Ledus lauks liecināja, ka viņi vairs nevarētu būt tālu no mērķa; ja nebūtu bijis nepieciešams, Dars nebūtu lidojis tik tuvu daudzu lejupnesošu gaisa strāvu avotam. Kad Krūgers pajautāja pilotam, tas atbildēja apstiprinoši.
— Mēs noteikti paspēsim. Vēl apmēram divas reizes jāpaceļas uz augšu, ja atradīšu pietiekami labas augšupnesošās strāvas, un atlikušo ceļu varēsim slīdēt lejup.
Jauneklis atturējās viņu vēl vairāk traucēt un aizrautīgi vēroja ainavu lejā, kur mežu nomainīja sniega un ledus lauki un augsnes kārta pārvērtās par meln- pelēku, baltām svītrām sašvīkātu klintāju.
Beidzot planierists pamāja ar roku, un jauneklis, paskatījies viņa nerādītajā virzienā, ieraudzīja tālu augšā kāda kalna nogāzē līdzenu laukumu — jādomā, dabisku terasi. Tā nevarēja būt nekas cits kā viņu nolaišanās vieta. Ieleja zem viņiem bija pilna ar ledu — šļūdoņa daļu, kura neizkususi un nesadru- pusi bija noslīdējusi krietnas desmit jūdzes lejāk. Terase bija apmēram kā kāpņu laukums — gar tās malu vīdēja vairākas ieejas milzīgos tunejos; šķita, ka tie ved dziļi kalna iekšienē. Vairāku spārnotu priekšmetu apveidi ieeju tuvumā neatstāja nekādas šaubas par šīs terases uzdevumu.
Krūgeram šķita, ka viņi varētu nolaisties no pašreizējā atrašanās punkta, tomēr Dars Langs Ans ļabi pazina-negantās lejupnesošās gaisa strāvas terases malā, kad saule neapspīd krauju, un izmantoja pēdējo iespēju pacelties augstāk. Planieris divas trīs minūtes riņķoja, pēdējo Arēnas staru apspīdēts, un novērotāji no terases droši vien varēja to redzēt.
Tad zvaigzne nozuda aiz kalna smailes un zem planiera priekšgala izpletās terase. Dars planēja pāri gludajam laukumam un, kad planieris bija vairs tikai kādas piecsimt pēdas virs laukuma, izdarīja divus asus pagriezienus, lai zaudētu augstumu, un viegli kā spalviņa nosēdās pie viena tuneļa ieejas. Krūgers, pēdējā augstuma uzņemšanas laikā gandrīz vai ragā sasalis, laimīgs izstreipuļoja no planiera un pateicīgs satvēra krūzi ar ūdeni, ko viņam tūlīt pasniedza viens no sagaidītājiem.
Acīmredzot viņi bija gaidīti — un tas bija dabiski, jo pārējie planieri droši vien bija ieradušies jau sen.
— Vai tev nepieciešama atpūta pirms sarunas ar skolotājjem? — viens no sagaidītājiem vaicāja. Dars Langs Ans palūkojās uz Krūgeru, jo zināja, ka jauneklis bijā palicis nomodā daudz ilgāk nekā parasti, bet, viņam par pārsteigumu, Nilss atbildēja:
— Nē, iesim! Es varēšu atpūsties vēlāk. Es vēlētos satikt jūsu skolotājus un zinu, ka Dars Langs Ans grib steigties atpakaļ uz ciematu. Vai līdz skolotāju telpām ir tālu?
— Ne visai.
Abiormenietis devās viņiem pa priekšu atpakaļ tunelī, kas tūlīt pārvērtās par slīpu spirālveida eju lejup. Kad viņi bija gājuši pa to, kā jauneklim šķita, jau kādu pusstundu, viņš sāka brīnīties, ko gan īsti viņa pavadonis uzskata par «visai» tālu, tomēr beidzot slīpā eja noveda viņus uz lielas alas gludās gri- das. Ala bija gandrīz tukša, bet sienās bija vairākas durvis, un pavadonis veda viņus pie vienām no tām.
Izrādījās, aiz durvīm atradās kaut kas kabinetam līdzīgs un tajā — divas būtnes, kuras, pēc Dara Langa Ana apraksta spriežot, gandrīz nepārprotami bija skolotāji. Kā Dars bija stāstījis, šie radījumi izskatījās tādi paši kā viņš, tikai bija daudz lielāki — vismaz astoņas pēdas gari.
Abi paspēra soli pretim ienācējiem un klusēdami gaidīja, kamēr viņus iepazīstinās. Krūgers pamanīja, ka skolotāju kustības ir lēnas un mazliet neveiklas, un šis novērojums pēkšņi pārvērta jau labu laiku viņu urdošās aizdomas īstā pārliecībā.
IX TAKTIKA
Zeme no Alkiones un tās zvaigznāja ir kādus piecsimt gaismas gadus tālu. Galaktisko attālumu mērogos tas nav daudz, tā ka jau labu laiku pirms Nilsa Krūgera un Dara Langa Āna sastapšanās pirmie «Alphard» savāktie dati bija aizsnieguši dzimto planētu. Pētniecības kuģis bija savācis spektrometriskus, fotometriskus un stereometriskus datus un vides paraugus no kādiem pieciem simtiem punktu kosmosā Sietiņa zvaigznājā, kā arī ieguvis bioloģiskus un meteoroloģiskus datus par savu duci šā zvaigznāja planētu, tādēļ daļa materiāla bija jāatstāj neizpētīta.
Par spīti tam, planēta, uz kuras, kā domāja, gājis bojā Nilss Krūgers, pievērsa sev uzmanību ļoti ātri. Iegūto datu nepietika, ne lai aprēķinātu planētas orbītu ap sarkano punduri, kura sistēmā tā acīmredzot iekļāvās, ne arī šīs saules kustību attiecībā pret tuvējo Alkioni, tomēr kosmisko gāzu miglājā tītās planētas, pundurzvaigznes un tās milzīgā kaimiņa ciešā kopa bija visai ekscentriska parādība gandrīz vai no jebkuras kosmoloģijas teorijas viedokļa. Astrofiziķis, kas bija pirmais uzdūries šiem materiāliem, vēlreiz tos pārskatīja un aicināja talkā kolēģus. Tika izsūtīti informatīvi ziņojumi, kuri astronomu aprindās izraisīja dedzīgu vēlēšanos iegūt sīkākas ziņas. Nilss Krūgers nemaz vēl nebija tik miris, kā pats domāja.
Tomēr jauneklis, pats nebūdams astronoms, nevarēja iedomāties, ka Abiormenas orbīta, pa kuru tā riņķo ap savu sauli un par kuru viņam tagad bija radies puslīdz skaidrs priekšstats, spēs īpaši ieinteresēt arī vēl kādu citu. Domas par Zemi viņš bija izmetis no galvas, turklāt gandrīz pilnīgi, jo bija jāapsver pavisam kas cits. Nilss paredzēja, ka viņam mūžs būs jānodzīvo uz Abiormenas; viņš bija atradis vienu vienīgu būtni, kuru uzskatīja par savu draugu. Un nu šis draugs paziņo, ka viņu draudzība var vēl ; ilgt tikai nedaudzus Zemes mēnešus, jo pēc tam viņš mirs dabīgā nāvē.
Krūgers šai nāvei neticēja vaj vismaz neticēja, ka tā ir neizbēgama. Dara Langa Ana stāsts par skolotājiem bija jauneklī iesējis aizdomas. So lielo radījumu izskats tās tikai apstiprināja, un pirmo sarunu ar skolotājiem Nilss sāka nelokāmas apņēmības pilns darīt visu, kas būs viņa spēkos, lai novilcinātu Dara Langa Ana galu, kuru pats Dars uzskatīja par nenovēršamu. Nilsam pat prātā neienāca pajautāt Daram, vai tā izdarīs viņam pakalpojumu.
Nav nekādas iespējas noskaidrot, vai skolotāji, kuri izjautāja Nilsu Krūgeru, juta jaunekļa slepeno naidīgumu; neviens viņiem to nepajautāja atlikušajā īsajā dzīves laikā, un viņi paši neuzskatīja par vajadzīgu atzīmēt grāmatā tādu sīkumu. Skolotāji nelikās naidīgi noskaņoti; viņi izturējās pieklājīgi pēc savas izpratnes un atbildēja gandrīz uz tikpat daudziem jautājumiem, cik uzstādīja paši. Skolotāji neizrādīja ne mazāko pārsteigumu par astronomijas datiem, kurus Krūgers bija spiests pieminēt, paskaidrojot, no kurienes ieradies; daudzi jautājumi bija tādi paši, kādus bija uzdevis Skolotājs ciematā. Kad sarunās bija' pavērsušās šai virzienā, Nilss pastāstīja arī, ka^Skolotājs paturējis viņa uguns iegūšanas ierīci. Krūgers bija gatavs aizstāvēt Daru Langu Anu, kurš bija saskāries ar uguni, tomēr šķita, ka
Šis fakts skolotājus neinteresē. Dara atvieglojums par to bija acīm redzams pat Krūgeram.
Skolotāji izrādīja Krūgeram Ledus Cietoksni ļoti sīki — sīkāk, nekā jebkad bija izdevies redzēt Daram Langam Ānam. Alas kalnā bija tikai priekšposteņi; galvenā nometne bija dziļi pazemē jūdzēm tālu zemes iekšienē. Vairāki tuneļi savienoja to ar tādām pašām nolaišanās platformām kā tā, uz kuras tika nolaidies viņu planieris. Pazemē bija bibliotēkas, kurās viņi ieraudzīja pa visu Abiormenu izkaisīto pilsētu piesūtīto grāmatu kaudzes; šeit grāmatas reģistrēja un sakārtoja nākamajai sadalei. Kad Skolotājam pajautāja, kad notiks šī sadale, viņš bez izvairīšanās atbildēja: