— Vai tu zini kādus viņa vārdus?
— Jā, dažus.
— Tad varbūt vislabāk būtu, ja mēs aizvestu arī tevi. Tā ietaupīsies laiks, un tā vairs nav daudz.
— Neesmu pilnīgi drošs, tomēr man liekas, ka viņš nemirs īstajā laikā — viņš pats domā, ka dzīvos ilgāk. Varbūt nevajadzēs steigties.
Viens no biežajiem sarunas pārtraukumiem ļāva šai informācijai iespiesties pilota atmiņā. Vēlreiz lidodams garām, viņš uzsauca:
— Katrā ziņā paliec pie viņa. Es paziņošu visu, ko tu man stāstīji, un kāds no mums atgriezīsies pateikt tev skolotāju lēmumu. Notikumus varētu paātrināt, ja jums izdotos uztaisīt provizorisku katapultu četrvietīga planiera palaišanai, jo iespējams, ka visas pārvietojamās ir jau izjauktas.
Pilots aizlidoja viņiem garām un sāka mest lokus, nepārprotami vēlēdamies atgūt augstumu. Dars pievērsās Krūgeram un atbildēja uz viņa jautājumiem par tiem sarunas fragmentiem, kurus viņš vai nu nebija dzirdējis, vai arī nebija sapratis.
— Man bija aizdomas, kurām līdz šim tomēr nespēju noticēt, — Krūgers beidzot ieminējās.
— Kādas aizdomas?
— Ka «laiks», kuru tu tik bieži piemini, nozīmē tavas dzīves galu. Kā iespējams, ka tu zini, kad mirsi?
— Es to esmu zinājis visu mūžu, tā ir daļa no zināšanām, kas ierakstītas grāmatās. Dzīve sākas, turpinās noteiktu laiku un tad beidzas. Tāpēc grāmatām jānokļūst Ledus Cietoksnī, lai tās palīdzētu skolotājiem, apmācot citus, tos, kas dzīvos pēc mums.
— Tu domā, ka visi mirst vienā un tai pašā laikā?
— Protams. Praktiski visi arī sāk dzīvot vienā laikā, izņemot nedaudzus, kuriem gadās kāda nelaime un jāsāk dzīve no jauna.
— Kā jūs mirstat?
— To mēs nezinām, kaut gan skolotāji varbūt zina. Viņi vienmēr ir pateikuši mums laiku, kad mirsim, bet nekad ne — kā.
— Kas īsti ir šie skolotāji?
— Nu, tie nav tādi kā pārējie. Tie ir… tie ir skolotāji. Tas ir, viņi izskatās gan tādi paši, tikai ir daudz lielāki… lielāki pat par tevi.
— Vai tu atšķiries no viņiem vēl ar kaut ko tādu, ar ko tu neatšķiries no manis?
— Viņi visi ir tieši tādi paši kā es, izņemot lielo augumu … un, protams, viņi zina ļoti daudz.
— Un viņi turpina dzīvot no vienas paaudzes uz otru, tas ir, visu laiku, kamēr dzīvo ar tevi reizē dzimušie, un vēl arī tad, kad sāk dzīvi jūsu pēcteči, bet visi citi, kas nav skolotāji, mirst, kad pienāk laiks?
— Tā saka viņi, un tā rakstīts grāmatās.
— Cik ilgi jūs parasti dzīvojat?
— Astoņsimt trīsdesmit gadu. Tagad mēs esam astoņsimt sešpadsmit gadu veci.
Krūgers pārdomāja dzirdēto, mazliet galvā parēķināja un mēģināja iedomāties, kā justos viņš, zinādams, ka atlikuši nepilni deviņi mēneši līdz nāvei. Jauneklim bija skaidrs, ka tas viņu satrauktu, tomēr Dars Langs Ans, šķita, to uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu. Krūgers prātoja, vai viņa mazais draugs tomēr nelolo slepenu vēlēšanos nodzīvot .ilgāku laika sprīdi. Jautāt viņš neuzdrošinājās — likās, ka tas varētu būt Joti delikāts temats. Un Nilss ļāva*Daram ievirzīt sarunu viņam vēlamā gultnē. Beidzot Krūgers atskārta, ka, jādomā, mazais planierists nožēlo viņu, jo Nilss nezina, kad beigsies viņa dzīve; lai gan trūka atbilstošu vārdu savu izjūtu izteikšanai — kuras arī bija mazliet par abstraktām, lai tās precīzi izskaidrotu —, jauneklim radās noteikta pārliecība, ka Dars nepavisam nevēlētos atrasties šādā situācijā.
— Gana par to spriedelēts.
Arī Dars, kā likās, juta, ka saruna tuvojas robežai, kuras šķērsošana varētu būt nepatīkama viņa ceļabiedram.
— Planierists ieteica mums uztaisīt katapultu, lai tevi varētu pacelt gaisā ar planieri. Mums vajadzētu vismaz sākt darbu pirms viņa atgriešanās. .Patiesību sakot, nepieciešami tikai balsti, troses viņi noteikti atvedīs līdzi.
— Kā darbojas katapulta?
Dars izskaidroja. Acīmredzot tā bija ļoti liela, «pāraugusi» kaķene. Darbus sarežģīja, pirmkārt, tas, ka pati katapulta jānovieto tā, lai planieri iesviestu pietiekami vienmērīgā augšupnesošā gaisa plūsmā, un, otrkārt, tās balsti, pie kuriem tiks pieāķēta tauva, jānostiprina tā, lai tie pilnīgi droši izturētu slodzi; pēkšņi no zemes izrautu pavirši sastiprinātu baļķu jūklis, kas triektos virsū planierim, visu neticami sarežģītu. Jūras krastā nebija grūti tikt galā ar pirmo priekšnoteikumu, turpretim otra izpildīšanai bija nepieciešama pieredze. Darbs, patiesību sakot, bija vieglāks, nekā būvējot plostu, jo lietojamās koka detaļas bija daudz tievākas. Krūgers pēc sīka Dara apraksta vairumu no tām izdrāza ar savu nazi; mazais iedzimtais tās ātri un prasmīgi nostiprināja.
Arēna, laiski riņķodama virs apvāršņa, rādīja, ka laiks steidzas, bet neviens no strādātājiem to sevišķi neievēroja. Viņi pārtrauca darbu vienīgi, lai medītu, paēstu un atpūstos, bet Krūgers tā arī īsti nezināja, cik ilgs laiks paies, kamēr viņu ieraudzītais planieris aizlidos līdz ledus cepurei, noorganizēs glābšanas ekspedīciju un atgriezīsies pie viņiem. Katrā ziņā tam vajadzēja mazāk par gadu — starplaikā starp šiem diviem notikumiem viņi ne reizi nebija redzējuši Tīru —, taču, kad pirmais planieris atslīdēja pāri jūrai, katapulta bija jau gatava.
Lidaparāts nolaidās diezgan tuvu pie katapultas. Nākamajā pusstundā tam sekoja vēl divi, un no katra izkāpa pa pilotam. Dars iepazīstināja Krūgeru ar viņiem; visi trīs bija Dara paziņas. Ne tad, ne arī vēlāk Nilss nespēja tos atšķirt citu no cita; viņš apmulsis atskārta, ka nepazītu arī Daru, ja uz viņa drauga siksnām nebūtu pazīstamo traipu, plaisu un skrambu, un arī signalizācijai lietoto dzelzs sprādžu. Pārējiem bija šādi tādi metāla nieki, tomēr tie kalpoja citām vajadzībām; likās, ka viņu siksnu sprādzes bija no kāda kaulam līdzīga materiāla.
Pilotu vārdi bija Dars Ens Vajs, Rī Sans So un Dars Tū Kens. Krūgers bija norūpējies, aptverdams, ka daudzo Daru dēļ turpmāk vairs nevarēs atļauties ērtības labad pa paradumam saīsināt drauga vārdu. Viņš prātoja, vai vārdi varētu nozīmēt kādu radniecību, kaut gan pēc Dara Langa Ana stāstītā tas šķita neticami.
Viens no planieriem bija krietni lielāks par pārējiem diviem. Krūgeram likās, ka tas ir pirmā pilota pieminētais «četrvietīgais» lidaparāts. Dars Langs Ans piesauca Nilsu pie tā, un visi sāka apspriesties, kā vislabāk tajā ievietot relatīvi milzīgo cilvēku. Vadītāja sēdeklis, protams, bija jāatstāj savā vietā pilotam; ja pārējos trīs gluži vienkārši izņemtu, Krūgeru balstītu tikai trauslais fizelāžas apvalks. Protams, neviens sēdeklis nebija pietiekami liels Krūgeram, kaut arī no cilvēka redzes viedokļa to veids bija gluži saprātīgs. Galīgais atrisinājums bija no tieviem zariem pagatavots pinums, kas drīzāk gan atgādināja matraci nekā sēdekli. Tas likās pietiekami izturīgs, lai Nilss neizkristu cauri apšuvumam, un diezgan viegls, lai atbilstu visām stingrajām planiera līdzsvara prasībām, pret kurām jauneklis jau tā mazliet grēkoja ar savu apjomīgo ķermeni.
Krūgers noprata, ka starp vienas rases bojā ejas brīdi un nākamās parādīšanos paiet zināms laiks, bet, kad viņš par to apjautājās, neviens nespēja viņam atbildēt. Trīs jaunieradušos abiormeniešus jautājums izbiedēja, un likās, ka no šā brīža viņi Nilsu uzskatīja par vēl lielāku ērmu, nekā to varētu attaisnot pat viņa vispāratzītais dīvainais izskats. Tāpēc lielā planiera pilotam nebija iebildumu, ka lidaparātu, kamēr uz tā atrodas Krūgers, vada Dars.