PĒTĪJUMI
Pārmaiņus gan spīdēja saule, gan lija lietus, uz īsu laiku atgriezās Tīra un atkal nozuda. Abiem ceļotājiem sāka likties, ka viņu sagūstītāju skolotāji ir varbūt gan viņiem diezgan labvēlīgi noskaņoti, tomēr nepiekāpīgi radījumi. Ja viņi ko teica, tad tā tam arī bija jābūt. Kā par nelaimi, viņi bija noteikuši, ka Nilsam Krūgeram un Daram Langam Anam vienmēr jābūt viņu rīcībā sarunām, un ciemata iedzīvotāji, kas akli paklausīja skolotājiem, stingri turējās pie viņu norādījumiem.
Patiesību sakot, viņi nebija īsti gūstekņi. Viņi varēja klaiņot pa ciematu un tā tuvāko apkaimi, kur vien patika, tikai nedrīkstēja iet būdā, kurā cieminieki sarunājās ar skolotājiem. Kad neredzamās būtnes uzzināja par Krūgera pulksteni — tas notika otrajā sarunā —, tās laipni piekrita, ka abiem nemaz neesot visu laiku jāuzturas ciemata tuvumā, ja tikai viņi pēc noteiktiem starplaikiem, par kuriem savstarpēji vienojās, atrodoties ciematā. Krūgers atskārta, ka te darbojas gluži labi psihologi; tai pašā laikā, kad viņiem tika piešķirta šī brīvība, Daram pa pusei apsolīja, ka drīz vien atdošot viņa grāmatas, nepasakot gan, kad īsti.
— Tieši pašlaik tās ar dziļu interesi tiek pētītas.
Krūgeram nepalika nepamanīts, ka Daru nelūdza, lai viņš kādu apmāca savā rakstu valodā, bet svarīgākais bija, ka ar solījumu atdot grāmatas Dars tika piesiets uz vietas tik droši kā ar dzelzs važām. Viņš atteicās pat apspriest jebkuru priekšlikumu par bēgšanas iespēju, ja būtu jāpamet viņam tik dārgās grāmatas.
Tikai izmēģinājumam Krūgers reiz apvaicājās, vai ciematā valdošais likums, kas aizliedz ieiet pilsētā, attiecas arī uz gūstekņiem. Nilss gaidīja strupu noraidījumu, bet bija patīkami pārsteigts, saņēmis atļauju iet uz pilsētu — ar noteikumu, ka viņi no tās nenesīs neko projām un neko tajā nesabojās. Krūgers, protams, neieminējās par nazi, kuru Dars jau bija piesavinājies, un priecīgu prātu apsolīja prasīto ievērot.
Dars baiļojās, ka ciemata iedzīvotāji varētu apvainoties, — šķita mazliet dīvaini, ka gūstekņiem atļauj to, ko nedrīkst darīt viņu sagūstītāji. Tomēr, tā kā šāds aizvainojums nebija manāms, abi beidzot nosprieda, ka skolotāji cieminiekiem ir absolūtā un vienīgā autoritāte.
Dars un Nilss vairākkārt izmantoja šo atļauju, tomēr neatrada neko interesantāku par jau pirmajā pilsētas apskatē redzēto. Krūgers pēc rūpīgi izstrādāta plāna cītīgi meklēja spēkstaciju, kas piegādājusi enerģiju pilsētas elektrotīklam, tomēr neatrada. Viņš jutās vīlies, jo būtu ļoti vēlējies uzzināt, kas kalpojis pilsētas celtniekiem par enerģijas avotu.
Skolotāji nekad nejautāja, cik stingri viņi ievēro noteikumus, kaut gan kādu dienu sarunas laikā abi pamatīgi pārbijās.
— Dar, — Skolotājs bija vaicājis, — no kāda materiāla ir gatavotas tavu siksnu sprādzes?
Likās, ka planierists par šo jautājumu nemaz neuztraucas, bet Krūgers pēkšņi atskārta, kas varētu aiz tā slēpties, un steigšus iejaucās:
— Viņam tās bija jau pirms ierašanās šeit; tās nav no pilsētas.
— Tas mums ir skaidrs, — sekoja atbilde, — to mēs negribējām uzzināt. Dar?
— Tās ir no dzelzs, — planierists teica patiesību.
— Tā jau mēs domājām. Vai tu vari izskaidrot, kā persona, kurai aizliegts rīkoties ar uguni un kuras ciltsbrāļi pakļauti tam pašam likumam, tikusi pie šādiem priekšmetiem?
— Pateikt es varu, bet izskaidrot gan ne, — Dars precīzi atbildēja. — es tās atradu. Pie pilsētas, kurā rnēs sākumā dzīvojām, bija daudz šāda materiāla. Mēs paņēmām, ko gribējām, jo nav likuma, kas aizliegtu to darīt. Es nezināju, ka dzelzij ir kāds sakars ar uguni.
Dars nemierīgi paskatījās uz sprādzēm.
Ar to saruna beidzās; patiesību sakot, tā tika varmācīgi pārtraukta. Nepilnus trīsdesmit jardus no vietas, kur sēdēja gūstekņi, kāds geizers bija izvēlējies tieši šo brīdi, lai atbrīvotu daļu savas enerģijas, un pēkšņi izšļāca milzīgu daudzumu verdoša ūdens. Dars un Krūgers, nekavējot laiku atvadām, metās prom, cik ātri to atļāva garaiņu mutuļi.
Krūgers divas reizes paklupa pret klints izciļņiem; abas reizes viņš tik tikko paspēja uzlēkt kājās, lai izvairītos no verdošā ūdens šļakatām. Abiem šķita, ka stundām ilgi viņu prātu nodarbina vienīgi doma par glābšanos, tomēr bija pagājusi labi ja minūte, kad viņi jau bija drošībā.
Tiklīdz briesmas bija garām, abi apstājās, un prātā viņiem iešāvās viena un tā pati doma, kurai gan vairs nebija nekāda sakara ar viņu drošību. Veselu stundu — vēl ilgi pēc garaiņu izklīšanas — viņi gaidīja un vēroja, cerēdami kaut uz mirkli ieraudzīt skolotājus, kuri droši vien tāpat kā gūstekņi bija padzīti no sava patvēruma. Tomēr visu šo laiku viņi nemanīja ne mazāko kustību un, kad gaiss bija jau pilnīgi tīrs, redzēja akmens kupolu šķietami gluži tādu pašu, un nebija ne zīmes, ka tā tuvumā kāds būtu kustējies. Abi devās atpakaļ un apgāja apkārt baseinam, pie kura kupols atradās, lai apskatītu to no visām pusēm, jo tagad būtu īstā reize atklāt ieeju, ja tā vispār kādreiz ir redzama.
Abi bija mazliet pārsteigti, kad, pēc parastā starplaika atgriezušies, konstatēja, ka saruna turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Krūgers vēlējās, kaut drīkstētu pajautāt, kā skolotāji paglābušies, tomēr nespēja saņemties, lai to izdarītu.
Sai laikā viņš skolotājiem bija jau pavēstījis krietni daudz par Zemes iedzīvotājiem, un Dars bija pastāstījis par savējiem. Krūgera valodas zināšanas bija uzlabojušās nesalīdzināmi straujāk nekā tādā pašā laika sprīdī, esot kopā tikai ar Daru.
Tagad Dars jau bija atklājis, ka kļūdījies, uzskatīdams Krūgeru par vulkānu apkaimes iemītnieku, kaut arī viņa priekšstati par astronomiju bija visai miglaini. Tomēr jauneklis vēl aizvien nebija pārliecināts, ka Dars un cieminieki ir šīs planētas pamatiedzīvotāji; skolotāji vienmēr bija veikli izvairījušies no tiešas atbildes uz šo jautājumu, tomēr nebija arī nekādu pierādījumu, kas kaut vai šķietami apstrīdētu Nilsa sākotnējo priekšstatu, ka arī viņi ir strandēju- šie, tāpat kā viņš, — vismaz neviena, kuru Krūgers varētu uzskatīt par tādu.
Uzturēšanās ciematā neaprobežojās ar pētījumiem un sarunām vien. Atgadījās pat pāris visai satraucošu notikumu. Reiz Krūgers iekrita nomaskētā bedrē, kas acīmredzot bija ierīkota dzīvnieku ķeršanai; no smailā mieta tās dibenā viņam bija laimējies izvairīties tikai tāpēc, ka lamatas, jādomā, bija paredzētas diezgan lieliem zvēriem. Citreiz Krūgeru un Daru pilsētas nomalē gandrīz apraka acīmredzot nesenā lietus izskalotu vulkānisko pelnu nogruvums, kad viņi atstāja kādu ēku paaugstu vulkāna nogāzē. Viņi tik tikko paspēja iesprukt atpakaļ ēkā, lai vēlāk ar grūtībām — vismaz Krūgers — meklētu izeju celtnes otrā pusē, jo durvis piekalnē bija pilnīgi aizbērtas.
Dars atkārtoti lūdza skolotājus atdot atpakaļ grāmatas — viņam atvēlētais laiks steidzās ne tikai vienā nozīmē vien. Tomēr skolotāji turpināja tēlot dziļu interesi par tām un nevarēja precīzi pateikt laiku, kad šī interese izgaisīs.
Ne reizi vien Krūgers, būdams divatā ar Daru, vairāk vai mazāk uzstājīgi lika priekšā kādu dienu gluži vienkārši neiet atpakaļ uz ciematu, doties uz Ledus Cietoksni un atgriezties ar pietiekami daudziem palīgiem, lai piespiestu skolotājus atdot Dara īpašumu, tomēr planierists atteicās bēgt. Vajadzēja sagadīties diezgan sarežģītiem apstākļiem, lai viņš savas domas grozītu.
Viņi bija izpētījuši lielāko daļu pilsētas ciemata pusē, bet faktiski neko — otrā. īstenībā bija maz iemeslu iedomāties, ka tur varētu atrasties kaut kas neredzēts, un pat Krūgeru jau sāka mazliet nogurdināt klejošana pa pamestajām celtnēm, kad Dars nejauši ievēroja ielu, kas, jādomā, veda no pilsētas tālākās malas apkārt otram vulkānam, līdz kuram viņi nekad nebija aizklīduši. Šo ielu nevarēja pamanīt, atrodoties jūras līmenī. Dars to ieraudzīja no pilsētas nomales krietni augstu otra kalna nogāzē — patiesību sakot, pavisam tuvu vietai, kur viņi gandrīz bija tikuši aprakti. Abi nolēma tūlīt to izpētīt.