— Tavējie?
IV
ARHEOLOĢIJA
Patiesību sakot, neviena dzīva būtne nebija redzama, tomēr tām vajadzētu būt šeit bijušām. Pilsētas neceļas pašas no sevis, un laukumā starp vulkānu konusiem nenoliedzami atradās pilsēta, vienalga, vai uz to raudzījās ar cilvēka vai ar abiormeņješa acīm. Neizskatījās, ka ēkas būtu sevišķi augstas. Spriežot pēc logu izvietojuma, visaugstākajām bija trīs vai četri stāvi. Logi rādījās būt lieli — no šāda attāluma mazus būtu bijis grūti pamanīt; šķita, ka tie nav iestik- loti, jo neviens neatstaroja gai§mu. Protams, tā varēja būt arī nejaušība, tomēr abu sauļu apspīdēto logu bija tūkstošiem un iespēja, ka neviens no tiem neatstarotu gaismu pret ceļiniekiem, likās visai niecīga.
Krūgers gandrīz vienā mirklī saprata — diez vai šo pilsētu varētu būt cēluši Dara ciltsbrāļi, ja vien viņa uzskati par Daru atbilda patiesībai. Tomēr Nilss gaidīja atbildi, turklāt vairākas sekundes, jo arī Dars savukārt gaidīja atbildi uz savu jautājumu. Krūgers padevās pirmais.
— Nē, manējie šo pilsētu nav cēluši. Ne šo, ne kādu citu tai līdzīgu nekad agrāk neesmu redzējis.
Dars atbildi uzklausīja diezgan atturīgi, tomēr arī savukārt paziņoja, ka nezina neko par to.
— Ledus cepurē patvērums ir ledū iekšā, — viņš stāstīja. — Sīs ēkas celtas virs zemes. Mana dzimtā vieta Kvarra gan arī ir virszemē, bet celtnes un to krāsa ir pavisam citādas. Arī es nekad neesmu redzējis neko līdzīgu.
Dars cerēja, ka šis «arī» neizklausās pārāk uzbāzīgi — kā ar nokavēšanos prātā iešāvies.
— Manuprāt, pilsēta ir pamesta. Katrā ziņā apskatīsim to.
Tieši tagad Dars pierādīja cilvēkam savu draudzību. Būdams viens, viņš, protams, mestu ap pilsētu pēc iespējas lielāku likumu. Par Krūgera piezīmi, ka pilsēta ir pamesta, viņš nebija tik priecīgs, kā varētu gaidīt. Skolotāji attiecībā uz dažiem jautājumiem par uguni bija diezgan noslēpumaini. Par spīti šaubām, kas bija visai tuvas bailēm, Dars Langs Āns neiebilda pret Krūgera priekšlikumu, un abi sāka kāpt lejā no pakalna uz pilsētu.
Lai to sasniegtu, vēl vairākas jūdzes bija jānoiet pa džungļiem. Dars ieinteresēts vēroja, ka visapkārt brikšņos nav vairs ne zīmes no dzīvniekiem. Ja arī Krūgers bija to pamanījis, viņš ne vārda neteica.
Dars aptvēra, ka Nilss to laikam vispār nav ievērojis; jau sen viņš bija noskaidrojis, ka pats dzird daudz labāk par draugu. Savvaļas dzīvnieku trūkums, jādomā, varēja nozīmēt tikai to, ka pilsēta nemaz nav tik pamesta, kā tic Krūgers, tāpēc Dars turēja gatavībā šaujamstopu.
Tomēr neradās vajadzība ieroci lietot. Beidzot abiem džungļi bija aiz muguras, un tikai pārsimt jardu puslīdz klaja laukuma šķīra viņus no pirmajām pilsētas ēkām. Apstājušies abi uzmanīgi apskatīja tās.
Vēl aizvien nekas nekustējās un neviena aizdomīga skaņa nesasniedza pat Dara ausis. Pāris minūšu nogaidījis, Krūgers gāja atkal tālāk. Viņš neatskatījās, vai ceļabiedrs seko, bet Dars turējās viņam līdzi, lai gan galvā viņam drūzmējās domas, kas cilvēkam liktos pilnīgi nesaprotamas. Ja neattaisnosies viņa gluži neloģiskā uzticēšanās Krūgeram un kaut kas notiks, tad tam būtu jānotiek tūlīt. Dars vēl aizvien turēja šaujamstopu uzvilktu, lai gan viņam par godu jāsaka, ka bulta nebija mērķēta pat ne uz to pusi, kur atradās Krūgers.
Kājas negaidīti sataustīja cietu pamatu, uz kura Dara nagi klusi skrapstēja. Ietvju segums, tāpat kā ēkas, bija veidots no četrstūros saskaldītiem un rūpīgi salāgotiem lavas blokiem. Kā jau bija liecinājis logu izvietojums, celtnes lielākoties bija trīsstāvu un četrstāvu, taču, tā kā katra stāva augstums vidēji bija tikai kādas piecas pēdas, tās īstenībā nebija tik augstas, kā Krūgeram pa gabalu bija licies.
Šīs ēkas bija grūti nosaukt par mājām — vismaz no Krūgera viedokļa —, tās bija pārāk atklātas. Vairāk nekā pusi sienu platības aizņēma neiestiklotu logu ailes, un pirmajā stāvā siena likās sastāvam no durvju arkām vien. Eku jumti gan bija pamatīgi uiļ acīmredzot pasargāja no lietus, tomēr tas arī bija viss, kas padarīja tās kaut cik piemērotas apdzīvo- šanai.
Durvis — ja tās vispār varēja saukt par durvīm —- bija mazliet dīvainas. Krūgers, apskatījis kādu pusduci ēku no ārpuses, nespēja izšķirties, vai par apakšējiem stāviem būtu jāsaka, ka ik pēc pāris pēdām sienā ir zvanveida arkas vai arī ka ārējo sienu vietā ir dīvainas formas kolonnas. Pēdējais šķita mazliet precīzāks apzīmējums, jo nosaukt par durvīm trīsarpus pēdas augstu un pie pamatnes četras pēdas platu atveri sienā, kuras kontūras atgādina Gausa līkni, būtu pārāk plašs šā vārda vispārinājums.
Vienu gan ceļotāji aptvēra pavisam drīz — abi bija teikuši patiesību, noliegdami jebkādu sakaru ar pilsētu. Griesti bija pārāk zemi cilvēkiem, un durvis, savukārt, nebija paredzētas Daram līdzīgām būtnēm, lai gan visās iekšējās telpās viņš varēja brīvi kustēties. To aptvēris, Dars gandrīz nolaida savu ieroci, tomēr gluži mierīgs vēl nebija.
Krūgers gribēja izpētīt dažu ēku iekšieni, bet pēc Dara priekšlikuma vispirms apskatīt visu pilsētu piekrita draugam. Un viņi devās tālāk pa to pašu ielu, už kuras nokļuvuši pirmo reizi juta cietu pamatu zem kājām.
Iela veda uz jūru, tomēr acīmredzot nesasniedza krastmalu. Pilsētas plāns bija diezgan sarežģīts, un šķita, ka neviena no ielām neved cauri visai pilsētai. Krūgers centās iet uz jūras pusi, domādams, ka lielākajām un interesantākajām ēkām vajadzētu būt? ūdens malā.
Daļēji viņam bija taisnība. Pilsēta pletās līdz jūrai, un, jo tālāk-viņi gāja, jo impozantākas kļuva celtnes, tomēr vislielākās atradās nevis ūdens malā, bet gan patālu līcī zem ūdens.
Krūgeram vajadzēja labu brīdi, lai to pilnīgi aptvertu. Dars bija iztrūcies vēl vairāk, jo, būdams ar mieru noticēt, ka Krūgeram nav nekāda sakara ar šīs pilsētas cēlējiem, viņš tomēr bija cieši pārliecināts — tie bijuši uguns cienītāji. To šķita pierādām gan pilsētas atrašanās vieta, gan celtniecībai lietotie materiāli. Taču šāds pieņēmums gluži nesaderējās ar celtnēm, kas šķita būvētas ūdenī, pilnīgi ignorējot tā līmeni. Dars par uguni zināja maz, bet pat viņam bija skaidrs, kādi pretstati ir uguns un ūdens. Viņš pievirzījās tuvāk lielajam draugam.
Man šķiet, pilsētai jābūt senākai, nekā biju domājis, — Krūgers lēni novilka. — Bijis vajadzīgs ilgs laiks, lai krasts nogrimtu tik zemu vai arī ūdens līmenis paceltos tik augstu, ka applūdinājis ēkas. Tas arī nevarētu būt noticis pēkšņi, jo tad celtnes būtu bojātas.
— Ko mēs tagad darīsim?
— Nu, es vēl labprāt izietu cauri vienai no šīm ēkām. Iepriekš nevar pateikt, vai mēs tur neatradīsim kaut ko noderīgu, un es esmu arī ziņkārīgs.
Dars juta, ka, par spīti astoņu gadsimtu tradīciju nastai, pats tāpat jūt ziņkārību, un, kad Krūgers devās uz tuvējo celtni, nometās četrrāpus un ielīda pa vienu atveri, viņš bez iebildumiem sekoja. Iekšā Dars varēja piecelties stāvus, un līdz griestiem atlika vēl brīva vieta; viņš ērti varēja apstaigāt telpu, kamēr Krūgers kādu laiku palika, ceļos nometies, un lūkojās apkārt.
Arējās sienas atklātajai struktūrai bija sava priekšrocība — daudzo aiļu dēļ ēkā iekļuva papilnam gaismas, bet tas nozīmēja arī, ka gandrīz visu iekšā atrodamo viņi bija redzējuši jau no āra. Un šeit bija ļoti maz, ko apskatīt. Istaba jeb halle bija apmēram piecpadsmit pēdu plata un stiepās visā ēkas garumā paralēli ielai; tajā nebija nekādu mēbeļu. Pasāžas dibensienā bija tikpat lielas un tādas pašas durvis kā ārējā sienā, kas izgāja uz ielu, tikai to nebija tik daudz. Krūgers uz labu laimi izvēlējās vienas un ielīda pa tām. Dars viņam sekoja.