Šoreiz ne viens, ne otrs nebija pārsteigts, kad, nostājušies uz attiecīgā grīdas posma, viņi par atbildi izdzirda tvaika rūkoņu. Krūgers pirmais piegāja tik tuvu pie karstā tvaika plūsmas, cik vien uzdrošinājās; tas šļācās laukā no sprauslām vienā gaiteņa sienā un gandrīz viss saplūda lielākās atverēs pretējā sienā. No strūklas atrāvušās tvaika daļiņas virpuļoja un vijās ap abiem karstas miglas vērpetēs, tomēr gaisa elpošanai pietika, un viņi minūti pēc minūtes stāvēja līdzās nāvi nesošajai plūsmai un gaidīja.
Beigu beigās Krūgers bija spiests atzīt, ka Daram bijusi taisnība. Viņi tagad atradās daudz tuvāk tvaikam nekā pirmīt, iekšā nākot, bet šķita, ka tas neizsīks. Acīmredzot lamatu iekārtojums bija komplicētāks, nekā Krūgers bija domājis.
Protams, bija iespējams cits izskaidrojums. To Krūgers negribēja apsvērt. Vai tas ienācis prātā arī Daram, Nilss nezināja, tāpēc, kad viņi bija atkal atgriezušies pie ezeriņa, viņš piesardzīgi atturējās par to ieminēties.
— Kā tev šķiet, vai lamatas noderējušas mazo dzīvnieku ķeršanai, kurus mēs ēdām? — pēc ilga klusuma iejautājās Dars.
— Beidzot tu sāc domāt tāpat kā es? — Krūgers iesaucās. — Es to nezinu un arī neredzu, kāds labums būtu, ja mēs to zinātu.
— Ari es to nesapratu, iekams tu pirmīt neierunā- jies. Es sāku prātot, cik liels svars nepieciešams, lai atvērtu to vārstu. Mēs zinām, ka māsu abu svars kopā to dara; man šķieta pietiktu ar tavu svaru vien arī, bet nav skaidrs, vai ar manējo būtu diezgan, un vispār mums nav ne jausmas, cik mazs tas varētu būt, lai, nolikts uz grīdas, neiedarbinātu relejus.
— Ja tavējais to iedarbinās, kāda nozīme uzzināt vēl ko citu?
— Vai tad nepieciešams novietot visu savu svaru uz vienas plāksnes? Iespējams, ka, noklājot uz grīdas zarus un kārtis, mēs varētu . ..
Krūgers bija jau pielēcis kājās, teikumu pabeigt nebija vajadzības. Šoreiz pa tuneli pirmais devās Dars, un Krūgers turējās dažus so]us aiz viņa.
Noteiktā brīdi tvaika šņākoņa liecināja, ka releji paveikuši savu. Krūgers p,aliita stāvam uz vietas, kamēr Dars atgriezās pie viņa. Šņākoņa beidzās; bija skaidrs, ka vārstu iedarbinājis Dara svars. Gandrīz pilnīgi tumšajā ejā bija grūti pārliecināties, kur īsti atrodas plāksne, kas iedarbina'vārstu. Dars virzījās uz priekšu un atpakaļ, atrada jutīgā posma malu ar precizitāti līdz collai un tad teica ceļabiedram:
— Nils, ja tu izietu ārā un sameklētu dažāda smaguma akmeņus, mēs varētu uzzināt, cik jutīga tā būšana īsti ir. Es palikšu un paturēšu acīs vajadzīgo vietu.
— Tā būs pareizi!
Krūgers saprata, kas mazajam padomā, un paklausīja bez piebildēm un jautājumiem. Pēc piecām minūtēm viņš bija atpakaļ ar klēpi lavas akmeņu, kuru kopējais svars apmēram atbilda Dara piecdesmit piecām mārciņām, un abi sāka tos citu pēc cita velt pāri liktenīgajai līnijai. Dažas minūtes šņākoņa un klusums pamīšus liecināja, ka vārstu patiešām iedarbina smagums; pietika ar aptuveni piecpadsmit mārciņām jebkurā vietā visā ejas platumā vismaz desmit pēdu garā posmā. Kā likās, svara novietošana izklaidus nedeva nekāda labuma: tiklīdz akmeņu kopējais svars sasniedza piecpadsmit mārciņu, izplūda tvaiks.
Kad viņi bija nonākuši pie šāda slēdziena, Dars norādīja:
— Mēs tomēr varam uztaisīt tiltu pāri šai vietai.
— Tas tik būs darbiņš! — Krūgers visai pesimistiski atsaucās. — Ar mūsu diviem nažiem būs krietna drāšana.
— Ja tu vari izdomāt ko citu, es ar prieku to izmēģināšu. Ja ne, ķersimies pie darba!
Kā bieži bija noticis, arī šoreiz Dara vārdi šķita tik saprātīgi, ka nebija, ko .piebilst, un viņi atgriezās saules gaismā sameklēt materiālus.
Par nelaimi, sava taisnība bija arī Krūgeram. Viņiem bija divi naži, un neviens no tiem nebija sevišķi masīvs. Koki uz Abiormenas atšķīrās cits no cita, tāpat kā uz jebkuras planētas, tomēr , neviens nebija tik mīksts, lai to nogāztu ar kabatas nazi pusstundā vai pat dienā. Draugi cerēja-atrast kādu pietiekami resnu stumbru, kas spētu viņus noturēt, sevišķi neieliecoties, tomēr būtu tik tievs, ka to varētu nocirst un aiznest. Birzite krāterī nebija sevišķi liela, un vajadzēja samierināties ar visai pieticīgu vēlmju piepildījumu; neviens no abiem neatcerējās, ka pirmītējā apskatē būtu pamanījis piemērotu stumbru, kaut gan, protams, tai laikā viņus bija nodarbinājušas citas problēmas.
Klīstot pa krātera dibenu, Krūgers vēl šaubījās. Viņš nebija slinkāks par jebkuru parastu cilvēku, tomēr viņu nemaz nevilināja izredzes mesties ar nazi virsū kaut vai collas sešas resnam stumbram. Šādas situācijas varbūt vainojamas vairumā atklājumu un izgudrojumu, kuri veikti pēdējos pusotra miljona gados, tāpēc nebija nekas pārsteidzošs, ka Nilsam, meklējot koku, prātā bija citas domas.
Nebija arī nekas pārsteidzošs, ka daži viņa smadzenēs pa plauktiņiem saliktie fakti pēkšņi pārvietojās uz vienu vienīgu — šķiet, visas idejas parasti dzimst tieši tā.
— Pasaki, Dar, — viņš piepeši jautāja, — kur gan rodas šis tvaiks, ja pilsēta ir pamesta un elektrostacija acīmredzot nedarbojas? Es saprotu, ka tādas vienkāršas ierīces kā svira un vārsts ilgi var saglabāties nebojātas, bet no kurienes varētu rasties enerģija?
— Visapkart ir daudz tvaika, — norādīja Dars. — Vai viņi nebūtu varējuši ierakties tik dziļi pazemē, lai piekļūtu tai pašai ugunij, kas liek darboties vulkānam un sakarsē ūdeni ciematā?
Krūgera seja mazliet apmācās, aptverot, ka viņam pašam būtu vajadzējis to iedomāties.
— Vienalga, — viņš teica, — man šķiet, tur varētu būt tikai noteikts daudzums tvaika. Kāpēc mēs nevarētu uz jutīgā grīdas posma atstāt dažus akmeņus un pagaidīt, kamēr tvaiks izbeidzas?
— Nu jau gan labu brīdi strūkla ir tikusi palaista un atkal apturēta, tomēr nav ne zīmes, ka tvaika kļūtu mazāk. Tomēr, manuprāt, tas varētu arī būt iespējams. Katrā ziņā, ja noliksim tur kādu smagumu, vairāk laika tērēt mums nevajadzēs un mēs varēsim atgriezties pie darba. Darīsim tā!
— Tur mēs abi neesam vajadzīgi. Būšu tūlīt atpakaļ.
Atgriezies tunelī, Krūgers pavēla vienu no pamestajiem akmeņiem uz lamatu pusi, līdz izdzirda, ka tas nokļuvis pietiekami tālu; un nepagāja ne divas minūtes, kad viņš bija atkal atpakaļ pie Dara.
Tā bija īsta likteņa ironija, ka ^vienīgais viņu nolūkiem šķietami noderīgais koks atradās tik tālu no tuneļa, cik vien bija iespējams. Tā kā no gaušanās nekāda labuma nebūtu, abi ķērās pie darba ar saviem mazajiem asmenīšiem. Koksne bija mīkstāka nekā priedei, bet pat tad vajadzēja ilgu laiku, lai dabūtu pušu koka septiņas collas resno stumbru. Vairākas reizes viņi atpūtās un vienreiz pārtrauca darbu, lai kaut ko nomedītu un paēstu, iekams koks bija dabūts gar zemi.
Sā koka zari bija sakārtoti tā, ka tas drusku līdzinājās daudzkārtainam lietussargam, un starp atsevišķajām zaru kārtām bija četru piecu pēdu atstatums. Viņi* nolēma atstāt dažus resgalim un dažus tievgalim tuvākos zarus, lai tie noderētu par «kājām» vidusdaļas un «tilta» lietotāju noturēšanai virs zemes. Krūgers nejustos pārsteigts, ja šis darbs būtu prasījis veselu gadu, bet viņu apņēmība un pieaugošā veiklība deva augļus — pagāja tikai dažas Zemes dienas un stumbrs jau bija sagatavots ievilkšanai tunelī. Visu šo laiku tvaika gaudoņa nebija mitējusies — nevajadzēja nemaz iet uz tuneli, lai pārbaudītu sprauslas darbību. Ja arī skaņa varbūt kļuva klusāka, tad gan tikai pamazām, tā ka strādājot ne viens, ne otrs to nepamanīja, un vienīgi pēkšņi iestājies pilnīgs klusums spēja piesaistīt viņu uzmanību.