— Nav nekāds brīnums, ka es no viņa nekad neesmu dzirdējis nevienas krāsas nosaukumu, — Krūgers satriekts nomurmināja.
Problēmu atrisināja, pagatavojot melnbaltas kopijas un ļaujot Daram koncentrēties uz iežu struktūru. Tā viņš spēja identificēt vairāk nekā pusi fotogrāfiju un pateica, kur var atrast lielāko daļu paraugu. Pēc īsas ģeoloģijas stundas viņš pat ieteica lūzumu rajonus un aizas, kur atklāti noslāņojumi simtiem un tūkstošiem pēdu dzijumā; viņa zīmētās kartes bija vairāk nekā pietiekamas attiecīgo rajonu atrašanai. Petrogrāfi bija sajūsmā. Priecājās arī Dars Langs Āns un Nilss Krūgers — pēdējais gan tikai viņam vienam zināma iemesla dēļ.
Kamēr risinājās šie notikumi, jauneklis bija atjaunojis radiosakarus ar Skolotāju un pastāstījis viņam visu notiekošo. Viņš izskaidroja, kādu informāciju vēlas iegūt atbraucēji, un piedāvāja sniegt tik daudz zināšanu, cik vien šis radījums vēlētos. Par nelaimi, Skolotājs vēl aizvien uzskatīja, ka pārāk daudz zinātnes nenāktu par labu viņa rasei. Viņš negribēja atteikties no sava viedokļa, ka zināšanas ar laiku novestu pie ceļojumiem kosmosā un tie savukārt kļūtu par iemeslu abiormeniešu dzīves cikla iziršanai, jo būtu smieklīgi iedomāties, ka apstākļi uz kādas citas planētas varētu būt līdzīgi tiem, kādi ir uz Abiormenas.
— Bet jums nemaz nav jāpaliek uz citas planētas, kāpēc gluži vienkārši neaizlidot uz kādu no tām, lai nodibinātu tirdzniecības sakarus, mācītos no tās iedzīvotājiem vai arī tikai apskatītu planētu?
— Nils Krūger, es reiz jau izskaidroju, cik ļoti tevi maldina manas rases nepazīšana. Lūdzu, tici man, ja es saku — tu tāpat maldies, domādams, ka tai kaut kādā veidā palīdzētu aizceļošana no šīs planētas.
Šai punktā viņa stūrgalvība nebija salaužama, un Krūgeram bija jāpadodas.
Par savu neveiksmi viņš paziņoja kuģa komandierim Bērkam un bija mazliet pārsteigts par virsnieka atbildi.
— Vai jums nav laimējies, ka viņš noraidīja jūsu priekšlikumu?
— Kāpēc, ser?
— Cik noprotu, jūs viņam apsolījāt faktiski jebkuras tehniskās zināšanas, par kurām viņš varētu ieinteresēties. Jāatzīstas, mēs vairs neesam tik ļoti norūpējušies par drošību kā pirms pāris paaudzēm, kad uz Zemes vēl notika kari, tomēr ari tagad uzskatām par nevēlamu pārāk nepiesardzīgi dalīties zināšanās par potenciāli iznīcinošu tehniku ar rasi, kuru vēl neesam pietiekami labi iepazinuši.
— Bet es viņus pazīstu!
— Piekritu, jūs pazīstat Daru Langu Anu. Jūs esat sastapis vēl pāris viņa rases pārstāvju, vairākus skolotājus un pa radio esat sarunājies ar Skolotāju, kas pieder pie rases, kura būtu dēvējama par papildinošo. Es atsakos ticēt, ka jūs «pazīstat» šo rasi pilnībā, un vēl aizvien apgalvoju: ja šis radījums būtu pieņēmis jūsu piedāvājumu, jūs būtu nokļuvis visai nepatīkamā situācijā.
— Bet jums taču nav iebildumu, ka Daram stāsta visu, par ko viņš pajautā.
— Apmēram to pašu iemeslu dēļ, kāpēc Skolotājam nav nekas pretī, ka jūs apmācāt Daru.
— Jūs domājat — tāpēc, ka viņš drīz mirs? Vai jūs pirms tam neatļausit viņam atgriezties Ledus Cietoksnī? Viņš ir pārliecināts, ka tiks atpakaļ.
— Domāju gan. Manuprāt, no t.ā necelsies nekāds ļaunums; viņš neņems līdzi nekādus pierakstus un bez tiem, pēc manas pārliecības, nevarēs nodarīt neko ļaunu.
Krūgers pieķēra sevi, ka tik tikko nebija ieminējies par abiormenieša neparasto atmiņu. Nilss gribēja, lai Dars Langs Āns apgūst pēc iespējas vairāk zināšanu. Viņam bija skaidrs, ka mazais iedzimtais atcerēsies visu, kas viņam rādīts un stāstīts, un nodos savas zināšanas tālāk skolotājiem Ledus Cietoksnī. Varbūt Skolotājam ciematā būs iebildumi, bet, jādomā, neko daudz viņš nespēs izdarīt; Krūgers bija turējies pie norunas.
Taču vai šis radījums vispār varētu ko darīt? Viņš bija apgalvojis, ka viņam uz skolotājiem Ledus Cietoksnī esot pietiekami liela ietekme, lai liktu viņiem pret pašu gribu nogalināt Krūgeru. Varbūt ciemata Skolotājs varēs viņus piespiest .ignorēt Dara aizvestās zināšanas vai pat iznīcināt Daru, bet tas nu gan neietilpa Krūgera plānos. Tomēr cik liels iespaids īsti bija šai būtnei? Vai būtu iespējams ierobežot tās varu vai padarīt viņu nekaitīgu? Vajadzēs ar Skolotāju atkal parunāties, un saruna jāplāno patiešām ļoti rūpīgi. Nodevies pārdomām, jauneklis nekustēdamies ilgu laiku planēja gaisā, kamēr beidzot nedaudz atplauka. Pēc dažiem mirkļiem viņš atgrūdās no tuvākās sienas un devās uz sakaru telpu.
Skolotājs uz izsaukumu atbildēja nekavējoties.
— Tu laikam būsi sameklējis vēl kādus argumentus, kāpēc man vajadzētu atļaut uz Abiormenas ieviest jūsu tehnoloģiju?
— Ne gluži, — atbildēja Krūgers, — es tikai gribēju šo to pajautāt. Tu stāstīji, ka šai pilsētā esot četri skolotāji. Es'labprāt gribētu zināt, vai šai jautājumā pārējie ir vienisprātis ar tevi.
— Viņi domā tāpat.
Atbilde bija ātra un noteikta un jaunekli mazliet samulsināja.
— Nu, labi. Bet kā domā skolotāji citās pilsētās? Tu taču esi viņiem pastāstījis visu, kas noticis?
Šoreiz Skolotājs neatbildēja tik ātri un pārliecinoši.
— Patiesību sakot, mēs viņiem neesam neko ziņojuši. Mēs neuzturam pastāvīgus sakarus, tikai katru gadu pārbaudām sazināšanās iekārtas. Tagad viņus izsaukt būs grūti, jo varbūt viņi ir pat izslēguši uztvērējus. Tam arī nav nekādas nozīmes, par viņu viedokli šaubu nevar būt. Galu galā, ilgus gadus mūsu politikas mērķis ir bijis ierobežot pašu tehnoloģiju un panākt, lai pārējie varētu iegūt zināšanas tikai no mums — piemēram, radiosakaru aparatūra Ledus Cietoksnī ir mūsu izgatavota, viņi paši to nemaz neprot.
— Skaidrs. — Krūgers bija drusku zaudējis dūšu, tomēr nemaz netaisījās padoties. — Tad tev nebūs iebildumu, ja mēs apciemosim pārējās pilsētas un satiksimies ar taviem kolēģiem skolotājiem, un viņiem tieši pateiksim savu priekšlikumu?
Viņš kaismīgi vēlējās, kaut tikai sarunas biedram nenāktu prātā pajautāt, vai visi cilvēki šai jautājumā ir vienisprātis.
— Protams. Ja jūs viņiem izskaidrosit stāvokli tāpat kā man; viņi atbildēs to pašu.
Krūgers Jauni nosmīnēja.
— Jā, mēs varētu rīkoties tā vai arī varētu viņiem izstāstīt savādāku stāstu, piemēram, ka tavs saprāts ir nedaudz cietis, tu no mums esi izkrāpis informāciju un, skolotāja pienākumos ietilpstošo daudzo upuru nogurdināts, esi sācis būvēt ierīces augstas temperatūras saglabāšanai planētas lielākajā daļā, lai izbeigtu tavas rases miršanu noteiktajā laikā.,.
— Vēl nekad mūžā neesmu dzirdējis tādas blēņās!
— Protams, ka neesi. Un tavi draugi citās pilsētās arī ne. Bet kā viņi zinās, ka tās ir blēņas? Vai viņi uzdrošināsies neizmantot izdevību?
Nilss brīdi klusēja, tomēr atbilde no radio neatskanēja.
— Man vēl aizvien šķiet, ka tavas rases pārstāvjiem nebūs nekādas vajadzības lidot kosmosā tāpēc vien, ka viņi iemācījušies drusku fizikas. Varbūt citi skolotāji nespēj saskatīt ar to saistītās briesmas tā kā tu?
— Pagaidi, man jāpadomā!
Ilgu laiku valdīja klusums, kuru pārtrauca tikai klusi atmosfēras traucējumu radīti sprakšķi. Krūgers sasprindzis gaidīja.
— Tu man šo to esi iemācījis, cilvēk, — beidzot atkal atskanēja Skolotāja balss. — Es tev neteikšu, ko. Taču lai Dara Langa Āna skolotāji apgūst zinības, kādas vien spēj.