Ne Krūgers, ne Dars pret to neiebilda, kaut arī jauneklis, kā parasti, baiļojās par ēdienu.
Vispirms pasniedza dažādus augus lielos grozos, kurus nolika zemē. Visi sasēdās apkārt un ņēma, ko gribēja; tā Krūgeram nebija grūti atlasīt tikai tādu ēdamo, par kura nekaitīgumu viņš bija pilnīgi drošs. Tomēr maltītes laikā daži cieminieki bija aiznesuši uz geizeriem gabalos sagrieztu gaļu. Atgriezušies no turienes, viņi jau iztukšotos grozus piepildīja ar gaļas gabaliem, un Krūgers satrūcies ieraudzīja, ka gaļa ir karsta — pat pārāk karsta, lai varētu to ņemt pirkstos. Kā redzams, tā bija izvārīta vienā no karstajiem avotiem.
Viņi abi ar Daru vēl bija izsalkuši, bet, atceroties Krūgera piedzīvojumu, ne viens, ne otrs neuzdrošinājās gaļu nogaršot. Abi drūmi vēroja, kā ciemata iedzīvotāji loka to iekšā, līdz jauneklim iešāvās prātā:
— Dar, šie ļaudis ir tādi paši kā tu. Viņiem vārītā gaļa nekaitē, — tad kāpēc vismaz tev neēst? Vienam no mums jāsaglabā spēki.
Dars mazliet šaubījās par savu identitāti ar ciemata iedzīvotājiem, tomēr Krūgera teiktais iedarbojās uz viņa pienākuma apziņu un, dažus mirkļus pacīnījies ar saviem aizspriedumiem, viņš piekrita, ka draugam taisnība. Kamēr Dars ēda, visi apkārtējie skaidri manīja viņa satraukumu, un tas, kā šķita, radīja pat lielāku izbrīnu nekā Krūgera parādīšanās.
PFotams, Daram vaicāja, kas par lietu, un, kad viņš bija pastāstījis par nelaimīgo piedzīvojumu ar cepto gaļu, visu acis pārsteigumā pievērsās Krūgeram.
— Es nesaprotu, kā tas varējis notikt, — ieminējās kāds no cieminiekiem. — Mēs vienmēr esam gaļu vārījuši; tas ir likums. Varbūt tavs draugs to vārīja avotā ar indīgu ūdeni?
— Viņš nemaz nevārīja to avotā. Tur bija tikai upe ar aukstu ūdeni, un mums nebija nekā, kur to ieliet, vismaz neka pietiekami liela.
— Kā tad viņš varēja gaļu izvārīt?
— Viņš turēja to virs uguns.
šo vārdu izraisītā pēkšņā sarunu murdoņa Daram šķita esam pirmā saprātīgā šejieniešu reakcija, taču jau visai drīz viņš aptvēra, ka ticis pārprasts.
— Vai uguns bija netālu no šejienes? — atskanēja nākamais jautājums. — Mums ir rīkojums paziņot skolotājiem par katru vulkānu, kas sāk darboties, izņemot tikai tos pie Lielās Pilsētas.
— Tas nebija vulkāns. Viņš pats radīja uguni.
Visu acis atkal šķielēja uz Nilsu Krūgeru, un iestājās kapa klusums. Neviens neprasīja, lai Dars atkārto savus vārdus; vidusmēra abiormenietis pārāk paļaujas uz savu dzirdi un atmiņu, lai iedomātos, ka varētu būt pārpratis tik vienkāršu teikumu. Radās jūtama neticības atmosfēra. Dars būtu bijis ar mieru derēt uz savām grāmatām, kāds būs nākamais jautājums, un viņš būtu vinnējis.
— Kā tad to dara? Viņš izskatās dīvains, taču ne pārāk varens.
Pēdējais vārds nenozīmēja tikai fizisko spēku vien; tas bija vispārīgs termins dažādu spēju apzīmēšana!.
— Viņam ir rīks, kas, ja tikai ar to pareizi rīkojas, rada pavisam mazu uguntiņu. Ar to viņš aizdedzina sīkus koka gabaliņus un, kad tie iedegušies, tad lielākus.
Iedzimtais šaubījās, tāpat arī citi viņa ciltsbrāļi; atskanēja vispārēja piekrītoša murdoņa, kad viņš teica;
— Tas man jāredz.
Dars piesardzīgi atturējās savilkt seju cilvēka smaidam atbilstošajā vaikstā.
— Vai jūsu skolotāji pagaidīs, kamēr viņš to parādīs jums, vai arī gribēs redzēt tūlīt?
Jautājums izraisīja ciemata iedzīvotājos dzīvu diskusiju, kuras kulminācijas brīdī viens no viņiem ar skubu devās uz mazu nomaļu būdiņu netālu no dzīvojamo ēku pudura. Dars ieinteresēts noraudzījās, kā šis zellis pazūd būdiņā, un pūlējās saprast no turienes dzirdamo kluso balsu dudināšanu. Viņam neizdevās neko sadzirdēt, un bija jāgaida ziņneša atgriešanās.
— Skolotājs lika atnest svešiniekam vajadzīgos kokus un grib redzēt, kā rada uguni.
Iedzimtie tūlīt izklīda pa savām būdām, bet Dars tikmēr izskaidroja Krūgeram to, ko viņš no sarunas nebija sapratis. Līdzko Dars bija beidzis, no visām pusēm jau sāka pienest kurināmo.
Neviens zariņš nenāca tieši no džungļiem; kā redzams, tie bija cirsti pirms laba laika un kaltēti būdās. Nebija iemesla pēc sanesto koku veida secināt, ka tie būtu bijuši domāti kurināšanai, un viss par šīm būdām zināmais liecināja, ka tā arī nevarētu būt, tomēr kurināmais bija. Atlasījis dažus koka gabalus, Krūgers ar savu nazi noplēsa skalus un piecēlās, rādot, ka ir gatavs. Dars devās uz būdas pusi, kurā pirmīt bija iegājis ziņnesis.
Viņu tūlīt apturēja.
— Uz to pusi ne, svešinieki
— Bet vai tad jūsu skolotāji nav tur?
— Tādā mazā būdiņā? Protams, ne. Taisnība, viņi tur runā, bet tagad viņi grib redzēt tevi un tavu uguns radīšanas rīku. Nāc līdzi!
Runātājs devās atpakaļ pa to pašu taku, pa kuru viņi bija ieradušies ciematā, un gūstekņi viņam sekoja. Pārējie gāja viņiem pa pēdām.
Labi iemita taka vijās starp karstajiem avotiem. Gūstekņi gāja pa to uz kādu neparasti lielu baseinu klajuma pretējā malā. Acīmredzot šis baseins pārplūda biežāk nekā pārējie vai arī apakšzemes avota ūdens, kas tajā sakrājās, saturēja vairāk minerālvielu, jo tā apmale bija gandrīz trīs pēdas augsta; ūdens tajā nikni burbuļoja līdz pašai malai.
Laukums ap baseinu bija klajš, tikai vienā vietā pie baseina apmales bija pieslējies travertīna bluķis, kas izskatījās kā nošķelts no klints. Tam bija no virsas nedaudz saplacināta kupola veids un augstums nepārsniedza baseina apmali, bet dia'inetrs bija pēdas piecas. Visumā gludo virsmu izraibināja dziļas iedobes.
Krūgers tam nebūtu pievērsis uzmanību, ja viņi netiktu apstādināti tieši pie tā un ciemata iedzīvotāji nebūtu salasījušies viņiem apkārt. Tāpēc jauneklis pamatīgi aplūkoja bluķi un nosprieda, ka te darbojies visai prasmīgs mūrnieks. Jādomā, ka tur iekšā atrodas skolotāji; mazie caurumiņi droši vien noder novērošanai un ventilācijai. Nekādas redzamas izejas nebija. Varbūt tā atradās baseina apmales iekšpusē, kur to nevarēja redzēt, vai pat kaut kur tālāk un už to veda tunelis. Nilsu nepārsteidza balss no kupola:
— Kas tu esi?
Jautājums nebija pārprotams — teikuma gramatiskā konstrukcija nešaubīgi liecināja, ka tas uzdots tieši Krūgeram. Vienu mirkli jauneklim nebija skaidrs, ko lai atbild, tad viņš nosprieda runāt patiesību.
— Es esmu Nilss Krūgers, zvaigžņu kuģa «AI- phard» lidotājs kadets.
Lietvārdus abiormeniešu valodā viņam vajadzēja pārtulkot metaforiski, taēu viņš bija diezgan apmierināts ar savu veikumu. Tomēr nākamais jautājums lika viņam pārdomāt, vai viņa rīcība bijusi pareiza.
— Kad tu mirsi?
Jautājums Krūgeru mazliet izsita no sliedēm, un viņš uzreiz neattapa, ko atbildēt. Šķita, ka tas ir tikai godīgs jautājums bez jebkāda zemteksta, bet uz to, cik ilgi viņš dzīvos, atbildēt nebija viņa varā.
— Es nezinu. — Tas bija vienīgais, ko viņš varēja pateikt.
Sekoja vismaz tikpat ilgs klusuma brīdis kā viņa vilcināšanās, cenšoties rast atbildi. Nākamie neredzamā runātāja vārdi radīja iespaidu, ka mulsinošais temats atlikts — vismaz uz laiku.
— Šķiet, tu varot radīt uguni. Dari to!
Krūgers, galīgi nesaprazdams, kādas īsti ir viņa un neredzamā runātāja attiecības, paklausīja, šis uzdevums grūtības neradīja; malka bija sausa, un Arēna sniedza mazajai baterijai nepieciešamo starojumu. Dzirksteļu spiets lika tuvākajiem cieminiekiem acumirklīgās izbailēs atkāpties, kaut arī Krūgers to manīja tikpat maz kā savā laikā Dara šaujamstopa uzvilkšanu. Skali tūlīt aizdegās, un jau pēc minūtes mazs, visai kārtīgs ugunskurs liesmoja uz akmens pāris jardu no skolotāju travertīna patvēruma. Visu darbošanās laiku Krūgers tika apbērts ar jautājumiem un atbildēja uz tiem. Kāpēc sākumā nepieciešami smalki skaliņi? Kāpēc viņš izvēlējies sausu .malku? No kā radušās dzirksteles? Atbildēt bija ārkārtīgi grūti. Tāpēc Nilss centās izgudrot dažādus žestus un vārdus vēl ilgi pēc tam, kad ugunskurs bija jau izdzisis.