Vairāk neko Skolotājs neteica.
Krūgers nomierinājās, un pār viņa seju pārslīdēja smīns. Plāns izdosies; tagad tas nevar neizdoties.
Dars Langs Āns iegūs plašu informāciju, kuras pietiks daudzām grāmatām — tik daudzām, ka tās nebūs iespējams uzrakstīt līdz viņa nāves brīdim. Dars Langs Āns atgriezīsies ar savu zināšanu krājumu Ledus Cietoksnī tad, kad būs pienācis laiks noslēgt alas, lai paglābtos no pieaugošā karstuma un atmosfēras pārvērtībām, un vēl aizvien diktēs vai rakstīs pats. Viņš atradīsies Cietoksnī, nevis «auksto» pilsētā un nemirs reizē ar saviem ciltsbrāļiem. Nepieciešamības spiests, Dars Langs Ans kļūs par skolotāju, un Nilss Krūgers nezaudēs savu mazo draugu.
Xii
ĢEOLOĢIJA; ARHEOLOĢIJA
Abiormena ir lielāka par Zemi, un ūdens klāj relatīvi mazāku tās platību pat aukstajā periodā, tāpēc ģeologiem pētāmā teritorija bija milzīga. Protams, viņi nemēģināja apgūt to visu; viņu pamatpro- grammā bija paredzēts izpētīt stratigrāfisko ainu tiktāl, lai rastos skaidrs priekšstats par planētas ģeoloģisko vēsturi, un, ja vien iespējams, iegūt radioaktīvo vielu paraugus no pietiekami dziļiem slāņiem, lai pēc tiem varētu noteikt vismaz planētas vecuma apakšējo robežu. Tas būtībā arī bija viss, ko astronomi gribēja uzzināt, toties biologu prasības bija daudz augstākas. Viņi ķērās pie darba, gatavi analizēt jebkuras atrodamās fosilijas ar visām viņu nozarē lietotajām metodēm.
Nogulumieži tika izpētīti slānis pēc slāņa. Dažkārt tie bija jūdzēm biezi, dažkārt izzuda jau pēc pāris jardiem — varbūt slāņus bija sajaukušas zemestrīces, tā radot mīklu, kuras atrisināšanai nepieciešama krietna pieredze; varbūt dabas parādībai, kuras rezultātā tie nogulsnējušies, bijis vietējs raksturs un formācija jau pašā sākumā bijusi stipri lokalizēta. Miljoniem kvadrātjūdžu plaša jūras kaļķakmens gultne ir viena lieta, bet smilšakmens lēcveida iegulas kādreiz nelielā ezerā ietekošas upes deltā — jau pavisam cita, turklāt nebūt ne patīkama, ja jāizdara relatīva datēšana.
Krūgers bija pateicīgs liktenim, ka komandieris Bērks nebija līdzi šai grupai uz planētas, un klusībā lūdzās, kaut viņš nekad nedzirdētu nevienu no piezīmēm, ar kurām apmainījās ģeologi, jo Dars Langs Āns no dienas dienā aizvien labāk apguva angļu valodu, un ir maz zinātņu nozaru, kurās fotogrāfiskā atmiņa būtu noderīgāka un vērtīgāka nekā stra- tigrāfijā. Bez izņēmuma visi ģeologi lūkojās uz abior- menieti ar godbijību un juta pret viņu draudzību, kas ļoti līdzinājās paša Krūgera jūtām. Agrāk vai vēlāk komandieris visu nopratīs, tomēr jauneklim vēl atlika cerība, ka tad viņa mazais draugs būs jau tik iemīļots, ka vecais virsnieks būs spiests aizmirst savas aizdomas.
Šķita, ka uz planētas nekur nav formāciju, kas atbilstu dažiem Zemes rajoniem tik raksturīgajiem vairogiem. Acīmredzot visa tagadējā planētas virsma ir iznirusi samērā nesen; bija vairāk nekā tikai viens vien iemesls spriest, ka Abiormena pakļauta daudz aktīvākiem seismiskajiem un oroģenēzes procesiem nekā Zeme. Kāds speciālists apgalvoja, ka iemesls varot būt «garā gada» sezonālās maiņas, kad lielākā daļa jūras ūdens sakrājas ledus cepurēs. Dienvidu puslodes ledus cepures (tā neatrodas dienvidpolā) seismiskā pārbaude liecināja, ka ledus biezums sasniedz gandrīz trīsdesmit piecus tūkstošus pēdu. Pārbaudes laikā sniga, turklāt Alkiones parādīšanās šai Tīras nekad neapspīdētajā planētas daļā bija gaidāma tikai pēc vairākiem Zemes gadiem.
Astronomu aizdomas apstiprinājās, pirms vēl bija pagājuši daži Abiormenas īsie gadi un radusies iespēja noteikt formācijas absolūto vecumu. Protams, ģeologi jau no paša sākuma turēja acis vaļā, meklējot pegmatītus un citus izvirduma iežus, kas varētu saturēt datēšanai piemērotas radioaktīvās vielas, un diezgan drīz šādus iežus tiešām arī atrada vairākās pētāmā kontinenta vietās. Šobrīd vēl nebija iespējams precīzi noteikt šo paraugu atbilstību nogulumiežiem, bet vienā no tiem urāna un svina proporcija liecināja par nepilna pusotra miljarda gadu vecumu. Paraugs bija liels, un tika izdarītas desmit cita no citas neatkarīgas pārbaudes, taču nevienā netika iegūts rezultāts, kas no vidējā atšķirtos vairāk par divdesmit miljoniem gadu. Tā kā astronomi negribēja ticēt, ka Alkione eksistē ilgāk nekā apmēram vienu procentu no šā laika, viņi jauno ziņu uzņēma ar nelielu īgnumu.
Tomēr nogulumieži bija interesanti arī neatkarīgi no tā, vai to vecums noteikts vai ne. Ja Dars Langs Āns kādreiz mūžā bija redzējis fosiliju, viņš nebija par to ilgi prātojis. Tomēr šī vienaldzība bija viegli izkliedējama, jo nogulumiežos bija arī sava daļa organisku atlieku. Kaļķakmens lēcveida iegulas vidēji ap divi simti jūdžu biezā slānī netālu no kontinenta centrālās daļas šķita sastāvam galvenokārt no koraļļu nogulām, un tajās tika atrasti vairāki simti koraļļu sugu. Tur bija tūkstošiem — tā vismaz šķita Krūgeram — mīkstmiešu, kas varētu būt nākuši tieši no Zemes; viens no biologiem patērēja daudz laika, meklējot to anatomiskās atšķirības.
— Manuprāt, — viņš beidza savu stāstījumu, — jūsu tagadējo okeānu krastos varētu atrast krietni daudz radījumu, kas identiski šiem. Šķiet, ka moluskiem un to radiniekiem piemīt īpaša spēja laimīgi pārciest visas pārmaiņas, kas notiek uz planētas. Uz Zemes tie dzīvo jau pusmiljarda gadu — protams, pārveidojušies, taču to attīstība pilnīgi atbilst senajai! attīstības pamatlīnijai.
— Es saprotu visu, ko jūs stāstāt, tikai vienu ne, — Dars Langs Ans iebilda savā lēnajā, rūpīgajā angju valodā. — Es šeit esmu visu laik-u bijis ar jums kopā un esmu redzējis tādas pašas fosilijas dažādos iežu slāņos, un tas, kā jūs sakāt, ir normāli, bet es nekad neesmu redzējis nevienu dzīvu radījumu, kas kaut kā atgādinātu šīs fosilijas.
— Vai jūs kādreiz esat ilgāku laiku uzturējies jūras krastā?
— Daudzreiz. Vēl nesen mēs ar Nilsu Krūgeru nogājām pa krastu apmēram trīssimt jūdžu, ja arī cits manā astoņsimt gadu ilgajā mūžā pie jūras pavadītais laiks nebūtu vērā ņemams.
— Pareizi! — Krūgers satraukts iesaucās. — Es jutu tai liedagā kaut ko savādu, tikai nevarēju pateikt, ko īsti. Tur nebija neviena gliemežvāka, nevienas malā izmestas medūzas, ne arī kā cita tamlīdzīga. Nav nekāds brīnums, ka tas izskatījās dīvaini!
— Hm! Atzīstos, tas patiešām ir savādi. Un kā bija ar citiem jūras iemītniekiem?
— Nezinu. Man šķiet, jūrā dzīvo dažādi radījumi, un es esmu pārliecināts, ka ir arī jūras augi. Nedomāju gan, ka tie būtu sevišķi daudzveidīgi.
Biologs ziņoja to savam kolēģim, kas nodarbojās ar pētījumiem tieši uz planētas; viņš pats bija pārāk aizņemts ar fosiliju sistematizāciju, lai noņemtos vēl arī ar šo problēmu.
Pamazām viņš šajā haosā ieviesa kārtību. Viņš iedalīja Abiormenas pagātni vēl diskutējamos periodos, kuru laika robežas, jādomā, noteikusi šā kontinenta vispārējā applūšana, kas arī radījusi kaļķakmens noslāņojumus. Ģeologi nevarēja atrast nekādu liecību par noteiktiem kalnu izcelšanās periodiem — tas būtu ļoti noderējis viņu mērķim; kā viņi jau bija gaidījuši, uz Abiormenas oroģenētiskās aktivitātes līmenis šķita visu laiku paliekam vienmērīgs.
Protams, bija daudz iemeslu, kuru dēļ šī planēta varētu būt seismiski aktīvāka nekā Zeme. Pirmkārt, tā bija lielāka — tās diametrs bija deviņi tūkstoši simt jūdžu —, un tā bija par četrdesmit procentiem blīvāka, tā ka simt septiņdesmit mārciņu smags cilvēks uz tās svēra apmēram simt astoņdesmit mārciņu. Procentuālā starpība bija neliela, bet kopīgie oroģcnēzes procesus izraisošie gravitācijas spēki bija daudz lielāki nekā uz cilvēces dzimtās planētas. Vismaz liecība par to bija — kalnu veidošanās periodi bija īsi, bieži un lokāli.