Tas notika tieši mirklī, kad viņi sāka vilkt baļķi uz tuneli. Kādu brīdi svelpjošās rūkoņas atbalss vēl klīda pa krāteri, tad kļuva pavisam kluss. Dars un Krūgers saskatījās un, ne vārda nepārmijuši, skriešus metās uz tuneļa ieeju.
Par spīti īsākajām kājām, Dars sasniedza to pirmais; pamežs bija pietiekami rets, lai Dars tiktu tam cauri diezgan viegli, turpretim Krūgeram ceļš bija jāizcīna. Tuneļa grīda bija mitra no gandrīz verdoša ūdens strūkliņām, kas acīmredzot, tvaikam kondensējoties uz sienām un griestiem, bija satecējušas aizritējušajās pārdesmit' stundās. Gaiss tunelī bija elpojams vienīgi caurvēja dēļ, kurš vilka no -bedres; virmojošajā miglā varēja redzēt tikai dažus jardus tālu, Gaisa strāva vilka miglas priekškaru sev līdzi, un viņi soli pa solim devās uz priekšu un drīz sasniedza netālu no grīdas bīstamās plāksnes atstāto akmeņu kaudzi.
— Mirkli pastāvēsim un paskatīsimies, vai uz plāksnes uzliktais akmens vēl ir savā vietā; varbūt tvaika strūkla to aizskalojusi — tas nebija sevišķi smags.
Dars pie sevis nodomāja, ka piecpadsmit mārciņu smagu akmeni nu gan nevarētu izkustināt no vietas tikai tvaika strūkliņas tunelī, tur būtu vajadzējis ko vairāk, tomēr apstājās. Pietika ar pāris mirkļiem, lai redzētu, ka akmens vēl aizvien ir savā vietā; acīmredzot vārsts ari tagad bija vaļā, un strūklu tātad bija apturējis kas cits. Mazliet nedroši Krūgers pārvietoja savu svaru uz priekšu, kamēr atradās blakus akmenim. Nekas nenotika, un kādu bridi ceļabiedri domīgi raudzījās viens uz otru. Abiem prātā bija viena un tā pati iespēja.
Neviens no abiem nezināja neko sīkāk par tvaika vārsta vadības sistēmu. Iespējams, ka bija vairāki drošinātāji tā aizvēršanai pirms visa tvaika krājuma izsīkšanas un tos varbūt bloķē vēl citi releji. Bažas radīja tas, ka šīs sistēmas radītāji nebija cilvēki un, kā varēja spriest, nebija arī Dara rases piederīgie; nebija iespējams uzminēt, kādu konstrukciju viņi būtu varējuši uzskatīt par vissaprātīgāko.
— Man šķiet, to var pārbaudīt tikai vienā veidā, Dar. Labāk būs, ja ļausi man iet pirmajam; es varbūt izturēšu nelielu tvaika devu, ja viss sāksies no jauna, bet, spriežot pēc tavu skolotāju stāstītā, nevar paredzēt, ko tvaiks varētu nodarīt tev.
— Tā ir, tomēr es sveru mazāk. Varbūt būtu labāk, ja es ietu pirmais?
—- Kāds no tā labums? Ja arī tev izdosies tikt pāri, mēs tomēr nezināsim, kā būs ar mani. Esi tikai gatavs zibens ātrumā sekot man, ja man veiksies!
Dars ilgāk nestrīdējās, bet palīdzēja lielajam ceļabiedram pārliecināties, vai viņa nelielais ekipējums ir labi nostiprināts — nevienam no abiem nebija nekādas vēlēšanās atgriezties pēc kaut kā, kas varētu pa ccjam nokrist. Kad tas bija izdarīts, Krūgers vairs netērēja laiku; viņš metās uz priekšu pa tuneli, cik ātri vien spēja.
Dars palika vērojam, līdz bija drošs, ka jauneklis jau noteikti ir garām tvaika strūklām; tad viņš sekoja. Dars panāca Krūgeru pie izejas no tuneļa, tomēr ne viens, ne otrs neapstājās, iekāms nebija tikuši laukā no ēkas, kurā sākās tunelis. Aiz viņiem joprojām valdīja klusums, un Krūgers, stāvēdams un ieklausīdamies, pamazām sāka elpot mierīgāk.
— Es domāju, nu mums pietiek, — viņš beidzot sacīja. — Ko mēs tagad darīsim? Par kādu pusgadu esam nokavējuši sarunu ar Skolotāju ciematā; vai, tavuprāt, mums izdosies viņu pārliecināt, ka nokavējāmies nejauši, un viņš būs ar mieru atdot tavas grāmatas?
Dars bridi pārlika. Pat viņu jau bija mazliet nogurdinājušas mūžīgās atrunas, tiklīdz viņš prasīja atpakaļ savu īpašumu, un Krūgera jautājums bija trāpījis vārīgā vietā. Dars bija pietiekami godprātīgs, lai pats sev atzītos, ka viņu nokavēšanās nebija gluži! nejauša — viņiem būtu bijis jādodas atceļā uz ciematu jau labu laiku pirms iekļūšanas krāterī ierīkotajās lamatās.
— Brīnos, kāpēc efemata iedzīvotāji vēl nav klāt, — viņš pēkšņi iesaucās. — Viņi zināja, kur mēs esam, un noteikti būtu varējuši mūs atrast arī šoreiz.
— pamatots jautājums, uz kuru nespēju tūlīt atbildēt. Tvaiks nevarētu viņus atbaidīt, viņi ir pieraduši pie geizeriem.
— Vai tu domā — viņi varbūt zināja, ka mēs esam iekrituši lamatās, un mīļuprāt atstāja mūs tajās? Meklētāju grupa pa lielu gabalu būtu dzirdējusi tvaika šņākoņu un mūs atrastu, gluži vienkārši paskatoties lejā pāri krātera malai.
— Tā pilnīgi varētu būt, tikai izkļūšana no lamatām ir pārāk viegla, lai viņiem ienāktu prātā, ka mēs esam tajās iekrituši uz mūžīgiem laikiem. Bet, ja tā, tad vēl aizvien visapkārt vajadzētu būt sargiem, kuri mūs būtu .notvēruši, kad nācām laukā.
— Varbūt bija viens vienīgs sargs, kuram neiešā- vās prātā, ka troksnim varētu būt kāda nozīme; viņi varbūt ir pārliecināti, ka tvaika krājums ir neizsīkstošs; es pats noteikti būtu tā domājis. Tādā gadījumā viņš varbūt ir devies pēc pastiprinājuma. Esmu apbruņots, un viņš droši vien neuzskatīja par savu pienākumu sagūstīt mūs viens pats.
— Šo pieņēmumu mēs nevaram pārbaudīt — ja nu vienīgi mēs šeit gaidītu, vai neparādās kareivji. Vai mums tas būtu jādara?
— Laikam gan ne. — Dars vēl aizvien atbildēja mazliet negribīgi'. — Varbūt tev jau sākumā bija taisnība. Mēs esam vienīgi izniekojuši laiku, un man atlicis vairs tikai sešpadsmit gadu. Labāk sāksim ceļojumu uz Ledus Cietoksni vēlreiz un cerēsim, ka paspēsim atgriezties šurp ar palīgiem laikus, lai atdabūtu grāmatas.
— Tas man ir pa prātam, es jau no sākta gala to vien gribēju. Nevarētu teikt, ka šī pirts ar laiku būtu kļuvusi man tīkamāka; varu vai apzvērēt, ka no gada gadā kļūst arvien karstāks. Dosimies ceļā, turklāt ar skubu!
Viņi neapmierinājās ar vārdiem vien un bez lfekām runām atstāja kalnu un pilsētu aiz sevis.
Pa jūras krastu iešana bija ma-zliet vieglāka. Liedaga smiltis parasti bija stingri noblietējušās, kaut ari pati smilšu josla bija šaura — Abiormenai nav pietiekami liela pavadoņa, lai rastos kaut cik manāms paisums un bēgums, un tik tuvu polam pat Tīras izraisītās plūdmaiņas ir neievērojamas. Krūgers mazliet šaubījās, vai ir pareizi doties pa ceļu, uz kura viņi atstāj tik skaidras pēdas, bet Dars aizrādīja, ka kopš sagūstīšanas viņi ir izpļāpājuši pietiekami daudz, lai varbūtējie sekotāji tāpat zinātu īsto virzienu. Bēgļiem šai gadījumā varēja līdzēt ātrums un tikai ātrums.
Mežā bija daudz dzīvnieku, tie visu laiku nāca ari uz krastmalu un, kā šķita, neviens sevišķi nebaidījās no ceļiniekiem. Šad tad Dara šaujamstops apgādāja viņus ar pusdienām, kas uz vietas tika sadalītas un tāpat ejot apēstas; kad viņiem bija nepieciešams atpūsties, viņi apmetnes vietā arī paēda.
Vienu vai divas reizes patālu zemes iekšienē pa- rēgojās vulkānu konusi; tikai viens no tiem aizkavēja viņu ceļojumu. Abiem vajadzēja ziedot pāris stundu, lai pārvarētu kādreiz jūrā saplūdušās lavas lauku.
Parasti viņi varēja pārredzēt liedagu jūdzēm tālu sev aizmugurē, un bieži jo bieži viena Dara acs bija vērsta šai virzienā, bet nekad viņš neredzēja neko citu kā tikai savvaļas dzīvniekus, kas pa lielākai daļai nelikās ne zinis gar ceļotājiem.
Ceļojums kļuva par vienmuļīgu virzīšanos uz priekšu sutīgā karstumā vai nepatīkamā siltā lietū.
Sad tad Krūgers izpeldējās jūrā; kaut arī ūdens bija silts, pēc peldes viņš tomēr jutās svaigāks un tāpēc domāja, ka ir vērts riskēt. Viņš peldējās tikai tais reizēs, kad Dars gribēja atpūsties, jo abiormenietis nepeldējās un, kā likās, domāja vienīgi par laiku, kuru viņi patērē ceļojumam.