šeit bija visdažādākās tehniskās iekārtas, bet visas bija pārāk lielas, lai kādu varētu paņemt līdzi; tas Krūgeram sagādāja vilšanos, toties vairs nepalika nekādu šaubu, ka pilsētas celtnieki piederējuši pie augsti civilizētas rases. Ģeneratori un motori, apdedzināšanas krāsnis un metālapstrādes darbgaldi pavēstīja svarīgāko par viņiem, tikai to vien ne, kas piespiedis viņus aiziet un pamest pilsētu ar tās iekārtu. Karš būtu iznīcinājis visu; mēris būtu atstājis pēdas — līķu atliekas, ja vien tie nebūtu bijuši moluskiem līdzīgi mīkstmieši. Krūgers, jauns cilvēks, kas uzaudzis uz Zemes starpzvaigžņu pētījumu pirmajās desmitgadēs, bija gatavs noticēt arī tādai iespējai, bet pat viņš nevarēja to uzskatīt par pārliecinošu.
Pretrunas bija redzamas visur; daļēji jūrā iegrimusī pilsēta, kurai vajadzēja būt pamestai jau gadsimtiem ilgi, un iekārtas, kuras klāj tikai pavisam plāna putekļu kārtiņa, ar zāli vēl neapaugušais ielu segums, vēl pavisam labi saglabājušās stingrās sienas ar neizdrupušu cementējumu. Izskatījās arī, ka vairums mašīnu būtu iedarbināmas, tikai tās vajadzētu notīrīt un apgādāt ar enerģiju.
šis ēku ansamblis varētu kļūt par skolu, kurā jebkurš kompetents arheologs uzzinātu praktiski visu par tā cēlējiem; šķita, ka viena no ēkām īstenībā varbūt arī bijusi skola. Tajā atradās skaists abu vulkānu makets ar pilsētu starp tiem, ar tagadējo līci — ūdens līmenis gan nebija atzīmēts — un bedri, kuras malā stāvēja pati ēka. Turklāt te bija arī daudzu iekārtu modeļi, kuras pašas atradās citās ēkās; abi pētnieki varbūt būtu palikuši šeit stundām ilgi, ja vien nebūtu pamanījuši vēl kaut ko.
Ari no šis ēkas vienīgā stāya lejup veda tunelis, un šis bija pietiekami plašs, lai Dars bez jebkādām grūtībām varētu soļot stāvus. Arī kritums tajā nebija tik stāvs kā iepriekšējā; grīdu klāja grumbuļains materiāls, pie kura mazā abiormenieša nagi varēja it labi pieķerties. Un vēl — tunelis veda uz bedri, un, līdzko abi bija aptvēruši šo faktu, viņi bez garām runām devās lejā.
Apgaismojums nebija sevišķi labs, tomēr no nule pamestās ēkas iespīdēja pietiekami daudz gaismas, lai būtu pamanāms jebkurš tuneļa atzarojums. Kādu laiku vispār nebija nevienas sānejas, bet tad abās pusēs parādījās vairākas vaļējas durvis. Spriežot pēc atbalss, tās veda uz tukšām telpām; tagad lejā bija jau tik tumšs, ka ar skatienu to pārbaudīt vairs nevarēja. Tomēr pēc brīža priekšā pavīdēja vārga gaismiņa. \
Taču viņi nepaspēja to pat īsti aptvert, kad viņu uzmanību novērsa jauna parādība. Gandrīz tai pašā mirklī, kad Dars ieraudzīja gaismu, viņiem aiz muguras atskanēja svelpjoša rūkoņa un viņus panāca pēkšņs karstuma vilnis. Abi reizē metās uz priekšu, un skaņa tūlīt apklusa; beidzās arī karstums. Viegls caurvējš no nule atstātās ēkas ietina viņus ūdens tvaika mākonī, kas aizvēlās uz tuneļa galu.
— Kas tas bija par raganu katlu? — Krūgers iesaucās.
— 'Varbūt vēl kāds geizers. — Dara atbilde gan vairāk izklausījās pēc jautājuma.
Krūgers sāka iet atpakaļ uz pārsteidzošā notikuma vietu, gatavs — ja izrādītos nepieciešams — vēlreiz mesties bedres virzienā.
Un tas bija nepieciešams. Atkārtojās tas pats, kas pirmīt. Pēc vairāku minūšu ilgiem mēģinājumiem kļuva skaidrs — karstā tvaika strūklas, kas sitās šķērsām pāri tunelim, atbrīvojas svara ietekmē, ja to novieto uz grīdas posma jardus desmit aiz izplūdes sprauslām vai arī pārvieto pa šo posmu.
— Tas ir interesanti, — Krūgers secināja. — Man liekas, mums vajadzētu būt pateicīgiem, ka viņi uzstādījuši šo iekārtu, lai mūs brīdinātu. Jādomā, tikpat viegli būtu bijis uzstādīt releju tieši pirms viņu sasodītajām caurulēm.
— Varētu iedomāties, ka viņi grib paturēt šeit iekšā jebkuru, kas te iekļuvis, — Dars piebilda, — un viņi nemaz neuztraucas, ja kāds patiešām ienāk. Esmu ziņkārīgs, kas gan varētu būt tuneļa viņā galā. Nils, vai nazis tev ir līdzi?
— Ir. Esmu gatavs tev sekot, Robin Hud!
Ar uzvilktu un uz priekšu vērstu šaujamstopu rokā mazais iedzimtais devās lejup pa slīpni pretim gaismai, kas kļuva aizvien spilgtāka. Krūgers viņam sekoja. Abiem iešāvās prātā, ka pirmītējais troksnis iznīcinājis jebkuru iespēju pārsteigt kādu, kas varbūt atrodas viņiem priekšā, tomēr neviens no abiem to neizteica skaļi.
VII
TEHNIKA
Bažām iemesla nebija bijis. Viņu satraukums atslāba, un, ilgāk nekā stundu pārmeklējuši krātera dibenu, viņi bija spiesti atzīt, ka tur nedzīvo neviens par vāveri lielāks dzīvnieks. Savā ziņā tas mazināja sa-
springtību, tomēr iemesls, kas pamudinājis tunelī ierīkot lamatas, kļuva vēl mīklaināks. Viņi to pārsprieda, atpūzdamies pie ezeriņa un apēzdami gaļu, kuru ar sīvu šaujamstopu bija sagādājis Dars.
— Man šķiet, ir gluži saprotams, ka neatradām šeit nevienu dzīvu būtni, jo pilsēta taču ir pamesta, bet vai tev neliekas — te,vajadzētu atrasties vismaz kādam skeletam, — Krūgers piezīmēja.
Dars ar vienu nagu skrāpēja mālaino zemi.
— Par to es neko nezinu. Pat kauli, no kuriem noskrubināta pilnīgi visa gaļa, nesaglabājas sevišķi, ilgi, bet, ja pie tiem atstāts daudz gaļas, tie tūlīt sairst. Tomēr alās — tais pašās, kuras redzējām no augšas — vajadzētu būt kādām zīmēm, kas liecinātu, ka tās bijušas apdzīvotas.
Visas atveres bija tikušas izpētītas, lai sameklētu vai nu krātera iemītniekus, vai arī otru ceļu laukā no tā, bet visas tās bija tikai ieejas betonētās kamerās.
Krūgeram bija radusies vēlēšanās pasēdēt un paprātot par iespējamām krātera funkcijām toreiz, kad pilsēta bijusi vēl apdzīvota; Daru nodarbināja praktiskākas problēmas.
— Kas mums par daļu, vai tās lietotas ļaundaru vai plēsīgu dzīvnieku turēšanai gūstā, — viņš teica.
— Ļaunākais ir tas, ka, jādomā, arī mēs esam šeit sagūstīti. Protams, badā mēs nemirsim — te ir gan barība, gan ūdens —, tomēr man atlicis pārāk maz gadu, ko dzīvot, lai es gribētu tos pavadīt šeit, turklāt tik tālu no savām grāmatām. Vai labāk nebūtu padomāt, kā izkļūt laukā?
— Man liekas, būtu gan, — Krūgers piekrita.
— Tomēr, ja mēs zinātu, kas šeit turēts, mums būtu skaidrāks priekšstats, kā tikt ārā. Bet tā kā tagad ..«
— Tagad rnēs zinām visu par ieslodzījuma vietu, kā. tu to sauc. Ja mēs iesim pa tuneli, kļūs karsts. Man nav personīgas pieredzes, kas notiktu, ja es iekļūtu tvaikā, bet es pieņemu, Ka maniem skolotājiem ir bijuši dibināti iemesli atturēt mani no šādām lietām. Es pamanīju, ka arī tu, lai gan nebaidies uguns, neizrādīji nekādu vēlēšanos pieiet cieši klāt tvaika caurulēm.
— Pareizi. Es nebaidos no uguns, kuru varu kontrolēt, bet šeit tā nav. Pagaidi! Tu nupat iedvesi man kādu ideju. Ja mēs ejam augšā pa tuneli, mēs pieskārāmies ar relejrfem saistītajam posmam grīdā, bet tas neatrodas tieši pretim tvaika sprauslām. Tas nevar arī sākties tieši aiz tām, jo tad mēs ienākot būtu noplaucēti. Droši vien ir iespējams pa gaiteni pārkļūt pāri grīdas daļai, kas iedarbina vārstus, un tur nogaidīt, kamēr tvaiks izsīkst, un tad iziet laukā.
Dars par to mazliet šaubījās.
— Tas šķiet pārāk vienkārši, — viņš teica. — Ko gan viņi būtu varējuši šeit turēt tādu, kas būtu iebaidāms ar troksni vien? Ja tava ideja ir pareiza, tad jau tas ir bijis vienīgais kavēklis, kas ieslodzīto aizturējis šeit.
— Varbūt tieši tā arī ir bijis, — Krūgers atcirta. — Katrā ziņā pamēģināsim!