Выбрать главу

Paredzētajā laikā viņi ieraudzīja masīvo «Al- phard», un palīgkuģis, pielidojis tam klāt, pa spe­ciālām slūžām ieslīdēja tā korpusā. Grupa izkāpa, un tūdaļ tika sasaukta apspriede.

To sarīkoja vislielākajā kuģa telpā, jo visi gribēja dzirdēt Krūgera stāstu. Ar vienprātīgu piekrišanu pirmais ziņojumu sniedza viņš, īsi pastāstot, kā iz­devies izbēgt no nāves, kad tika pamests; tad Krū­gers pakavējas pie savām atziņām par Abiormenas augiem, dzīvniekiem, minerāliem un iedzīvotājiem. Nilss pastāstīja gan to, ka uz planētas nav nekā līdzīga augļiem un daudzu augu stublāji ir ēdami, kaut ne sevišķi barojoši, gan arī to, kā viņam bija jāriskē, lai noskaidrotu, ka tie vismaz nav indīgi. Tā­lāk sekoja pārskats par to, kā viņš apņēmies pamest karsto vulkānu zonu, kurā tika atstāts, un doties ceļā uz polu, kur varbūt būtu patīkamāka uzturēšanās. Tomēr, kad Nilss bija beidzis savu stāstījumu, ikvie­nam klausītājam atradās pa jautājumam, un «Al- phard» komandierim vajadzēja uzņemties sanāksmes vadītāja pienākumus.

— Dodoties ceļa, jums droši vien bija grūti no­teikt virzienu? — jautāja viens no astronomiem.

Tas mani mazliet mulsināja gan. — Krūgers pasmaidīja. — Ja sarkanā saule būtu tikai mainījusi savu lielumu, nebūtu tik ļauni, bet tai vietā, kur es atrados, tā kustējās kā svārsts 110 dienvidaustrumiem uz dienvidrietumiem, un pagāja krietns laiciņš, ka­mēr es pie tā pieradu. Ar zilo bija vieglāk — Alkione, kā pienākas, lec austrumos un noriet rietumos.

Vismaz tā notika tālāk no pola, un, kad biju nokļuvis ziemeļos, nebija pārāk grūti saprast, kāpēc tā vairs nav.

—  Pareizi. Sarkanā pundura redzamā kustība ir diezgan dabīga, ja atceras, cik ekscentriska ir planē­tas orbīta. Kāda, pēc jūsu pieredzes, ir tās librācija? Es esmu novērojis planētu tikai viena pilna apgrie­ziena laikā.

—  Es teiktu, ka apmēram sešdesmit grādu uz katru pusi no viduspunkta.

Astronoms apmierināts pamāja ar galvu un savus jautājumus ar to beidza. Kapteinis deva vārdu kā­dam no ģeologiem.

—  Jūs sakāt, ka viss jūsu redzētais rajons ir vul­kānisks?

—  Tai kontinentā, kur jūs mani atradāt, jā. Tomēr atcerieties, ka es neapceļoju visu planētu. Garā pus­sala, pa kuru es devos uz ziemeļiem …

—  … apmēram trīs tūkstoši jūdžu, — kāds no fotogrāfiem papildināja.

—   Pateicos. Tā visā garumā bija aktīvi vulkāniska, un kontinenta zona, no kuras tā izvirzās, ir lielāko­ties klāta ar dažāda vecuma lavas straumēm. Ledus cepures tuvumā virsa ir kalnaina, tomēr acīmredzot nav vulkāniska.

—   Labi. Ja gribam gūt priekšsatu par šīs planētas vecumu, mums pēc iespējas ātrāk jākartē stratigrā- fiskā secība. Ja nemaldos, ledus zonas tuvumā jūs neredzējāt nekādas fosilijas?

—  Esmu bijis tikai apmetnes tuvumā; pārējai pla­tībai es lidoju pāri. Tomēr iespējams, ka Dars Langs Ans var jums palīdzēt.

—  Vai viņš gribēs to darīt?

—   Droši vien. Viņa zinātkāre ir visai ievērojama. Es jums paskaidroju, kālab viņš cenšas apgūt zinā­šanas, — tās tiek fiksētas grāmatās nākamajai pa­audzei, viņējā ilgi vairs nedzīvos.

To sakot, Krūgers sadrūma — izredzes zaudēt Daru nomāca viņu ar katru dienu vairāk.

—   Vai jūsu draugs pastāstīs mums mazliet sīkāk par šīm paaudžu mijām? — jautāja biologs. — Uz Zemes sastopami organismi ar līdzīgu attīstības ciklu, kaut gan abas to formas nav adaptējušās dzī­vei tik radikāli atšķirīgās vidēs. Tomēr pašlaik mani galvenokārt nodarbina jautājums par šiem skolotā­jiem. Kad viņi beidzot mirst, vai tad rodas otra tipa būtnes vai arī nerodas nekas?

—   To nezinu ne es, ne arī Dars Langs Āns. Jums labāk vajadzētu to paprasīt «karsto» Skolotājam, ar kuru sarunājos, kad mani izdzirdējāt. Es pat nezinu, vai parasti rodas viens vai vairāki pēcnācēji.

—   Tas ir pietiekami skaidrs. Tikai šādi reproducē- jolies — ja rastos viens pats pēcnācējs —, rase jau sen būtu izmirusi. Turklāt šad tad daži droši vien aiziet bojā negadījumos.

—   Vienīgais, kam to varētu jautāt, ir Skolotājs. Es jūsu vārdā viņam par to apvaicāšos.

—   Kālab gan skolotāji to visu slēpj no vairuma savējo? — kāds cits painteresējās.

—   Tas jums jāprasa viņiem pašiem. Būdams viņu vietā, es tā rīkotos, lai nesaceltu paniku, bet, kā ap­galvo šis skolotājs, iedzimtos netraucējot tas, ka viņi precīzi zinot savu nāves brīdi.

—   Par to man gribētos parunāties ar jūsu draugu.

—   Labi. Tikai man šķiet, ka vajadzētu sastādīt (jautājumu sarakstu.

Bezgalīgā virknē mijās jautājumi un atbildes, līdz beidzot Krūgers vairs nepūlējās slēpt žāvas. Galu galā kuģa komandieris beidza sanāksmi; bet arī tad jauneklis vēl krietnu brīdi netika pie miera. Viņš tur­pināja izrādīt Daram Langam Anam «Alphard» un atbildēja, cik labi vien spēdams, uz mazā drauga jau­tājumiem.

Beidzot viņš likās gulēt — pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem atkal bezsvara stāvoklī. Nilss nenoskaid­roja, vai Dars spēj gulēt šādos apstākjos, bet no rīta abiormenietis izskatījās pietiekami atspirdzis, lai Krūgers nospriestu, ka draugs ir labi izgulējies. Dars atteicās nomēģināt cilvēku barību, apgalvojot, ka neesot izsalcis, bet Krūgers notiesāja tik pamatīgas brokastis, ka daži paziņas jutās spiesti viņu brīdināt. Relatīvi zemā Abiormenas augu barības vērtība uz planētas pavadītajā laikā bija viņu pamazām piera­dinājusi apēst daudz lielāku barības daudzumu.

Apmierinājis izsalkumu, Nilss pieteicās pie koman­diera, kas uz vietas sasauca vēl vienu sanāksmi — šoreiz tajā piedalījās tikai zinātnieki. Tika nolemts, ka lauvas tiesa Dara laika ziedojama filologiem, lai iespējami ātrāk sagatavotu vairākus tulkus. Biolo­giem ieteica nolaisties uz planētas ar palīgkuģi un pašiem noķert dažus dzīvniekus — viņiem lielāko daļu zināšanu nāksies iegūt sūrā darbā. Krūgers vi­ņus uzmundrināja ar solījumu palīdzēt sarunās ar Skolotāju, kamēr Dars vadīs valodas stundas.

Toties ģeologiem tieša Dara palīdzība bija taisni nepieciešama. Protams, viņi paši varētu kartēt visu Abiormenas cietzemi un pārmeklēt piemērotākos sedl- mentu atsegumu rajonus, tomēr tā patērēto laiku varētu izlietot lietderīgāk. Tāpēc Daram parādīja speciālistu meklēto iežu krāsainās fotogrāfijas, iz­jautājot, wai viņš nezina uz planētas vietas, kur tie būtu atrodami.

Par nelaimi, Dars pēc fotogrāfijām nepazina ne­vienu iezi. Izrādījuši viņam visas fotogrāfijas, ģeo­logi droši vien būtu atmetuši ar roku un atgriezušies pie sākotnējā kartēšanas plāna, ja Krūgers nepama­nīju, ka vienā no fotogrāfijām attēlotais iezis ir pil­nīgi identisks tiem, kurus viņš bija redzējis pie gei- zera. Viņš pievērsa Dara uzmanību šim attēlam.

—  Jūsu fotogrāfijās nav sevišķi labas, — Dars at­saucās.

Pēc divdesmit minūtēm bija noskaidrots, ka Dars Langs Āns redz gaismu ar viļņa garumu no četri tūkstoši astoņi simti līdz gandrīz astoņpadsmit tūk­stošiem angstrēmu, tas ir, ne gluži tik tālu spektra violetajā daļā kā vidusmēra cilvēks, toties vairāk nekā oktāvu tālāk infrasarkanajā. Krāsainās fotogrā­fijas, kurās kombinētas trīs pamatkrāsas tā, lai re­producētu cilvēka acs uztverto oriģinālu, gluži vien­kārši neatainoja ne pusi no Daram saredzamā krāsu spektra, tāpēc no viņa viedokļa tās tiešām nebija la­bas — krāsas uz filmas šai spektra daļā neatbilda oriģinālam.