Radījums akmens patvērumā beidzot šķita apmierināts ar to, ko bija uzzinājis par uguni, vai, pareizāk, ar to, ko Krūgers zināja par uguni, un turpināja iztaujāt jaunekli par lietām, kas, jādomā, viņu vairāk interesēja.
— Vai tu esi no Tīras otras pasaules vai kādas citas pasaules, kas riņķo ap Arēnu?
Dars šo jautājumu nesaprata, bet Krūgers saprata pat pārāk labi. Viņu bija ķēris tikpat kā zibens, kā parasti gadās cilvēkiem, kuri pēkšņi konstatē, ka viņu iemīļotākās teorijas vienā acumirklī kļuvušas nepārliecinošas.
— Deviņi pērkoni! — viņš pie sevis nomurmināja, bet sakarīgu atbildi acumirklī nespēja izdomāt.
— Ko tu teici?
Krūgers uz brīdi bija aizmirsis šīs pasaules iemītniekiem gluži parasto ārkārtīgi aso dzirdi.
— Pārsteiguma izsauciens manā valodā, — Nilss steigšus atbildēja. — Man šķiet, ka nesapratu tavu jautājumu.
— Manuprāt, saprati gan.
Lai gan runātāja intonācija nebūt nelīdzinājās cilvēka intonācijai, Krūgeram pēkšņi likās, ka barjeras viņā pusē it kā redz stingru skolotāju, un viņš izlēma, ka arī turpmāk jārunā vien patiesība.
— Nē, es neesmu no planētas, kas riņķo ap Arēnu, es pat nezinu, vai tai kāda planēta ir, un apkārt Tīrai riņķo tikai viena pati — šī.
Klausītājs pieņēma jauno vārdu bez komentāriem; tā nozīme viņam droši vien bija skaidra no konteksta.
— Mana dzimtā planēta riņķo ap sauli, kas ir daudz blāvāka par Arēnu, bet spožāka par Tīru; tās attālumu no šīs sistēmas es tavā valodā neprotu pateikt.
— Tātad ir arī vēl citas saules?
— Jā.
— Kāpēc tu ieradies šeit?
— Mēs pētījām… mācījāmies, kādas ir citas pasaules un to saules.
— Kāpēc tu esi viens?
Krūgers sīki atstāstīja negadījumu, kā viņš, skafandrā tērpies, iekritis dubļu ezerā un viņa draugi nolēmuši, ka viņš gājis bojā, un kā viņš palicis dzīvs tikai tāpēc, ka tur nejauši bija trāpījusies koka sakne.
— Kad atgriezīsies tavējie?
— Es viņus vispār negaidu atpakaļ. Viņiem nav nekāda iemesla domāt, ka šai pasaulē ir iedzīvotāji; Dara rases pilsētas, par kurām viņš man stāstīja, netika ieraudzītas, un tavas cilts ciemats droši vien nav pamanāms. Katrā ziņā kosmosa kuģis atrodas pētījumu ceļojumā, kas varbūt ilgs krietni daudz jūsu gadu, un pēc kuģa atgriešanās mājās vēl paies tikpat daudz gadu, kamēr tiks izpētītas ziņas par šo sistēmu. Un pat tad viņiem nebūs nekāda sevišķa iemesla atgriezties; ir vēl daudz darba krietni tuvāk pie mājām.
— Tātad tavējiem tu esi jau miris?
— Jā, droši vien tā ir.
— Vai tu zini, kā darbojas jūsu kuģi?
Uz šo jautājumu Krūgers vilcinājās atbildēt; tad atminējās, ka bija dēvējis sevi par lidotāju kadetu.
— Jā, es zinu, kādi spēki un iekārtas tos darbina.
— Kāpēc tad tu nemēģini uzbūvēt tādu kuģi un atgriezties savā pasaulē?
— Zināšanas un iespēja kaut ko izdarīt ir dažādas lietas. Es zinu, kā radusies šī pasaule, tomēr pats nevaru to uztaisīt.
— Kāpēc tu esi kopā ar to, kuru tu sauc par Daru?
— Es viņu sastapu pa ceļam. Diviem kopā ir labāk nekā vienam. Es meklēju uz šīs planētas vietu, kas būtu pietiekami vēsa cilvēkam, un Dars stāstīja kaut ko par ledus cepuri, uz kuru viņš ejot. Ar to man pietika.
— Ko tu darīsi kopā ar citiem tādiem pašiem kā Dars, ja sastapsi viņus pie šis ledus cepures?
— Man šķiet, centīšos ar viņiem sadzīvot. Savā ziņā tā būs vienīgā man pieejamā sabiedrība; ja viņi man atļaus, es izturēšos pret viņiem kā pret savējiem.
Pēc šīs atbildes iestājās klusums, it kā neredzamie skolotāji apspriestos vai pārdomātu. Tad atkal sākās iztaujāšana; šoreiz tincināja Daru Langu Anu.
Savā atbildē Dars apliecināja, ka esot planierists un viņa parastais maršruts bijis no Kvarras pilsētas uz Ledus Cietoksni. Skolotāji prasīja, kur atrodoties pilsēta, un Daram tā bija jāapraksta visos sīkumos. Dars un Krūgers prātoja, vai skolotāji patiešām nekā nezina par to vai arī tikai pārbauda, vai Daram var ticēt. '
Skolotāji neieminējās, ka Dars varētu nebūt šīs planētas iedzīvotājs, un, iztaujāšanai turpinoties, Krūgers samulsa aizvien vairāk. Pagāja krietns brīdis, iekāms viņam iešāvās prātā, ka, tā kā Dars acīm redzami ir tāds pats radījums kā šie, arī viņiem jābūt no kādas citas planētas. Kāpēc viņi gluži kā mežoņi dzīvo uz šīs, bija noslēpums, bet varbūt viņu kuģis bija bojāts un viņi paši kā lamatās notverti šeit. Ar to varētu izskaidrot, kādēļ viņam jautāja, vai viņš varētu uzbūvēt kosmosa kuģi. Patiesību sakot, vienu mirkli Nilsam šķita, ka tas arī izskaidro visu, vienīgi to ne, kāpēc skolotāji uzturas slēptuvē.
— Kas ir tās «grāmatas», kuras tu nes līdzi un par kurām tā uztraucies?
Šis jautājums atkal piesaistīja Krūgera uzmanību. Viņš jau labu laiku bija gribējis pavaicāt Daram to pašu.
— Ziņojumi par to, ko mūsējie iemācījušies un veikuši, — nu jau mirušo mums atstātie ziņojumi, kuri sen nogādāti drošībā Ledus Cietoksnī un kuru saturs jau noskaidrots. Bet pastāv likums, ka ikvienai paaudzei vēl jāsaraksta savas grāmatas, kas jāglabā tāpat kā tās, kuras sacerētas pirms mūsu laikmeta.
— Saprotu. Interesanta ideja; mums par to būtu vēl jāpadomā. Bet tagad par ko citu: dažiem mūsējiem radies iespaids, ka tu uzskati uguns lietošanu par nelikumīgu. Vai tā ir?
— Jā.
— Kāpēc?
— To mums stāsta mūsu skolotāji, un grāmatas no seniem laikiem arī vēsta to pašu.
— Vai viņi saka, ka uguns jūs nogalinās?
— Ari to, bet ir vēl kas cits. Tikt nogalinātam ir viena lieta — katrā ziņā mēs visi mirstam, kad pienāk laiks —, bet šķiet, ka ar uguni ir ļaunāk. Manuprāt, tas, kas nomiris no karstuma, ir vēl vairāk miris vaī apmēram tā. Ne skolotāji, ne grāmatas to nekad īsti skaidri nepasaka.
—■' Un tomēr tu ej kopā ar būtni, kas iededzina uguni, kad vien grib?
— Sākumā es par to raizējos, bet tad nolēmu — tā kā viņš nav īsta persona, viņam droši vien ir citi likumi. Es nojautu, ja aiznesīšu par viņu ziņas savējiem Ledus Cietoksnī, tās atsvērs manus likuma pārkāpumus. Turklāt es turējos cik vien iespējams tālu no viņa iededzinātās uguns.
Atkal iestājās diezgan ilgs klusums. Kad Skolotājs sāka runāt, viņa vārdi un tonis bija gluži uzmundrinoši.
— Jūs abi esat snieguši ziņas, sadarbojušies ar mums un bijuši noderīgi, — neredzamā būtne teica. — Mēs protam to novērtēt un pateicamies jums. Pagaidām jūs paliksit pie mūsējiem. Viņi parūpēsies, lai jūs justos ērti un būtu paēduši; baidos, ka pašlaik mēs neko nevaram darīt, lai sagādātu vēsumu, pēc kura ilgojas svešinieks, bet varbūt ar laiku arī to varēs nokārtot. Nolieciet grāmatas un uguns radīšanas rīku uz akmens un ejiet visi projām!
VI