Vulkānu konusi tika atrasti bez grūtībām. Vairums planieru bija jau nolaidušies liedagā pāris jūdžu no kalniem; tāpat kā pagājušajā reizē, vieglākie planieri bija lidojuši ātrāk. Dars un Krūgers redzēja, kā to apkalpes lejā pulcējas gājienam uz pilsētu, un nolēma palikt gaisā vēl mazliet ilgāk, lai būtu pilnīgi pārliecināti, ka strēlniekiem pietiks laika ieņemt pozīcijas.
Aizlidojuši gar krastu garām vulkāniem, viņi riņķoja gaisā, pūloties saskatīt savu sagūstītāju ciematu.
Izrādījās, ka koki itin labi noslēpj būdas, toties gei- zeru rajons bija diezgan viegli atrodams. No tiem plūstošais karstums radīja lielisku augšupnesošu gaisa strāvu, kurā Dars riņķoja vairākas minūtes, un abi sīki izpētīja rajonu, tomēr nemanīja tajā nekādas dzīvības zīmes. Beidzot Dars aizvadīja planieri atpakaļ pie vulkāniem un nosēdināja liedagā tik tuvu pie pilsētas, cik vien varēja.
Pilsētā viņi iegāja kājām, skaidri apzinādamies, ka atstāj liedaga smiltīs labi saskatāmas pēdas, tomēr neuztraukdamies par to. Vismaz Dars Langs Āns neraizējās; Krūgers sāka prātot, vai viņi šai pasākumā nekļūst par daudz pārdroši. Viņš to pateica draugam, kuru šāda doma pilnīgi pārsteidza.
— Manuprāt, mums nav daudz jābažījas, — Dars beidzot atbildēja. — Viņi redzēs, ka esam nolaidušies liedagā; mēs, protams, nevarējām nosēdināt planieri džungjos, un pa smiltīm citādi nemaz nav iespējams pārvietoties, kā tikai atstājot pēdas. Pilsētā mēs nekritīsim acīs.
— Labi, labi, tā jau laikam ir.
Krūgeram sāka rasties aizdomas, ka Dara Langa
Ana ciltsbrāļiem ir visai niecīga pieredze militāros pasākumos. Tomēr, ja viņiem uzsmaidīs laime, lamatās ievilināmie cieminieki varbūt izrādīsies tikpat vientiesīgi; pašlaik cits nekas vairs nebija darāms.
Pilsēta bija tikpat klusa kā pagājušo reizi. Ielu seguma iedobēs pēc nesenās lietus gāzes bija sakrājušās peļķes. Lāgiem no tām nevarēja izvairīties — bija vien jābrien pāri, un tad viņu pēdas iezīmēja ceļu uz laukumu, kurā strēlniekiem vajadzēja viņus sagaidīt. Krūgeru mazliet uztrauca jautājums, cik ilgi mitruma piesātinātais gaiss ļaus saglabāties pēdu nospiedumiem, bet šķita, ka Daram tas pat prātā neienāca.
Par spīti ilgajam gaisā pavadītajam laikam, norunāto vietu viņi sasniedza pirmie. Kad beidzot ieradās strēlnieki, tiem vēl bija jātērē laiks, novietojoties slēpņos. Kad arī tas bija veikts, Daram un Krūgeram neatlika nekas cits kā vēlreiz izpētīt ēkas.
— Nespēju iedomāties, ka mēs varētu atrast vēl ko sevišķi interesantu, — jauneklis piezīmēja. — Mēs esam jau bijuši gandrīz visās tuvējās celtnēs. Mums vajadzēja izvēlēties citu, mazāk rūpīgi izpētītu rajonu.
— Tad es nevarētu būt drošs, ka mājas noder par slēpni, — Dars norādīja. — Tu zini, ka es varu vadīties tikai pēc atmiņas.
— Liekas gan, ka tā ir. Nu, ieiesim šeit un paskatīsimies, kas te redzams!
Krūgers pirmais iegāja tuvākajā celtnē, un viņi rīkojās tāpat kā agrāk. Kā jau abi bija paredzējuši, ēkas virszemes daļā nekā jauna nebija, bet, jau iedomājoties vien par pazemi, viņi juta gluži saprotamu nepatiku.
Aizritēja stundas. Bieži jo bieži Dars Langs Āns iegriezās ēkā, kurā bija paslēpies strēlnieku vadonis, lai pārrunātu notikumu gaitu, kaut gan, tā kā nekas nenotika, lāgā nebija arī nekā apspriežama. Krūgers beidzot atklāti pateica, ka ciemata iedzīvotāji vai arī viņu skolotāji droši vien ir uzminējuši viņu nodomu un tagad atliek vienīgi ar visu strēlnieku grupu doties tieši uz ciematu. Sāda ideja, kā liekas, nopietni satrauca viņa biedrus — tā nesaskanēja ar skolotāju instrukcijām.
— Kādu laiku mums vēl noteikti jānogaida, — Tens Lī Bars, vienības komandieris, pastāvēja pie sava.
— Bet cik daudz laika jums vēl atlicis? — Krūgers asi attrauca. — Šķiet, man tas nav tik svarīgi, kaut gan arī es vēlētos nokļūt viņpus okeānam, pirms pēdējais jūsu planieris paliks uz zemes, tādēļ ka nebūs vairs neviena pilota, bet, ja jūs neatgūsit savas grāmatas drīz, tad neredzēsit tās vairs nekad, un arī jūsu skolotāju iekārotais elektriskais aparāts vēl ilgi, ilgi nenonāks viņu rokās.
Iedzimtais izskatījās samulsis.
— Bez šaubām, savā ziņā tev ir taisnība. Tomēr, ja mūsu pasākums neizdosies tāpēc, ka nerīkojamies pēc plāna … — Viņš uz mirkli apklusa, bet tad atplauka. — Es atceros, ka tu stāstīji par elektriskajām iekārtām šai pilsētā. Vai tu pa šo laiku nevarētu dabūt kādu no tām paraugam? Es ar prieku tev palīdzēšu.
Krūgers atzina stingru apņēmību, kaut arī to parāda citas civilizācijas pārstāvis. Viņš paraustīja plecus.
— Kā nu paši gribat. Nāc līdzi, es paskatīšos, ko varēs atrast.
Viņš pagriezās uz tuvāko ēku un, Dara Langa Āna un Tena Lī Bara pavadīts, pirmais cauri priekštelpai iegāja dziļāk ēkā. Tāpat kā visur šai pilsētā, arī šeit bija kontaktligzdas, un, abiormeniešu novērots, Krūgers pacēla segplāksnītes un atklāja skatienam vadus.
Dars Langs Ans paskaidrojumus par elektrību bija jau dzirdējis, tāpēc lielāko daļu stāstījuma laida gar ausīm, tomēr uz beigām ieinteresējās arī viņš. Tas notika brīdī, kad Krūgers skaidroja, kālab vajadzīgi divi vadi un kas notiek, ja tos savieno ar jebkuru priekšmetu, kurš labi vada strāvu. To vajadzēja izklāstīt ļoti precīzi, jo pie rokas nebija nekāda uzskates materiāla. Kad Tens Lī Bars, kā par nelaimi, salika stieples kopā, lai redzētu, ko jauneklis īsti domājis, tievās sudraba stieplītes pēkšņi iekvēlojās sarkanas un viņš atrāva roku, iesēkdamies aiz negaidītām sāpēm.
Bet viņš nebūt nebija vairāk pārsteigts kā Krūgers pats. Brīdi jauneklis blenza uz kvēlojošajām stieplēm, tad atvienoja tās vienu no otras ar sava naža spalu, kas nevadīja strāvu.
— Vai tu jūti tikai karstumu vien, vai vēl ko citu arī? — Krūgers aizgūtnēm iesaucās.
— Es nezinu. Ja tas bija karstums, tad es saprotu, kāpēc grāmatas mūs no tā brīdina.
Strēlnieks bija piespiedis pirkstus pie lūpām pārsteidzoši līdzīgi tam, kā to būtu darījis cilvēks.
Aptvēris, ka nevar iegūt nekādu informāciju no būtnes, kas pat nepazīst apdeguma sajūtu, Krūgers sāka eksperimentēt. Ar savu nazi radījis dažas dzirksteles, viņš nosprieda, ka spriegumam jābūt ļoti zemam. Pārliecinājies, ka akmens grīda, uz kuras viņš stāv, ir sausa — cik jau vispār akmens var būt sauss tādā atmosfērā —, viņš ar diviem pirkstiem noslēdza ķēdi. Nilss nejuta nekādu strāvas sitienu, kaut ari galīgā pārbaude ar naža asmeni pierādīja, ka vados vēl aizvien plūst strāva.
Krūgeram tagad bija jāatrisina jautājums: vai pilsētā parasti lieto zema sprieguma strāvu un tās ģeneratori vēl darbojas vai arī šīs ir pēdējās strāvas paliekas no kādas avārijas akumulatoru sistēmas. Un ari, vai skolotājiem tuvējā ciematā tas zināms un tāpēc viņi aizlieguši apmeklēt pilsētu? Krūgers jau bija sācis justies gluži kā viens no Dara Langa Āna rases locekļiem, par spīti naidam, kuru juta pret viņu skolotājiem. Ja viņi paši pēc savas iniciatīvas nemēģinās iegūt vajadzīgo informāciju, Nilss Krūgers viņus piespiedīs to darīt! Viņš strauji pagriezās pret Tenu Lī Baru.
_ — Tas maina notikumu gaitu. Mēs ar Daru Langu Anu dosimies uz ciematu; jāuzzina, kas īsti notiek. Tu ar saviem strēlniekiem vari nākt līdzi vai palikt šeit, kā pats vēlies.
— Bet, ja jūs ejat, kāda jēga mums palikt šeit?
— Man nav ne jausmas. Izlem pats! Mēs dosimies ceļā.