— Bija sprādziens, Georg, — Jurkovskis atbildēja un apklusa: pietrūka spēka pateikt visu līdz galam.
— Jā. . sprādziens. . Atceros. Mani nogāza no kājām un apdedzināja.. Vladimir, vai tu saproti, kas tas
ir?.. Apakš zemes eksplodēja atomkatls.. Atceries, mēs … strīdējāmies … par to … Nelaimējās … Tieši zem mums …
Dauges elpa kļuva ātra, saraustīta. Bikovs līdz galam atgrieza vaļā skābekļa pievadu.
— Labi, labi … Vēl… — Dauge elpoja dziļi, kāri. — Kur Jermakovs? Ko jūs klusējat, Aleksej! Kas noticis? …
— «Mazulītis» pagalam, Griša … — Jurkovskis brīdi klusēja, tad lēni pateica visu: — Jermakovs pagalam..
Dauge iešņukstējās un atkal zaudēja samaņu. «Mazulītis» drebēja, uz bruņām kaut kas čerkstēja, vaļīgi aiztaisītās lūkas spraugas sarkani spīdēja. Pēkšņi Jurkovskis ne visai skaļi ierunājās:
— Griša, Griša, atjēdzies… Mēs iesim prom no šejienes. . Nesīsim tevi uz rokām. . Griša!
Brīžiem Dauge nodrebēja, karsonī sauca Mašu, raudāja.
Bikovs saņēma plaukstas viņa bezspecīgo galvu un piespieda sev klāt. Dauge apklusa.
— Miris? — Jurkovskis jautāja svešā balsī.
Bikovam nočirkstēja zobi:
— Nē, Dauge nav miris. Mēs viņu nesīsim, saprati? Kamēr vien būsim dzīvi..
— Nesīsim …
Jurkovskis piegāja pie lūkas, piespiedās pie tās un tikko dzirdami izdvesa:
— Seši gadi kopā. . Mēness, Marsa tuksneši.. Seši gadi…
Ar strauju, negaidīti spēcīgu kustību viņš atgrūda lūku vaļā. Apkārt bija nakts, tumsa. . Tālu tālu, drebēdama savā spēkā un varenībā, dārdēja Urāna Golkonda, paceļot virs apvāršņa dūmainu, uguns uzliesmojumu cauraustu atblāzmu …
SIMT PIECDESMIT TŪKSTOŠI SOĻU
Viņi palika trijatā.
Dauge neatguva samaņu. Bikovs un Jurkovskis ar grūtībām izvilka viņu ārā no «Mazulīša» un kādu laiku stāvēja kā sastinguši, nespēdami atstāt šo baismīgo vietu. Zeme drebēja, kā parasts. Sarkanā plēve bija nozudusi. Ugunīgā paklāja atliekas viņi pamanīja vēl vienīgi pie piltuves drausmīgā apakšzemes sprādziena vietā, metrus divdesmit no «Mazulīša»: plēve drudžaini, steidzīgi sūcās bezdibeņa plaisā, lēni dzisa violetais spožums. Satumsa. Bikovs jau pacēla automātu pēdējam sveicienam, bet pārdomājis nolaida. Bija palikusi tikai viena signālaptvere — sešdesmit lādiņi, bet priekšā — simt kilometru garš ceļš pa smilšu tuksnesi, pa aizu un purvu.. Simt kilometru, simt tūkstoši metru, simt piecdesmit tūkstoši soļu, un katrs no tiem draud ar nezināmām briesmām.
— Salūtu! — Jurkovskis aizsmacis pieprasīja, un Bikovs, pacēlis automātu, izšāva īsu, skopu kārtu..
No selēna-cerija auduma atliekām, ko bija atraduši kesonā, viņi pagatavoja kaut ko līdzīgu nestuvēm un noguldīja uz tām Daugi. Labs, izturīgs audums; tā vēl pietika, lai ietītu Georgu no galvas līdz kājām.
Tagad viņi^gāja, saliekušies smagā, blīvā vēja brāzienos, necaurredzamā tumsā, ko paretam apblāzmoja aukstas, zilas rūsas plaikšņi. Tādos mirkļos Bikovs savā priekšā redzēja Dauges ķiveri uz nestuvēm un melno Jurkovska muguru, nedzīvas smiltis un zemus, smagus mākoņus ar spožām gaismas dzīsliņām. Rūsa lēni apdzisa, un atkal tumsa, staignas smiltis zem kājām un vēja gaudi austiņās..
Viņi nesarunājās. Grūti bija elpot, jo, taupīdami sašķidrināto skābekli, viņi izmantoja tikai āra gaisu, kas pirms tam tika izlaists caur skābekļa filtru. Šis gaiss bija karsts un skābekļa nabags, smacēja, lika krampjaini žāvāties, alkatīgi ieplest sauso muti…
Slāpes! Šķiet, rīkle piebērta smiltīm un putekļiem, bet mēle — smags, sauss akmens. Un tepat pie pašas mutes — jāpastiepj tikai lūpas — vēsa citronsula. . skābena, aromātiska.. Jāpaliec tikai mazliet galva. . jāsatver sakaltušajās lūpās vēss ebonīta uzgalis… un jāievelk.. Bikovs pat jūt, kā viņa zobi saspiež gludo ebonītu … Pavisam maz … Malku, tikai vienu malku … Tikai saslapināt mēli..
Nedrīkst! Ir jāveic simt piecdesmit tūkstoši soļu. Vēl atlicis ne mazāk par simt tūkstošiem … un Griša …
Bikovs nolaiza lūpas. Piecus centimetrus no sejas melns, vēss uzgalis..
Galu galā kam tas viss vajadzīgs? Iet, mocīties … Darbs ir veikts. Tālu aiz muguras Golkondas blāzmas atspīdumi dejo uz bāku tornīšu gludā tērauda. Drīz, iespējams, jau ļoti drīz šeit nolaidīsies starpplanētu kuģi un moži, jautri cilvēki sāks īsto uzbrukumu Venērai. Viņi būs spēcīgi, veseli, viņi dzers daudz svaigas, vēsas citronsulas … Un Golkonda padosies. Tas vairs nav atkarīgs no divām pārgurušu cilvēku ēnām siliketa tērpos. Kas liedz viņiem nokrist, sadzerties līdz sātam auksto veldzi un aizmigt tepat smiltīs?
Tas būtu tik.. Cik labi būtu apgulties, izstiept nogurušās kājas, nodzerties un aizmigt! Lai melnais vējš sapūš virs viņiem smilšu pauguriņu.. Bet vispirms jānoņem no kakla automāts. Lai parauj to velns! Kam te vajadzīgs automāts, šajos nedzīvajos smiltājos? Jau sen te viss miris: katram skaidrs, ka vislabākais šai tuksnesī — atgulties, nodzerties, cik gribas, — termosā ir vairāk par puslitru sulas! — un gaidīt, kamēr ieputina smiltīs.
Tiesa gan, priekšā ir purvs, tur nevar bez ieroča. Un tur «Hiusā» sēž Mihails Antonovičs. Viņš gaidīs, mocīsies bezmiegā un stundām ilgi sēdēs pie rācijas. Mihails Antonovičs neaizlidos bez viņiem, neaizlidos, kamēr nesagaidīs kaut kādas ziņas. . iespējams, ka viņš pat, pārkāpjot visas instrukcijas, dosies meklēt viņus. Viņš taču nezina, ka šeit nav iespējams dzīvot, ja nav liela, ļoti liela krājuma svaigas, vēsas veldzes..
Nedrīkst atgulties! Griša jāaiznes līdz «Hiusam». Mihails Antonovičs gaida. Gaida Krajuhins, gaida Mahovs, gaida arī tas aukstasinīgais inženieris no «Ciolkovska».. gaida meitene Ašhabadā.. Un visi cilvēki, visa mīļā, tālā planēta gaida! Būs pavisam nejēdzīgi, ja viņi šeit apgulsies un aizmigs … Ir iespējams tikt galā, ir iespējams, ir iespējams. . «Negribas, bet vajag!» mēdza teikt Dauge.
Jau vairāk nekā dienu viņi brien pa staignām smil- tjm, bet vējš pūš tik spēcīgi, ka grūti noturēties kājās. Ēduši divu pēdējo dienu laikā viņi tikai vienu reizi. Un
dzēruši arī tikai vienu reizi. Jurkovskis krīt, izlaiž Daugi no rokām. Bikovs pūlas viņam palīdzēt. «Pie velna!» sēc ģeologs. Kā «pie velna», ja viņi nedrīkst nesasniegt mērķi? … Ja atlicis tikai simttūkstoš soļu.. vai mazliet vairāk. . Bikovs nosēžas blakus un gaida. Bet gaidīt nedrīkst! Laiks — tas ir ūdens, bet ūdens — tā ir dzīvība. Bikovs grūsta Jurkovski. Tas rūc.
— Ejam, ejam, Vladimir Sergejevič! Nieks vien palicis!
Jurkovskis tikai rūc un nekustas. Tad Bikovs noliecas pie viņa, taustīdams sameklē skābekļa pievadu un uz dažiem mirkļiem atgriež vaļā. Jurkovskis kāri elpo, pēc tam lēni, grīļojoties ceļas augšā. Aleksejs viņam palīdz …
Viņi iet jau ceturto dienu. Pirmā diena — tuksnesis, Jurkovskis pirmo reizi nokrita un negribēja celties augšā. Bikovs deva _viņam skābekli. Otrā diena … mmm. . otrā diena? A-ā, tas bija tad, kad viņš gandrīz iegāzās plūstošu smilšu bedrē un Jurkovskis tikko viņu izvilka. Vēl ilgi, gandrīz stundu, viņi tur atpūtās un dzēra sulu. Un Griša elpoja it kā vieglāk, kaut gan samaņu tā arī neatguva.. Laba diena … Bet trešā diena? Jā, tas bija tad, kad rokas tā nogura, ka kļuva pilnīgi nejūtīgas. Nestuves nebija iespējams nedz pacelt, nedz nest.. Griša bija kļuvis trīsreiz, piecreiz smagāks.. Tad viņi iztaisīja cilpas un uzkāra nestuves kaklā. Bet pēc tam, kamēr viņi gulēja, vējš ap viņiem bija sanesis smilšu kāpu. Un šodien pirms gājiena sākuma arī bija sanesis. Jurkovski un Daugi nācās atrakt… Pareizi — trīs dienas! Bet dienā viņi vidēji nosoļo trīsdesmit tūkstošus soļu. Bikovam ir pedometrs. Noieti simttūkstoš soļi, bet pavisam ir simt piecdesmit tūkstoši. Tātad atlikuši tikai piecdesmit tūkstoši.