Lai gan kopš Tīras norietēšanas nebija pagājis ilgs laiks, kamēr viņi pētīja pilsētu, pāri tai pārbrāzās
vairāki pērkona negaisi ar lietu. Kad abi nosprieda, ka redzēts jau gana un laikam vajadzētu turpināt ceļu, viņi pamanīja nākam virsū vēl vienu negaisu. Nebūtu jau neiespējami turpināt ceļu arī lietū — Krūgers parasti tik un tā bija cauri slapjš —, bet bija slikta redzamība, tāpēc abi nolēma nogaidīt.
Tāpat kā vairums iepriekšējo negaisu, arī šis neturpinājās ilgi, un drīz vien debesis kļuva gaišākas. Dars uzvēla plecos saini, un viņi devās laukā, lietum vēl šalcot. Lāses plīkšķēja uz ietves tik skaļi, ka bija pagrūti sarunāties, un ūdens straumītes burbuļoja pa slīpo ielu bez notekām uz jūras pusi. Varbūt šis troksnis neļāva Dara ausīm uztvert brīdinošās skaņas. Vismaz tā viņš vēlāk apgalvoja.
Lai kāds arī būtu iemesls, neviens no abiem nemanīja, ka viņi vairs nav vieni, kamēr piesardzīgi parādījās uzbrucēju grupa. Viņu ceļojums tika pārtraukts gan ar vārdiem, gan darbiem. Vārds bija: «Stāt!», un par darbiem liecināja bulta, kas atsitās pret ielas segumu viņiem priekšā. Dars un Krūgers, nopraz- dami, ka šāviens nācis no augšas, ātri pārlaida acis tuvējo namu jumtiem, tomēr nekur nemanīja neko kustamies.
Vārds tika teikts Dara valodā, tāpēc atbildēja viņš, apdomīgi atturēdamies pacelt savu šaujamstopu.
— Ko jūs vēlaties?
— Jums jānāk mums līdzi.
— Kāpēc? — Krūgers no sarunas bija sapratis pietiekami daudz, lai pajautātu.
— Jūs esat … pilsētā.
Jauneklis saprata tikai teikuma sākumu un beigas.
— Par ko viņi uztraucas? — Krūgers jautaja draugam.
— Jāuztraucas ir mums. Slikti ir tas, ka mēs esam … ka mēs … ienācām šai pilsētā.
— Kāpēc?
— To viņi nesaka.
Dars nemaz nepieminēja, ka viņš domājas to zinām, jo šobrīd nebija īstais laiks gariem paskaidrojumiem.
— Vai tu zini, kas viņi ir?
— Varu nojaust, tomēr noteikti nezinu.
— Kā tev šķiet, kas mums būtu jādara?
— Tas, ko viņi liek.
Dars, stāvēdams tukšās ielas vidū, nebija noskaņots ar savu šaujamstopu uzsākt cīņu pret nezināmu skaitu pretinieku, kas visi atradās lieliskā aizsegā. Tomēr viņam nelika mieru kāda doma:
— Kas mums draud par to, ka esam ienākuši jūsu pilsētā?
— Tas, ko lems skolotāji. Mēs nevaram neko noteikt.
— Kā bija agrak?
— Jau ilgus gadus visi klausa skolotājiem. Sākumā, kad bijām jauni, daži neklausīja; par to viņiem bija jācieš, un pēc tam viņi vairs nepārkāpa likumu.
— Bet ja nu mēs nezinājām, ka rīkojamies nelikumīgi?
— Tev tas bija jāzina, tu esi sabiedrības loceklis. Tam, kas ir kopā ar tevi, varbūt piedos. To izlems skolotāji.
— Bet es nekad neesmu dzirdējis par šo pilsētu; mani skolotāji man par to nekad nav stāstījuši, un arī grāmatās nekas nav rakstīts. Kā gan es varēju zināt?
— Tad nu gan tavi skolotāji ir dumji! Var būt, ka tevi par to nevainos.
Dars jutās pietiekami sašutis, lai atcirstu tā, kā Krūgers, ja būtu sarunu sapratis, nebūtu viņam ieteicis darīt:
— Vai es esmu no jūsu pilsētas?
— Nē.
— Vai jūsu skolotāji jums ir stāstījuši par manu pilsētu?
— Nē.
— Tad jau mani skolotāji vien nav dumji.
Ja Krūgers šo sarunu būtu sapratis, viņš noteikti par atbildi būtu gaidījis bultu krusu, tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika. Neredzamais runātājs tikai at: > griezās atkal pie pirmā jautājuma:
— Vai jūs bez pretošanās nāksit mums līdzi?
— Iesim.
Dars atbildēja, nemaz ncapspriedies ar Krūgeru. Galu galā, jauneklis jau bija jautājis Daram, kā jārīkojas, un acīmredzot šoreiz viņam nebija pašam savu uzskatu.
Tūlīt no apkārtējām ēkām iznāca apmēram piecdesmit radījumu. Krūgers vēroja tos bez sevišķa pārsteiguma, bet Dars bija bez mēra satriekts, jo uzbrucēji fiziski bija gluži tādi paši kā viņš. Planierists bija daudz ceļojis; ar darbu saistītajos braucienos uz Ledus Cietoksni un citām vietām viņš bija sastapis
savas rases piederīgos vairākos desmitos pa visu Abiormenu izkaisītu pilsētu un nekad nebija dzirdējis par kādiem citiem planētas iedzīvotājiem, kuriem nebūtu sakaru ar skolotāju pārvaldītajām pilsētām, ja neskaita nenotvertos mežoņus. Tomēr fakti bija neapstrīdami — viņu aplencēji varētu būt jebkuras viņa apciemotās pilsētas iedzīvotāji. Tie bija apjozuši pat gluži tādas pašas siksnas kā viņš, un šaujam- stopi, kuri bija vairumam no tiem, pilnīgi varētu būt Kvarras meistara Mera Kra Lara gatavoti.
Līdzko pienācis pie viņiem, viens no uzbrucējiem, kā šķita, grupas vadonis, sāka runāt:
— Pirms brīža tu lietoji vārdu, kuru es nekad agrāk neesmu dzirdējis. Kas ir grāmata?
So jautājumu Krūgers nesaprata; Dars nekad netika viņam stāstījis, kas ir sainī, kuru viņš tik rūpīgi glabā. Dars nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņa ceļabiedrs cilvēks neko nezinātu par grāmatām, bet tas, ka tāds pats radījums kā viņš nekad par tām nav dzirdējis, bija neiedomājami. Dzīve nevarētu turpināties, ja netiktu pierakstīts, kā tā ritējusi līdz šim.
Kad Dars atguvās no pārsteiguma, kādu viņam bija sagādājis jautājums, viņš mēģināja paskaidrot, kas ir grāmata, tomēr šķita, ka klausītājs viņu nesaprot. Dars izņēma no saiņa grāmatu un atvērtu turēja priekšā neprašam, cenzdamies izskaidrot zīmju jēgu, taču sekas bija neparedzētas.
— Es īsti labi nesaprotu, kāpēc tev vajadzīgs šāds priekšmets, ja visu, kas jāuzzina, var pajautāt skolotājiem, bet varbūt mūsu skolotāji varēs pateikt, kāpēc tev tā ir nepieciešama. Mēs tavas grāmatas parādīsim viņiem. Dod tās šurp
V KONFISKĀCIJA
Nekas cits neatlika; viens šaujamstops neko nevar uzsākt pret četrdesmit. Mirkli Dars iedomājās, ka vajadzētu strauji izlauzties cauri aplencēju grupai un izmantot aizsegam tuvāko ēku, tomēr tūlīt atmeta šo ideju. Palikdams dzīvs, viņš varbūt varēs atgūt grāmatas.
— Es labāk gribētu tās aiznest un parādīt jūsu skolotājiem pats, — viņš lika priekšā.
— Nav nekādas vajadzības vest tevi pie skolotā- 5iem, ja viņi paši to nepavēlēs, — skanēja atbilde, — bet tavas grāmatas viņi noteikti gribēs redzēt. Es aiziešu pie viņiem, parādīšu grāmatas un pajautāšu, ko darīt ar tevi.
— Bet es gribu pats redzēt skolotājus un izskaidrot viņiem, kāpēc nezināju, ka pārkāpju viņu likumus.
— Es viņiem to pateikšu. Tā kā esi rīkojies nelikumīgi, nav nekādas nozīmes tam, ko tu vēlies.
— Bet vai skolotāji negribēs redzēt manu ceļabiedru? Tu jau pats teici, ka viņš atšķiras no visiem citiem.
Jā, viņu es aizvedīšu pie Skolotāja.
—• Tad tev vajadzēs aizvest arī mani. Viņš labi neprot īsto valodu, bet es zinu dažus vārdus viņa valodā.
— Ja skolotāji gribēs viņu redzēt un runāt ar viņu un viņiem būs vajadzīga tava palīdzība, pēc tevis aizsūtīs.
Runātājs pastiepa roku, un Dars negribīgi atdeva savu bezgala dārgo saini.
Tika dota pavēle sakārtoties pārgājienam, un grupa sāka iet pa to pašu ceju, pa kuru bija ieradušies Dars un Krūgers, tomēr neiegriezās ielā, pa kuru abi bija gājuši uz jūru, bet šķērsoja to un devās uz vulkāna pret jūru pavērstās nogāzes pusi — tā vulkāna, kas, Krūgeram un Daram ienākot pilsētā, bija atradies pa kreisi no viņiem.