— Ja Dars tev ir tik mīļš — kaut arī, cik es noprotu, tu viņu nekad mūžā nebiji redzējis —, kāpēc tu paturēji viņa grāmatas? Par tām viņš raizējas daudz vairāk nekā par visu citu pēc mūsu iepazīšanās notikušo.
— Baidos, ka tas bija tika? izmēģinājuma dēļ, jo es gribēju uzzināt pēc iespējas vairāk par tevi. Man ļoti žēl, ka sagādāju ciešanas Daram, bet esmu laimīgs, uzzinājis, ka tu spēj just draudzību un līdzjūtību. Viņa grāmatas būs noliktas uz lūkas tai vietā, kur mēs mēdzām sarunāties, tiklīdz es pēc šīs sarunas beigām paspēšu tās tur nogādāt.
— Kā ar manu uguns iegūšanas rīku?
— Vai tu patiešām gribi to atpakaļ? Es to izjaucu un neesmu pārliecināts, ka varēšu atkal salikt. Kondensators (viņš pārtrauca stāstījumu, lai izskaidrotu šo vārdu), protams, bija mums labi pazīstams, bet tā daļa, kas pārvērš saules siltumu elektrībā, gan ne. Ja tu vari bez tā iztikt, mūsu zinātniekus — kad mums tādi atkal būs — tas ļoti interesētu.
— Manuprāt, tu negribēji, lai tavi ļaudis iemācās pārāk daudz.
— Negribu, tomēr stipri šaubos, vai tieši šī ierīce spēs kādu no viņiem aizvest projām no planētas. Es spriežu, ka tas mūsu vajadzībām ir mazāk piemērots nekā jau esošie ģeneratori, kuros tiek izmantota Abiormenas vulkānu siltuma enerģija.
— Tātad jūs dzīvojat pazemē pie vulkāniem, kur jums ir pietiekami karsts? Spriežot pēc šajā kontinentā redzētā, laikam diezgan daudzi jūsējie pārdzīvo auksto periodu.
— Kā tu saki, es esmu pazemē, bet te nav daudz mūsējo. Sajā rajonā mēs esam tikai četri; tāds pats skaits dzīvo citās mūsu pilsētās.
— Bet jums droši vien ir vairāk telpas dzīvei jums nepiemērotajā sezonā nekā otrai rasei. Viņu skolotāji ir saspiesti zem ledus cepures …
— Kas savā šaurākajā vietā ir daudzus simtus jūdžu plata. Būtu iespējams izrakt alas un varbūt uzkrāt pietiekami daudz pārtikas ja ne visiem, tad vairumam viņu rases.
— Toties pussala ar vulkāniem stiepjas — es pat nezinu, cik simtu jūdžu no vietas, kur tiku pamests un sāku savu ceļojumu. īsi sakot, šķiet, ka nebūtu nekāda iemesla abām rasēm nenodzīvot mūžu līdz galam. Kas manā domā ir aplams?
— Visā mūsu sarunas gaitā es devu tev mājienus, kas tajā ir nepareizs. Es tev teicu, ka abas rases nepieciešamas viena otrai; šķiet, tu nospriedi, ka iemesls tam ir tikai mūsu laiskums. Es pieminēju, ka citas planētas nebūtu piemērotas, jo tās nenogalinātu mūs īstajā laikā, bet tu laikam gan iedomājies, ka tā ir tikai māņticība. Es tev saku, ka es personīgi
Joti interesējos par Dara Langa Ana labklājību, bet, kā redzams, tu gluži vienkārši netici man. Tu pats atzini, ka nav tehniski neiespējami vai pat tikai pārāk grūti mums palikt dzīviem visu laiku, ja vien mēs to gribētu. Tu nevis apkopo šīs ziņas, bet aplūko katru no tām atsevišķi kā kādu aplamību. Atzīstos, kopš paša mūsu sarunas sākuma es centos iegūt zināmu priekšstatu par cilvēku inteliģenci, bet katrā ziņā tavējā neliecina, ka tā būtu uz augsta līmeņa. Vai tu tiešām šai faktu kopai nespēj atrast vienojošu izskaidrojumu?
Krūgers saraina pieri, un pāris minūtes abi klusēja, tad ierunājās Dars Langs Ans:
— Skolotāj, ja tu pārbaudi inteliģenci, tad pareizāk būtu salīdzināt Nilsa inteliģenci ar manējo. Esmu visu mūžu nodzīvojis uz Abiormenas un tomēr nesaprotu, uz ko tu centies aplinkus norādīt.
— Tev traucē audzināšana.
— Tad jādomā, ka man ari, — mazliet aizvainots atcirta Krūgers. — Kāpēc gan lai es spētu uzminēt tavu mīklu, ja Dars to nespēj?
— Nu, labi, negribu tevi kaitināt. Izskaidrot es laikam vislabāk varēšu, ja tu man pateiksi dažus savas valodas vārdus. Kā noprotu, tad tavas rases indivīdi tieši reproducē jaunus indivīdus? Kā tie tiek saukti?
— Bērns — dēls vai meita atkarībā no …
— Pietiks ar kopējo terminu. Vai ir kāds vārds, kas apzīmē viena un tā paša indivīda reproducētu divu bērnu radniecību?
.— Brālis vai māsa atkarībā …
— Labi, es pieņemu, ka var lietot vai nu vienu, vai otru vārdu. Man nav bērnu, jo es esmu vēl dzīvs, bet Dars Langs Ans ir mana brāļa bērns.
Šoreiz iestājās daudz ilgāks klusums, kamēr Krūgers gabaliņu pa gabaliņam salika kopā šīs āķīgās miklas detaļas, un viņa attieksme no tīras neticības, pamazām iegūstot aizvien vairāk ticamības, pārvērtās pilnīgā izpratnē. i!
— Tu vinnēji, tēvocīt, — viņš beidzot mulsi izdvesa. — Tomēr es vēl aizvien nesaprotu …
Krūgeru pārtrauca — bet ne jau Skolotājs.
— Man arī laikam būs jāsauc pēc tēvoča!
Šie lēni stieptie vārdi tika pateikti angliski, bet tādu balsi Krūgers neatcerējās ne reizi dzirdējis.
— Es pieļauju, — balss turpināja, — ka nesakarīgajos radio trokšņos šad tad varētu gadīties kāda skaņa, kas izklausās kā vecās, labās angļu valodas vārds, un esmu itin priecīgs par šādu nejaušību. Tomēr, ja vārdi «bērns», «dēls», «meita», «brālis», «māsa» un «tēvocis» pēc kārtas dzirdami trīsdesmit sekunžu laikā, tad visa prātošana par nejaušībām jā- triec pie joda! Mister Nils Krūger, ja jūs pēdējās pāris nedēļās esat aktīvi piedalījies sarunās, kuras mēs te ierakstām, tad ceru, ka jums ir laba izruna. Citādi dažs labs man pazīstams filologs patiešām būs ļoti, ļoti nikns!
XI
ASTRONOMIJA; DIPLOMĀTIJA
Vairums cilvēku turpina cerēt vēl ilgi pēc tam, kad zudis jebkāds loģisks pamats to darīt. Cilvēks, kas dodas cīņā pretī drošai nāvei, lidotājs, kurš nepamet (logošu lidmašīnu un nejauj tai nokrist pilsētā, uz nāvi notiesāts noziedznieks savā kamerā — tikai nedaudzi no viņiem zaudē cerību, kamēr vēl elpo. Art Nilss Krūgers nebija pilnīgi zaudējis cerību atkrl ieraudzīt Zemi. Tomēr viņš nebija gaidījis glābējus. Viņam bija dažas ne visai skaidras, paša par neloģiskām atzītas idejas, kā, apvienojot abiormeniešu tehnoloģiju un savas zināšanas, varbūt izdotos uzbūvēt kādu kosmosa lidaparātu, kas spētu pārvarēi piecsimt gaismas gadu lielo attālumu līdz Saules sistēmai. Pat tad, kad viņš bija ieguvis diezgan skaidru priekšstatu par Dara Langa Āna rases ierobežotajam tehniskajām zināšanām, šī doma pilnīgi ncizgaisa; tomēr, lai kāds aplamis arī viņš šai ziņā būtu, viņš ne mirkli nebija iedomājies, ka viņa mūžā cits kosmosa kuģis no Zemes varētu tuvoties Sietiņa zvaigznājam. Zemiešiem jau tāpat bija pārāk daudz uzdevumu.
Tāpēc nepārprotami cilvēkam piederošas balss iejaukšanās viņa sarunā ar radījumu, kas ir tik neticami atšķirīgs no cilvēka, Krūgeru satrieca tā kā vēl nekas viņa mūžā. Pāris mirkļu viņš nespēja izdvest ne skaņas. No skaļruņa atskanēja vairāki jautājumi, un, kad par atbildi tika saņemti tikai Dara Langa Āna visai neveiklie vingrinājumi angļu valodā, kosmosa kuģī izcēlās vismaz tikpat liels satraukums kā būdā.
— Tas nevar būt Krūgers — viņš tā nerunātu, viņš noteikti ir miris.
— Bet kā iedzimtie iemācījušies angļu valodu?
— Mans gadu vecais sīkais angliski runā sakarī- gāk nekā šitaisl
— Krūger, vai tas esat jūs, vai ari filologi ir jukuši?
— Es … es tiešām esmu šeit, bet tas nevar būt… Kas tas ir par kuģi? Un kā jūs uztvērāt mūsu sarunu? Un ko jūs darāt Sietiņā?