Šodien viņi aplūkoja Dauges apdegumus — āda bija nogājusi, asiņojošas vātis.. Bikovs pārsien kā prazdams. Tad Bikovs atņem Jurkovskim nesamo maisu, kurā atrodas Dauges termosi. Viņam šķiet, ka Jurkovskis divas reizes slepus dzēris.
Bikovs stiepj visu pats. Jurkovskis atkal pakritis, — zila rūsa met nedrošu, trīsošu gaismu uz melno, izstiepušos ķermeni.
— Celies!
— Nē …
— Celies, es tev saku!
— Nevaru …
— Celties! Nositīšu! — sasprindzinājis spēkus, Bikovs auro.
— Atstāj mani un Grišu! — naidīgi sēc Jurkovskis. — Ej viens pats.
Viņš tomēr ceļas augšā.
Nogurumā pusaizvērtām acīm Bikovs redz savu ēnu — gara un neveikla tā grīļojas un raustās. Vējš maina virzienu, tagad tas pūš no muguras, palīdzēdams iet, bet, kad aprimst, ķermenis šķiet neizturami smags. Labi vēl, ka nav Melnās vētras.. Jurkovskis atkal pakrīt un guļ nekustīgi, ieracis pirkstus rupjajās smiltīs. Ziemeļos lēni apdziest blāzma.
— Celties!
Atpūtas laikā Bikovs, galīgi nomocījies un bezspēcīgs, aizmiga, atstājot sardzē Jurkovski. Ceturtajā dienā viņi bija nogājuši ne vairāk par divpadsmit tūkstošiem soļu, un, kamēr Bikovs gulēja, Jurkovskis noņēma savus termosus ar šķidrās šokolādes un limonādes paliekām, noņēma balonu ar skābekli, salika to visu kārtīgi uz pustukšā maisa blakus nestuvēm un, kaut kā uzlicis ķiveri, aizrāpoja tumsā — mirt tuksnesī. Bikovs pamodās īstā laikā. Viņš atrada ģeologu brīdī, kad tas, sajutis pietrūkstam spēka aizlīst tālāk, pūlējās novilkt ķiveri: tā bija aiz kaut kā aizķērusies un negribēja klausīt. Bikovs uzvēla Jurkovski sev mugurā, — abi nesacīja ne vārda, — aizstiepa līdz apmetnes vietai, palīdzēja nostiprināt ķiveri un visus balonus, tad sacīja:
— Man gribas gulēt, es esmu ļoti noguris. Dod goda vārdu, ka tu neaizbēgsi, kamēr es gulēšu…
Jurkovskis klusēja.
— Man ļoti gribas gulēt, ļoti. . Kāpēc tu neļauj man gulēt, Volodja. .
Jurkovskis stūrgalvīgi klusēja, tikai naidīgi sēca mikrofonā.
— Ļauj man aizmigt, Volodja! … Parunāsimies par visu, kad es pamodlšos. Es tevi lūdzu, Vladimir Sergejevič …
— Labi, — Jurkovskis pēkšņi sacīja. — Guli, Aleksej, viss kārtībā …
Bikovs gribēja vēl pateikt kaut ko uzmundrinošu, bet nepaguva — viņš jau gulēja.
Debesis atkal tinušās ugunīgos mākoņos. No ziemeļiem pūš spēcīgs vējš, tas palīdz iet. Mākoņi sapūsti no Golkondas puses, kamēr Bikovs gulēja. Pie apvāršņa svaidās šausmīgas virpuļviesuļu ēnas, gluži tāpat kā pirms trim nedēļām, kad «Mazulītis» aši traucās iešķērsām vējam pretim Urāna Golkondai, pretim bojā ejai. Tagad «Mazulītis» sastindzis nedzīvs, iekusis stiklaini saķepušajās smiltīs, varens, milzīgs. Lielā gājiena piemineklis dūmainās bruņās. Mūžīgā miegā ieslīdzis tā komandieris; kaut kur klintīs savu dīvaino nāvi atradis Bogdans Spicins.. Taču gājiens vēl nav beidzies. Nav beidzies!
Katru reizi, kad Bikovs pamodās pēc mokpilnā miega, viņš juta asu naidu pret Jurkovski. Ģeologs vairs nevarēja nest nestuves. Viņš visu laiku krita un meta Daugi zemē. Viņš vēl vienu reizi bija mēģinājis bēgt tuksnesī. Taču Jurkovski nedrīkst zaudēt! Kopā ar viņu aizies zudumā nenovērtējamas zināšanas — tā cilvēka zināšanas, kurš izpētījis Golkondas apkaimi. Viņam jānokļūst galā — šim drošsirdim, dzejniekam un «švaukstam», viņš dāvās cilvēkiem Golkondu, tās pasakainos smilšu klajumus, kuru smiltis dārgākas par zeltu, dārgākas par platīnu …
Bikovs ar grūtībām pieceļas. Viņš atver skābekļa balona pievadu, kāri rīdams, steigšus skaita līdz desmit. Tā ir nepieciešama deva, citādi kājas gluži vienkārši vairs neklausīs. Tad viņš lēni noslīgst uz ceļiem un krekšķinot uzveļ uz pleciem Dauges ļengano ķermeni. Jurkovskis paliek sēžot smiltīs, vējš dažās stundās ap viņu sapūtis mazu, melnu valnīti.
— Zināt, Bikov, tā tas neiet… — Balss čerkstoša, bet mierīga. — Tā es neesmu ar mieru …
Bikovu sagrābj spēlēšanās saplosīt Jurkovski gabalos, bet nav spēka, un tādēļ, draudīgi ieķērkdamies piesmakušā balsī, viņš bļauj:
— Klusu!.. Celties!
— Atstājiet mūs. Kāpēc jūs sevi mokāt? Pats aiziesiet bojā un …
— Nav tava darīšana! Celties! Uz priekšu!
Jurkovskis svārstās.
— Ko tu iedomājies? Varoņa oreolu sagribējies? … Moceklis!. . Neies cauri! Es tevi dzīšu uz priekšu, dzīšu, kamēr vien spēšu! Bet, ja nokritīšu, — tu pats rāposi tālāk! Skaidrs?! Celties!
Un Jurkovskis ceļas. Labs, lielisks zēns! Mūsu padomju cilvēks, kaut arī reizēm mazliet pārspīlē… Pēc piektā kilometra Bikovs vairs nenīst viņu, bet pēc desmitā sāk mīlēt kā brāli. Cieš klusu, velns tāds, ne pušplēsta vārdiņa, ne mazākās sūkstīšanās, bet pašam mati krīt ārā šķipsnām, āda vienās plaisās un seja melnāka par tuksnesi. Grīļojas. . Mīļais draugs, mēs aiziesim, noteikti aiziesim! Skaties, vēl desmit kilometru esam-nokātojuši. Tikai uz priekšu, uz priekšu!.. Solis, divi, trīs. .
Jurkovskis murmina:
— Klausies, Aleksej.. Gadījumā, ja es tomēr neaiziešu. . Par «Tahmasiba mīklu», par Sarkano apli… Es domāju.. esmu pārliecināts. . Tās ir baktērijas. Baktēriju kolonijas. Bet tās nav mūsu baktērijas… Pavisam svešāda dzīvība. . neorgāniskā dzīvība. Dzīvo, izmantojot starojumus. Absorbē radioaktīvos izstaro- jumus un dzīvo no to enerģijas. . Vai tu dzirdi, Bikov?
Jā, jā, viņš dzird. «Baktērijas un izstarojumi..»
— Tās salasās ap to vietu, kur jānotiek atomsprā- dzienam, — Jurkovskis turpina. — Savelkas aplī.. Sarkanā aplī… un gaida. «Mazulītis» nokļuva tādā vietā. Un zem tā sprādziens. Apakšzemes atomsprādziens. Bet tās jūt, kur notiks sprādziens, salasās un gaida … Sabrukšanas produkti ir ļoti aktīvi… tās mielojas.. Vai tu dzirdi? Es esmu gandrīz pārliecināts..
Jā, Bikovs dzird. Viņš iet gar klinšu grēdu un visu dzird. Kur tad galu galā aiza? Vajadzēja būt tepat kaut kur…Ūdens …
— Pasaki visiem, lai sargās no Sarkanā apļa. Kur ir Sarkanais aplis, tur — apakšzemes sprādziens. Paziņosi? Tu dzirdi?
— Jā, jā, pateikšu … Tu pats pateiksi! …
Solis, divi. . desmit. . piecpadsmit..
Sestajā dienā viņi sasniedza aizu. Ieeju uzreiz atrast neizdevās. Atstājis Jurkovski un Daugi pie akmens sienas, Bikovs ilgi klaiņoja, meklēdams eju. Melnais iegru- vums bija aizaudzis dzelkšņiem un ugunīgo debesu sarkanajā gaismā izskatījās draudīgs. Bikovs atgriezās pie Jurkovska, uzvēla sev uz muguras Daugi, aizsoļoja gar sienu līdz aizai un nokrita pie pašas ieejas. Apziņa it kā lidoja — te uzplūda, te atkal aizplūda, līdzīgi vēja brāzieniem, un cauri virmojošai miglai viņš dzirdēja, kā Jurkovskis, rīdams vārdus, ķērkstoši kliedza:
— Neliete! Mēs vēl atgriezīsimies. . Atnāksim šurp! Par mūsu nāvi, par mokām … tu vēl samaksāsi! Nolādētā planēta! … Tu vēl strādāsi mūsu Zemes cilvēku labā, dosi gaismu, dzīvību … Mēs iekalsim tevi betonā, tēraudā! Tu strādāsi!
— Pietiek, — sacīja Bikovs un piecēlās, balstoties pret grubuļainu akmeni..
Nē, iet vairs nav iespējams. Toties var rāpot. Līst četrrāpus un vilkt aiz sevis Daugi. Tas ir daudz vieglāk nekā nest viņu uz muguras. Jurkovskis arī rāpo …