikovs palīdzēja Jurkovskim nostāties uz kājām, un viņi abi grīļodamies sāka soļot uz simt metru atstato, dziestošo transportieri. Tikuši pāri platai, melnējošai plaisai, viņi sāka skriet. Jurkovskis pirmais gribēja līst lūkā, bet atslīdēja atpakaļ.
Bikovs atstūma viņu un rāpās pats.
Lūka bija stipri apkususi, kļuvusi ovāla. Bruņas aizvien vēl bija nokaitētas, karstums spiedās cauri tērpam un neciešami svilināja. Tumšajā kesonā Bikovs veltīgi meklēja elektrisko slēdzi un neatradis iededzināja ķiveres lukturīti. Kesona durvis neizdevās atvērt.
— Anatolij Borisovič! Biedri Jermakov! — Bikovs izmisumā iesaucās un pēkšņi saprata: veltīgi. Komandieris gājis bojā!
Sprādziena temperatūra bijusi pārāk augsta, viss apkusis. Krietnu brīdi «Mazulītis» bija nokaitēts līdz baltkvēlei, bet Jermakovs, kad viņi gāja prom, bija bez ķiveres. Tur, transportiera iekšienē, viss bija sadedzis. Viss — un komandieris ari.. Beigas …
— Lūka, lūka, ātrāk, pie joda! — Jurkovskis ielīda kesonā, metās pie iekšējās lūkas, grūda to.
Viņš uzgūlās ar visu ķermeni lūkai, un Bikovs pievienojās. Veltīgi! Jurkovskis nikni sāka dauzīt dūrēm.
— Jāgriež … — Bikovs noķērca.
— Ar ko, Petrovič? Ātrāk uz rezerves lūku, ātrāk! …
Bikovs izlēca ārā. Otra, rezerves lūka, ko nekad nelietoja, atradās transportiera pakaļgalā. Taču apgājis apkārt, viņš saprata, ka visam beigas. «Mazulītis» bija dziļi iestidzis iežos, ko augstā temperatūra bija padarījusi mīkstus, un iekusis tajos. Lūka atradās zem cietās, saķepušās garozas, un piekļūt tai vairs nebija iespējams. «Mazulītis» bija pārvērties mirušā cietoksnī — dzīvajiem nepieejamā cietoksnī. Jermakovs ir atšķirts no pasaules un miris. Miris! Komandieris miris!
Bikovs gurdi noslīga uz svelmaini dvesmojošās, izkropļotās zemes un pacēla rokas pie sejas. Viņa pirksti atdūrās pret ķiveres gludo virsmu …
Viņi aizvilka Daugi pie «Mazulīša» un noguldīja pēc iespējas ērtāk. Pirms tam Bikovam nācās palīdzēt Jurkovskim atjēgties. Ģeologs staigāja ap mirušo transportieri, nekā nedzirdēdams, neatbildēdams un nekā neredzēdams. Bikovs satvēra viņu aiz pleciem, stingri sapurināja, tad Jurkovskis atjēdzās un paklausīgi sekoja.
Dauge joprojām atradās bezsamaņā. Nebija medikamentu, pārsēju. Nebija ar ko apsegt drauga apdedzinātās kājas. Nevarēja pat noņemt viņam ķiveri, lai padzirdinātu ar ūdeni: gaisa temperatūra pēc sprādziena bija vēl pārāk augsta, vairāk nekā 80 grādi. Jurkovskis ar Bikovu klusēdami pārvietoja Daugi, rakņājās kravas maisos, aptina ar skrandām viņa ievainotās kājas. Viņi centās Georgu mākslīgi elpināt, paši nezinādami, kādēļ, un ar tērpa driskām mēģināja aizsargāt kailo miesu no svelmainā vēja. Bikovs ik brīdi lūkojās rokas termometrā, bet temperatūra krita lēni.
— Nomirs, — ierunājās Jurkovskis. — Otrās pakāpes apdegums. Slikti. .
— Ciet klusu! — saniknots ieaurojās Bikovs.
— Aleksej! Viņa lien, — Jurkovskis nomurmināja it kā murgos. — Skaties, lien. .
— Kas? — Aleksejs atskatījās un uzreiz saprata.
Sarkanās plēves gredzens ap «Mazulīti» lēni, bet manāmi savilkās. Ugunīgā masa līda no visām pusēm uz centru, kur bija noticis drausmīgais pazemes sprādziens, kas sadedzināja «Mazulīti», un kur tagad rēgojās izgāzti, apkausēti akmens bluķi. Virs dziļās, melnās sprādziena piltuves cēlās dūmu mutuļi.
— Noslīcinās, — Jurkovskis turpināja. — Nospiedīs, sašķaidīs. . Jābēg..
— Kurp? — Bikova skatiens pārslīdēja apvārsnim: no visām pusēm līda virsū aveņsarkanā plēve.
Jurkovskis smagi piecēlās, noliecās pie Dauges un uzmanīgi saņēma viņu zem pleciem:
— Ķeries klāt, Aleksej … Ieslēgsimies «Mazulītī». Varbūt tur nogaidīsim …
Dauge žēli ievaidējās, kad viņi spraucās cauri šaurajai lūkai. Kesonā bija vēl ļoti karsts, daudz karstāks nekā ārpusē.
— Ak dievs! — izmisis noteica Aleksejs, paskatījies termometrā. — Deviņdesmit!
Viņš apgūlās uz nokaitētās grīdas un uzvilka sev virsū Daugi. Jurkovskis steigā pūlējās dabūt lūku ciet. Nekādi neizdevās: ir lūkas atvere, ir vāks bija zaudējuši savu pirmatnējo formu. Kaut kā nostiprinājis smago, karsto plastmasas bruņu gabalu, viņš palūkojās pa spraugu:
— Tūdaļ līdīs virsū tankam … Tā neiet apkārt šķēršļiem … Iet pāri. . Paskatīsimies.
Viņš atkāpās no spraugas un tumsā kaut kur nosēdās. Aleksejs klusēja, ieklausīdamies ārpasaules trokšņos, Dauges krākšanā, un juta, ka neciešama svelme grauž viņam muguru. Viņi nolemti iznīcībai. «Mazulītis» ir miris, nav ne pārtikas, ne skābekļa, ne ūdens.. Dauge jūtas slikti, ļoti slikti. Ko varētu darīt viņa labā? Kaut vai kādu nieku, kaut vai nelietderīgu, ja nekas cits neatliek. .
«Mazulītis» nodrebēja, sarkanā gaisma, kas spiedās iekšā pa lūkas spraugām, kļuva spožāka. Atskanēja čīksti un džerkstoņa — sarkanā plēve rāpās virsū sakropļotajam transportierim…
Pēc pusstundas temperatūra nokrita līdz sešdesmit grādiem, un Bikovs, uzmanīgi noņēmis Daugem ķiveri, ielēja pavērtajā mutē malku apelsīnu sulas. Dauge aizrijās un atdarīja acis, pilnas ciešanu. Bikovs noglāstīja viņa neskūto vaigu un atkal uzlika ķiveri.
— Kur mēs esam?
— «Mazulītī», Georg, draudziņ … Tu esi ievainots.
— Vai, kā sāp. . Kājas.. Kas noticis, kādēļ tumšs? Kāpēc nebraucam? …