Paredzētajā laikā viņi ieraudzīja masīvo «Al- phard», un palīgkuģis, pielidojis tam klāt, pa speciālām slūžām ieslīdēja tā korpusā. Grupa izkāpa, un tūdaļ tika sasaukta apspriede.
To sarīkoja vislielākajā kuģa telpā, jo visi gribēja dzirdēt Krūgera stāstu. Ar vienprātīgu piekrišanu pirmais ziņojumu sniedza viņš, īsi pastāstot, kā izdevies izbēgt no nāves, kad tika pamests; tad Krūgers pakavējas pie savām atziņām par Abiormenas augiem, dzīvniekiem, minerāliem un iedzīvotājiem. Nilss pastāstīja gan to, ka uz planētas nav nekā līdzīga augļiem un daudzu augu stublāji ir ēdami, kaut ne sevišķi barojoši, gan arī to, kā viņam bija jāriskē, lai noskaidrotu, ka tie vismaz nav indīgi. Tālāk sekoja pārskats par to, kā viņš apņēmies pamest karsto vulkānu zonu, kurā tika atstāts, un doties ceļā uz polu, kur varbūt būtu patīkamāka uzturēšanās. Tomēr, kad Nilss bija beidzis savu stāstījumu, ikvienam klausītājam atradās pa jautājumam, un «Al- phard» komandierim vajadzēja uzņemties sanāksmes vadītāja pienākumus.
— Dodoties ceļa, jums droši vien bija grūti noteikt virzienu? — jautāja viens no astronomiem.
Tas mani mazliet mulsināja gan. — Krūgers pasmaidīja. — Ja sarkanā saule būtu tikai mainījusi savu lielumu, nebūtu tik ļauni, bet tai vietā, kur es atrados, tā kustējās kā svārsts 110 dienvidaustrumiem uz dienvidrietumiem, un pagāja krietns laiciņš, kamēr es pie tā pieradu. Ar zilo bija vieglāk — Alkione, kā pienākas, lec austrumos un noriet rietumos.
Vismaz tā notika tālāk no pola, un, kad biju nokļuvis ziemeļos, nebija pārāk grūti saprast, kāpēc tā vairs nav.
— Pareizi. Sarkanā pundura redzamā kustība ir diezgan dabīga, ja atceras, cik ekscentriska ir planētas orbīta. Kāda, pēc jūsu pieredzes, ir tās librācija? Es esmu novērojis planētu tikai viena pilna apgrieziena laikā.
— Es teiktu, ka apmēram sešdesmit grādu uz katru pusi no viduspunkta.
Astronoms apmierināts pamāja ar galvu un savus jautājumus ar to beidza. Kapteinis deva vārdu kādam no ģeologiem.
— Jūs sakāt, ka viss jūsu redzētais rajons ir vulkānisks?
— Tai kontinentā, kur jūs mani atradāt, jā. Tomēr atcerieties, ka es neapceļoju visu planētu. Garā pussala, pa kuru es devos uz ziemeļiem …
— … apmēram trīs tūkstoši jūdžu, — kāds no fotogrāfiem papildināja.
— Pateicos. Tā visā garumā bija aktīvi vulkāniska, un kontinenta zona, no kuras tā izvirzās, ir lielākoties klāta ar dažāda vecuma lavas straumēm. Ledus cepures tuvumā virsa ir kalnaina, tomēr acīmredzot nav vulkāniska.
— Labi. Ja gribam gūt priekšsatu par šīs planētas vecumu, mums pēc iespējas ātrāk jākartē stratigrā- fiskā secība. Ja nemaldos, ledus zonas tuvumā jūs neredzējāt nekādas fosilijas?
— Esmu bijis tikai apmetnes tuvumā; pārējai platībai es lidoju pāri. Tomēr iespējams, ka Dars Langs Ans var jums palīdzēt.
— Vai viņš gribēs to darīt?
— Droši vien. Viņa zinātkāre ir visai ievērojama. Es jums paskaidroju, kālab viņš cenšas apgūt zināšanas, — tās tiek fiksētas grāmatās nākamajai paaudzei, viņējā ilgi vairs nedzīvos.
To sakot, Krūgers sadrūma — izredzes zaudēt Daru nomāca viņu ar katru dienu vairāk.
— Vai jūsu draugs pastāstīs mums mazliet sīkāk par šīm paaudžu mijām? — jautāja biologs. — Uz Zemes sastopami organismi ar līdzīgu attīstības ciklu, kaut gan abas to formas nav adaptējušās dzīvei tik radikāli atšķirīgās vidēs. Tomēr pašlaik mani galvenokārt nodarbina jautājums par šiem skolotājiem. Kad viņi beidzot mirst, vai tad rodas otra tipa būtnes vai arī nerodas nekas?
— To nezinu ne es, ne arī Dars Langs Āns. Jums labāk vajadzētu to paprasīt «karsto» Skolotājam, ar kuru sarunājos, kad mani izdzirdējāt. Es pat nezinu, vai parasti rodas viens vai vairāki pēcnācēji.
— Tas ir pietiekami skaidrs. Tikai šādi reproducē- jolies — ja rastos viens pats pēcnācējs —, rase jau sen būtu izmirusi. Turklāt šad tad daži droši vien aiziet bojā negadījumos.
— Vienīgais, kam to varētu jautāt, ir Skolotājs. Es jūsu vārdā viņam par to apvaicāšos.
— Kālab gan skolotāji to visu slēpj no vairuma savējo? — kāds cits painteresējās.
— Tas jums jāprasa viņiem pašiem. Būdams viņu vietā, es tā rīkotos, lai nesaceltu paniku, bet, kā apgalvo šis skolotājs, iedzimtos netraucējot tas, ka viņi precīzi zinot savu nāves brīdi.
— Par to man gribētos parunāties ar jūsu draugu.
— Labi. Tikai man šķiet, ka vajadzētu sastādīt (jautājumu sarakstu.
Bezgalīgā virknē mijās jautājumi un atbildes, līdz beidzot Krūgers vairs nepūlējās slēpt žāvas. Galu galā kuģa komandieris beidza sanāksmi; bet arī tad jauneklis vēl krietnu brīdi netika pie miera. Viņš turpināja izrādīt Daram Langam Anam «Alphard» un atbildēja, cik labi vien spēdams, uz mazā drauga jautājumiem.
Beidzot viņš likās gulēt — pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem atkal bezsvara stāvoklī. Nilss nenoskaidroja, vai Dars spēj gulēt šādos apstākjos, bet no rīta abiormenietis izskatījās pietiekami atspirdzis, lai Krūgers nospriestu, ka draugs ir labi izgulējies. Dars atteicās nomēģināt cilvēku barību, apgalvojot, ka neesot izsalcis, bet Krūgers notiesāja tik pamatīgas brokastis, ka daži paziņas jutās spiesti viņu brīdināt. Relatīvi zemā Abiormenas augu barības vērtība uz planētas pavadītajā laikā bija viņu pamazām pieradinājusi apēst daudz lielāku barības daudzumu.
Apmierinājis izsalkumu, Nilss pieteicās pie komandiera, kas uz vietas sasauca vēl vienu sanāksmi — šoreiz tajā piedalījās tikai zinātnieki. Tika nolemts, ka lauvas tiesa Dara laika ziedojama filologiem, lai iespējami ātrāk sagatavotu vairākus tulkus. Biologiem ieteica nolaisties uz planētas ar palīgkuģi un pašiem noķert dažus dzīvniekus — viņiem lielāko daļu zināšanu nāksies iegūt sūrā darbā. Krūgers viņus uzmundrināja ar solījumu palīdzēt sarunās ar Skolotāju, kamēr Dars vadīs valodas stundas.
Toties ģeologiem tieša Dara palīdzība bija taisni nepieciešama. Protams, viņi paši varētu kartēt visu Abiormenas cietzemi un pārmeklēt piemērotākos sedl- mentu atsegumu rajonus, tomēr tā patērēto laiku varētu izlietot lietderīgāk. Tāpēc Daram parādīja speciālistu meklēto iežu krāsainās fotogrāfijas, izjautājot, wai viņš nezina uz planētas vietas, kur tie būtu atrodami.
Par nelaimi, Dars pēc fotogrāfijām nepazina nevienu iezi. Izrādījuši viņam visas fotogrāfijas, ģeologi droši vien būtu atmetuši ar roku un atgriezušies pie sākotnējā kartēšanas plāna, ja Krūgers nepamanīju, ka vienā no fotogrāfijām attēlotais iezis ir pilnīgi identisks tiem, kurus viņš bija redzējis pie gei- zera. Viņš pievērsa Dara uzmanību šim attēlam.
— Jūsu fotogrāfijās nav sevišķi labas, — Dars atsaucās.
Pēc divdesmit minūtēm bija noskaidrots, ka Dars Langs Āns redz gaismu ar viļņa garumu no četri tūkstoši astoņi simti līdz gandrīz astoņpadsmit tūkstošiem angstrēmu, tas ir, ne gluži tik tālu spektra violetajā daļā kā vidusmēra cilvēks, toties vairāk nekā oktāvu tālāk infrasarkanajā. Krāsainās fotogrāfijas, kurās kombinētas trīs pamatkrāsas tā, lai reproducētu cilvēka acs uztverto oriģinālu, gluži vienkārši neatainoja ne pusi no Daram saredzamā krāsu spektra, tāpēc no viņa viedokļa tās tiešām nebija labas — krāsas uz filmas šai spektra daļā neatbilda oriģinālam.