Kad viss bija tiktāl nokārtots, Dars apjautājās, kur varētu atrasties pārējie planieri. Vai varbūt reidam uz ciematu, kurā aizturētas viņa grāmatas, paredzēta tikai šī grupa vien? Rī Sans So atbildēja:
— Mēs uz ciematu vēl nelidosim. Skolotāji grib sīkāku ziņojumu par stāvokli, un to vari sniegt vienīgi tu, turklāt viņi grib redzēt arī tavu ceļabiedru Krūgeru. Tu stāstīji, ka viņš zinot vairāk, nekā rakstīts grāmatās, tāpēc skolotāji domā, ka vissvarīgāk nogādāt viņu Ledus Cietoksnī, jo sevišķi, ja viņš nepanes karstumu.
Dars Langs Ans atzina, ka tāds lēmums ir pareizs, kaut gan visā mūžā ieaudzinātā pienākuma apziņa neļāva viņam justies īsti mierīgam par zaudēto kravu. Krūgeram šis lēmums bija pa prātam; katru reizi, izdzirdot vārdu, kas, viņaprāt, nozīmēja «ledus», viņu pārņēma nostalģija. Turku pirts šad un tad ir gluži vietā, taču viņš tajā uzturējās jau gandrīz pilnu Zemes gadu.
Planiera palaišana nesagādāja nekādas grūtības. Visus planierus pēc kārtas noenkuroja vajadzīgajā attālumā no katapultas, un tiem priekšgalā pieāķēja trosi; viegla, nestaipīga virve bija izvilkta augšā cauri -skavai un pārlaista pāri blokam, no kura stiepās atpakaļ uz vinču. To grieza, kamēr troses gals sasniedza skavu, tad virvi atkabināja un novāca un planieri palaida vaļā no enkura. Kad tas pāršāvās pāri skavai, āķis tā priekšgalā atbrīvojās un nokrita, un tādus pašus sagatavošanas darbus varēja atkārtot ar nākamo planieri.
Tikai ar pēdējo lidaparātu, kurā atradās Dars Langs Ans un Krūgers, rīkojās savādāk. Šoreiz āķi iestiprināja skavā, nevis pie lidaparāta, vinča tika uzstādīta uz pamatnes pilota kabīnē un planieri nostiprināja ar slīdošu mezglu, kuru varēja atraisīt pilots no savas vietas. Tāpēc trose pacēlās gaisā kopā ar viņiem, un, kad viņi bija jau drošā augstumā, Krūgers to uztina. Tikai tad, kad tas bija padarīts, Dars pastāstīja, kas būtu noticis, ja āķis būtu iestrēdzis palaišanas ierīces skavā.
— Bet, ja nu tā notiek, vai tu kaut kā nevari atbrīvot šo troses galu? — jautāja Krūgers.
— Tas ir izmēģināts, bet parasti pilots nespēj pietiekami ātri reaģēt, lai no tā būtu kāds labums. Viņš pamana, ka āķis iestrēdzis, tikai tad, kad trose norauj planiera priekšgalu uz leju un viņš pats jau ir izrauts no drošības jostas.
Krūgers norīstījās un apklusa.
Lidojums bija interesants, kaut arī diezgan vienmuļš. Protams, pēc Krūgera izpratnes, viņi lidoja lēni; Dars reti kad varēja doties tieši uz nodomāto mērķi. Viņam vajadzēja laisties no vienas augšup- nesošās gaisa strāvas nākamajā, un Krūgeram nebija gluži skaidrs, kā viņš tās atrod. Dars, protams, ne vienmēr prata izskaidrot savu prasmi; viņš nespēja savās apmēram četrdesmit Zemes gados apgūtajās zināšanās dalīties ar draugu vienā vienīgā lidojumā.
Viens bija skaidrs: Dars Langs Ans uz Zemes varētu ar kuru katru planieri iegūt pirmo vietu jebkurās sacensībās, nemaz neaptvēris, ka piedalās tādās. Noteicošais nebija tas, ka šajā lidojumā viņi veica vairāk nekā tūkstoš piecsimt jūdžu, bet drīzāk gan tas, ka Dars šo ceļojumu uzskatīja par pašsaprotamu, nepieļaujot iespēju, ka tas varētu arī neizdoties, vairāk kā cilvēks, kas lido no Honolulas uz Ņujorku. Kad pēc vairākām stundām krasts vēl nebija redzams, Krūgers pamazām sāka novērtēt drauga spējas.
Beidzot parādījās sauszeme, un tā bija pavisam citāda nekā nesen pamestā. Atstātais apvidus bija relatīvi līdzens, un pāri tarn slējās tikai vulkānu konusi, turpretim šis bija kalnains, ar raksturīgām gan nomātu, gan lūzumu procesā veidotām kalnu grēdām; ģeologi šos kalnus nenoliedzami klasificētu kā jaunus. Stāvas klintis, tūkstošiem krāčainu un ūdenskritumiem bagātu upīšu, asas, kailas kalnu smailes — viss vēstīja vienu un to pašu. Gaisa strāvas bija neticami sarežģītas, un Dars lika lietā tādu prasmi, kas brīžiem šķita jau pārdabiska. Pārējie planieri sen bija pazuduši skatienam; ar saviem mazāk noslogotajiem spārniem tie spēja izdarīt «lēcienus» no vienas augšupnesošās gaisa strāvas citā, bet Dars negribēja riskēt.
Ieraudzījis krastu, Dars novirzīja lidaparātu pa kreisi un šķērsoja krasta līniju garā planējumā. Parasti viņi turējās pārāk augstu, lai varētu redzēt kādu dzīvnieku vai atsevišķus kokus mežos, kuri klāja zemākās kalnu nogāzes. Tomēr dažreiz planieris ienira dziļāk kādas ielejas aizvēja pusē, lai pretējā pusē izmantotu kalnu kraujas augšupnesošās gaisa strāvas, un Krūgers redzēja, ka šeit aug citi koki. Viens iemesls bija skaidrs: šeit, kā Krūgers manīja, bija zemāka temperatūra. Lidojuma sākumā viņš bija juties labi tikai, planierim sasniedzot lielu augstumu, tagad šī labsajūta radās jau daudz tuvāk zemei.
Bet, stundām paejot, kļuva ļaunāk. Krūgeram nebija skaidrs, kādu attālumu viņi nolidojuši, tomēr viņš apjēdza, ka droši vien tas būtu mērāms jūdžu simtos. Jauneklis bija noguris, izsalcis un izslāpis. Šķita, ka Dars no visiem šiem ļaunumiem nejūt neko, tāpat kā aukstumu, kas viņa ceļabiedram cilvēkam tagad gandrīz vai lika skumt pēc džungļiem. Pa šīm ilgajām stundām viņi reti sarunājās, bet katru reizi, kad Krūgeram gribējās pajautāt, cik ilgi viņiem vēl jālido, viņu no tā atturēja bailes izskatīties pēc čīkstuļa. Galu galā pirmais ierunājās Dars:
— Iespējams, ka mēs netiksim galā pirms tumsas, — viņš pēkšņi teica. — Man drīz vajadzēs nosēsties, un lidojumu varēsim turpināt tikai pēc saules lēkta.
Krūgers izbrīnījies paskatījās uz zilo zvaigzni, kurai krietnu laiku nebija pievērsis sevišķu uzmanību. Kā likās, Daram bija taisnība. Arēna bija noslīdējusi gandrīz līdz pašam apvārsnim viņiem aiz muguras, mazliet pa labi no planiera kursa, un lēnām rietēja. Krūgers mēģināja izmantot šo faktu, lai noteiktu, kurā vietā uz planētas viņi atrodas; tam vajadzēja kaut ko nozīmēt, jo viņš zilo sauli pie debesīm bija redzējis pastāvīgi vairāk nekā sešus Zemes mēnešus. Viens šķita skaidrs: Tīra šogad neuzlēks. Viņi bija pārvietojušies uz Abiormenas «tumšo pusi». Un ledus cepure pēkšņi šķita gluži labi iederamies šai ainavā.
Tomēr, vadoties pēc rietošās zvaigznes ceļa leņķa, Krūgers sprieda, ka tā neienirs sevišķi dziļi aiz apvāršņa. Viņš par to ieminējās Daram.
— Tik tumšs taču nekļūs, ka nevarēs redzēt, vai ne? — viņš jautāja.
— Nē, bet mēs parasti nelidojam, ja pie debesīm nav nevienas no saulēm, — Dars atbildēja. — Vertikālās gaisa strāvas kļūst retākas un grūtāk pamanāmas pat tuvumā. Tomēr darīšu, ko spēšu, lai mēs nokļūtu līdz Cietoksnim pirms saules rieta; man nav lielas vēlēšanās piecpadsmit vai divdesmit stundu nosēdēt kāda pakalna virsotnē.
Tam Krūgers no sirds piekrita.
Bija grūti pateikt, kas īsti notiek ar zvaigzni, jo planieris bieži un strauji mainīja augstumu, tomēr nebija šaubu, ka tā riet. Izzūdošā zvaigzne bija piesaistījusi Nilsa uzmanību tik cieši, ka viņš vairs nevēroja ainavu lejā, ko citādi būtu darījis, un ledus cepure bija redzes laukā jau labu laiku, iekāms viņš to pamanīja. Un tad Nilss neko citu vairs vispār neredzēja.
Liela upe, kas zem viņiem tecēja uz tagad jau tālo jūru, bija pirmais viņam acīs iekritušais tās vēstnesis. Pievērsis skatienu upei, viņš ieraudzīja, ka tā iztek no milzīga, gandrīz līmeniskajos Arēnas staros rožaini mirgojoša vaļņa piekājes. Krūgeram vajadzēja vairākas sekundes, lai atskārstu, ka valnis ir ledāja pamatne. Upes izteka atradās tālāk zemes iekšienē, tikai tur tā bija ledus upe. īstenībā tuvāk kontinenta centrālajai daļai kalni kļuva augstāki, tomēr šobrīd Krūgeram likās, ka tie sarūk, jo to pamatnes bija apraktas, kā šķita, gadsimtiem ilgi krātā sniegā. Cik tālu vien sniedzās skatiens no planiera lidojuma augstākā punkta, pletās ledus lauks. Vairumu ledus blāķu savaldīja lielie kalni, kas bija iz- urbušies tiem cauri, tomēr gar malām ledus brīvi slīdēja lejup un centās atrast ceļu uz okeānu. Cepures malā ledus noteikti bija tūks'toš vai pat vairāk pēdu biezs; Krūgers prātoja, cik biezs gan tas varētu būt dziļāk kontinentā.