Viņiem nekā nebija iespējams precīzi noteikt noieto attālumu, pat Dars nevarēja iedomāties, kad īsti kļūs redzamas viņu meklētās salas; beigu beigās tās tomēr parādījās. Ieraudzījis pie apvāršņa pirmos nelielos pauguriņus, Dars izdvesa atvieglojuma nopūtu.
— Vēl piecpadsmit gadu, ko iet. Mēs paspēsim.
Viņa pārliecība varbūt nebija īsti vietā, taču Krūgera neziņa par redzēto karšu mērogu neļāva viņam apjēgt, ka salu virkne, pa kuru Dars gribēja,doties tālāk, stiepjas astoņsimt jūdžu pāri okeānam un gandrīz tikpat liels attālums vēl šķir pretējo krastu no viņu ccļk a mērķa ledus cepurē. Nilss pieņēma, ka abiormenieša aprēķins ir pareizs, un gandrīz nomierinājās.
— Kā mēs tiksim pāri jūrai? — viņš tikai apjautājās.
— Mēs peldēsim.
Un Dars Langs Āns tieši tā arī domāja.
Krūgers raizējās, un ar laiku viņa bažas vēl pieauga. Kļuva skaidrs, ka Dars nodomājis doties ceļā ar plostu — vienīgo ar viņu darbarīkiem uzbūvējamo pārvietošanās līdzekli; šīs izredzes nebūt neiepriecināja jaunekli, kaut arī viņš nezināja, cik liels attālums viņiem būs jāpārvar. Viņiem nebija nekāda materiāla buru pagatavošanai, un, kad Krūgers par tām ieminējās un mēģināja Daram ieskaidrot, kas tās ir, planierists paziņoja, ka tikpat visu laiku pūtīšot pretvējš. Viņiem būšot jāairē.
— Vai vējš nekad negrozās? — Krūgers izbijies vaicāja, vērtēdams, cik daudz muskuļu spēka būs jāpatērē, airējot smago un neveiklo plostu, kura apveids okeāna krastā kjuva aizvien apjaušamāks.
— Nekad tā, ka tam būtu kāda nozīme.
— Bet kā tu to zini?
— Es visu mūžu esmu lidojis pa šo trasi, un planieri nespēj vadīt neviens, kas nezina, ko dara gaisa strāvas.
— Vai tu neteici, ka pāri šo salu virknei jūsu planieri kursē uz Ledus Cietoksni? — Krūgers pēkšņi jautāja.
— Jā, tie, kas lido no Kvarras.
— Kāpēc tad mēs nevienu neesam redzējuši?
— Tu tikai neesi skatījies uz augšu. Kopš mēs esam šeit, esmu redzējis jau trīs. Ja tev acis būtu galvai sānos un mazliet izvirzītas …
— Liec mieru maniem redzes trūkumiem! Kāpēc tu nedevi viņiem nekādu signālu?
— Kā?'
— Kad es tevi atradu, tu grasījies ar savas jostas sprādzēm atstarot saules gaismu; mēs varētu arī iekurt ugunskuru.
— Tava uguns radīšanas ierīce palika glabāšanā pie draugiem, kurus pametām, un, pat ja mēs sakurtu ugunskuru — tev tagad vajadzētu gan to saprast —, neviens no maniem ciltsbrāļiem tam netuvotos. Ja lidotājs ieraudzīs dūmus, viņš no tiem izvairīsies un droši vien ziņos par jaunu vulkāniskās aktivitātes centru.
— Bet kā ar gaismas atstarošanu? Tavas sprādzes vēl ir spožas!
— Kā gan var nomērķēt ar spoguli atstarotas gaismas kūlj? Kad tu mani atradi, es šo metodi lietoju tikai tāpēc, ka toreiz tā bija vienīgā iespēja; ja tu nebūtu uzradies, es būtu iau miris, kā patiešām būšu miris pēc nepilniem piecpadsmit gadiem.
— Vai tu nevarētu ieraudzīt sprādzes atstarotu gaismas kūli?
— Nē, reiz es redzēju tik ideāli plakanu spoguli, ka tā atstarotais saules gaismas stars bija samanāms pat vieglā dūmakā, bet manas sprādzes tam neder.
— Ja tās izkliedē staru kūli, tad jo vieglāk būs to novirzīt vajadzīgajā virzienā. Kāpēc tu vismaz nepamēģini?
— Manuprāt, tā būtu tikai lieka laika tērēšana; ja tu vari iedomāties veidu, kā pietiekami precīzi notēmēt starus, vari jau to izmēģināt, kad parādīsies kāds planieris.
— Lūdzu, iedod sprādzes man.
Dars izpildīja Nilsa lūgumu tā, it kā censtos iztapt visai tiepīgam bērnam. Krūgers rūpīgi pārbaudīja metāla plāksnītes. Četrstūrainajām, collas divas platajām un collas četras garajām sprādzēm bija daudz gludāka virsma, nekā Nilss pēc Dara vārdiem bija cerējis. Katrai sprādzei bija divas kvadrātcollu lielas spraugas ādas siksnas caurvēršanai un posmā starp spraugām apaļš caurumiņš mēlītes nostiprināšanai. Pabeidzis apskati, smaidā atplaukušais Krūgers atdeva sprādzes atkal Daram un bez īpašiem komentāriem noteica:
— Es pieņemu tavu piedāvājumu. Kad parādās kāds planieris un es pats to nepamanu, pasaki man!
Dars atgriezās pie darba, maz interesēdamies par Krūgera ideju, lai kāda ari tā būtu, tomēr paklausīgi ļāva vienai acij klīst gar apvārsni. Viņu mazliet aizvainoja, ka Krūgers tagad pastāvīgi atgāza galvu un arī skatījās gaisā, tomēr viņš bija pietiekami godprātīgs, lai atzītu, ka nabaga radījums jau citādi nemaz nevar. Vēl vairāk Dars apvainojās, kad izrādījās, ka Krūgers pirmais pamanījis tuvojošos planieri, tomēr ar interesi vēroja, kā jauneklis gatavojas lietot sprādzes signalizēšanai.
Krūgers bija pacēlis sprādzi pie vienas no savām mazajām acīm, kura, domājams, lūkojās uz tuvojošos planieri pa caurumiņu sprādzes centrā. Dars nesaprata, kā tas varētu palīdzēt notēmēt atstaroto gaismas kūli. Viņš tikai redzēja caur to pašu caurumiņu krītošās gaismas laukumiņu uz Krūgera sejas, taču nevarēja zināt, ka jauneklis pavērsis sprādzi tā, lai gaismas laukumiņš uz viņa sejas attēla sprādzes otrā pusē sakristu ar caurumiņu, pa kuru saskatāms planieris. Cenzdamies nepakustēties, Nilss jautāja:
— Vai jūs lietojat gaismas uzliesmojumu signālu — kaut ko tādu, ko planierists noteikti pazītu?
— Nē.
— Tad mums atliek tikai cerēt, ka nemitīgā mirgošana padarīs viņu ziņkārīgu.
Runājot Krūgers'sāka grozīt spoguli. Kad planiera manevri skaidri'liecināja, ka tā vadītājs ievērojis uzliesmojumus, Dars Langs Ans neslēpa savu pārsteigumu. Krūgers izlikās, ka notikums būtu pavisam ikdienišķs — galu galā, viņš taču vēl bija tik jauns.
VIII LIDOJUMS
Planieris nenolaidās; tā pilots bija pārāk piesardzīgs, lai nosēstos. Vienalga, kas arī zibinātu krastā, planiera pacelšanās katapultas jau nu tur noteikti nebija, un, nolaidies zemē, viņš turpat arī paliktu. Viņam bija vedamas savas grāmatas, un viņš nebūt nevēlējās ar tām riskēt. Tomēr planierists pārslīdēja pāri ceļotājiem pietiekami zemu, lai ieraudzītu Daru un Krūgeru un apmulstu, tāpat kā Dars, pirmoreiz redzēdams jaunekli.
Viena no planiera priekšrocībām ir tā klusais lidojums. Sī lidaparāta īpašība kopā ar abiormeniešu neticami aso dzirdi deva iespēju planiera pilotam pārmīt dažus vārdus ar Daru. Saruna bija saraustīta — viņi sakliedzās, kad lidaparāts slīdēja lejup, un aprāva sarunu, kad tas bija pārtraucies ceļiniekiem pāri mežmalas virzienā, kur, augšupnesošās gaisa plūsmas nests, tas atguva zaudēto augstumu, lai vēlreiz atkārtotu lidojumu viņiem pāri. Beigu beigās Dars bija paspējis paziņot planieristam vissvarīgāko — kur atrodas grāmatas.
— Es saprotu, — pilots beidzot uzsauca. — Es turpināšu ceļu, nodošu savu kravu un tavu ziņojumu. Jūs labāk palieciet uz vietasl Vai vēl ko vajadzētu pateikt skolotājiem?
— Jā. Par maņu ceļabiedru. Tu jau redzi, ka viņš nav mūsējais. Viņš zina daudz tāda, par ko nav rakstīts grāmatās; viņam vajadzētu pašam ierasties pie skolotājiem.
— Vai viņš prot runāt?
— Jā, kaut arī ne .īsti labī. Viņam ir savi vārdi, citādi nekā mūsējie, un viņš visus mūsu vārdus vēl nav iemācījies.