Выбрать главу

Tas varētu iepriecināt biologus, kaut gan solīja ne­patikšanas astronomiem. Kā par nelaimi, jaunas galvassāpes biologiem sagādāja mugurkaulnieku fo­silijas.

Nenāktos grūti pat visai precīzi restaurēt evolūci­jas gaitu uz planētas vairāku simtu miljonu Zemes gadu ilgā laikposmā. Evolūcija sākās ar radījumiem, kuriem nebija pietiekami blīvu iekšējo orgānu, lai to atliekas spētu saglabāties, to turpināja radījumi ar kaulu sistēmu — tos varētu salīdzināt ar zivīm — un beigu beigās radījumi ar ekstremitātēm — tie, cik noprotams, elpojuši gaisu un visu mūžu vai vismaz ta lielāko daļu pavadījuši uz sauszemes. Būtu jau jauki, ja varētu novietot visvienkāršāko būtni no šā radījumu attīstības saraksta lappuses apakšā un Daru Langu Anu pašā tās augšā, ar loģiskām starp- formām pa vidu, tomēr to padarīja neiespējamu kāds fakts: visas atrastās fosilijas liecināja, ka jebkuram mugurkaulniekam, kuram vispār bijušas ekstremitā­tes ar kauliem, tās vienmēr bijušas sešas. Dars pie­tiekami līdzinājās cilvēkam — viņam bija divas ro­kas un divas kājas, un nebija nekādu redzamu pazīmju, ka to kādreiz būtu bijis vairāk.

Padevies biologu neatlaidigajiem lūgumiem, abior- menietis atjāva izdarīt rentgena uzņēmumus. Rezul­tāti interesēja viņu tikpat lielā mērā kā visus citus, un viņš tāpat kā jebkurš biologs varēja pārliecināties, ka viņa skeletā nav nekādu trešā ekstremitāšu pāra rudimentu.

Pamatvilcienos iepazinies ar evolūcijas teoriju tik­pat labi kā katrs izglītots vidusmēra cilvēks, Dars labi saprata speciālistu satraukuma iemeslus. Neviens vēl nebija paspējis neko jautāt, kad viņš jau teica:

—   Izskatās, ka jūs klintīs neesat atraduši neko, kas varētu būt manas rases tiešais priekštecis. Var­būt mēs esam ieradušies no kādas citas pasaules, kā Nilss jau agrāk domāja, bet izlasītajās grāmatās un skolotāju izteicienos es neesmu atradis nevienu norā­dījumu, kas apstiprinātu šādu domu.

—   Tātad tā atkrīt, — biologs skumīgi piezīmēja.

—   Pilnīgi ne; iespējams, tas noticis tik sen, ka mums nav rakstītu ziņu par to, varbūt arī šīs ziņas ir pazudušas. Tomēr baidos, ka to būs visai grūti pierādīt.

—  Varbūt jums taisnība. Man šķiet, vissaprātīgāk būtu meklēt formācijas, par kurām noteikti zināms, ka tās ir jaunākas.

Saruna notika parastā pusdienas pārtraukumā, un to dzirdēja arī ģeologi. Viens no viņiem ieminējās:

—   Ir pagrūti, pavirši apskatot kādu formāciju, pa­teikt: tā ir jaunāka par miljonu gadu. Protams, mēs turam abas acis vaļā, bet jūs gluži labi zināt, ka no­teikt formācijas vecumu var tikai vēlāk — kad pa­beigti izrakumi un to fosilijas salīdzinātas ar citās formācijas atrastajām.

—   Ko liecina vēl pilnīgi nepārakmeņojušies atra­dumi nobrukumu kraujās un alās?

—   Tas gan nav mūsu kompetencē, bet mēs cītīgi izpētīsim visu atrasto. Nenāk tikai prātā neviens ra­jons ar īsti labi izveidotām alām, kaut gan daži kaļķakmens slāņi attiecīgos klimatiskajos apstākļos varētu būt piemēroti.

—   Esmu dzirdējis par alām kādā citā kontinentā; tajās uz sienām esot redzami dīvaini zīmējumi un gravējumi, — Dars Langs Ans piebilda.

Visi kā viens pievērsās viņam.

—  Vai jūs varat mūs aizvest uz turieni? — gan­drīz reizē iejautājās vairākas balsis.

—   Varbūt. Būtu drošāk, ja mēs dotos uz vienu no tā kontinenta pilsētām un pieaicinātu kādu vietējo par pavadoni.

Pēc apspriešanās ar komandieri Bērku uz tālā <rAlphard» tā arī izdarīja. Uz planētu nogādāja vēl vienu lidaparātu, lai ģeologiem netiktu laupīts viņu transporta līdzeklis, un tas uzņēma nelielo ģeologu grupu; ar to bija atlidojuši arī vēl vairāki citi spe­ciālisti.

Kontinents atradās tālu uz dienvidrietumiem no līdzšinējo pētījumu vietas, tomēr arī to vēl apspīdēja sarkanā Tīra. Dars Langs Ans bez grūtībām atrada pilsētu un, sniedzis parasti neizbēgamos paskaidroju­mus par cilvēkiem, sadabūja pavadoni. Patiesību sa­kot, daudzi pilsētnieki vēlējās doties viņiem līdzi, lai redzētu svešiniekus strādājam; viņiem nekas sva­rīgs vairs nebija darāms, jo visas grāmatas no pilsē­tas bija jau aizvāktas uz Ledus Cietoksni un iedzī­votāji tagad gaidīja tikai nāvi.

Alas bija tieši tādas, kā Dars bija stāstījis; ne­vienam cilvēkam nebija šaubu, ka tās apdzīvojuši radījumi pašā civilizācijas rītausmā. Vairumu apmek­lētāju pievilka zīmējumi uz sienām, kurus bija minē­jis Dars, bet lietpratēji ķērās pie ārkārtīgi rūpīgas alu grīdu izpētes.

Cieti noblietēto zemi rūpīgi novāca slāni pa slānim un izsijāja, lai pārbaudītu, kas tajā atrodams. Iedzimtie brīvi izteica savas domas par visu, kas pa­rādījās dienas gaismā; viņiem pašiem nekad nebija ienācis prātā izdarīt te izrakumus, un viņi acīmre­dzot nepazina nevienu no atrastajiem priekšmetiem. Tie tikpat labi varētu būt atrasti līdzīgās alās uz Zemes — tur bija akmens un kaula darbarīki un priekšmeti, kuri būtu varējuši noderēt par rotas­lietām.

Izrakumi turpinājās dienām ilgi. Zinātnieki sā­kumā bija domājuši, ka varbūt atradīs alu iemītnieku skeletus, tomēr bija vīlušies. Viens no viņiem iemi­nējās par to Daram.

—  Tas mani sevišķi nepārsteidz, — iedzimtais at­bildēja. — Cik noprotu, viņu dzīves veids atšķīries no mūsējā, tomēr nedomāju, ka pārāk daudz. Viņi ir vai nu miruši noteiktajā laikā, neatstājot nekādas pē­das, vai arī gājuši bojā varmācīgā nāvē, un tas neva­rētu būt noticis šais alās.

—   Mēs īstenībā nemaz nezinām, vai šeit dzīvojušas jums līdzīgas būtnes, — viens no zinātniekiem sausi piezīmēja. — Jādomā, kaut kad jūsu planētas vēsturē noticis liels lūzums. Ja vien mēs nezinātu par tēva— dēla attiecībām, kādas ir abām jūsu rasēm, man ras­tos aizdomas, ka jūsu rase ieradusies no citas planē­tas, bet Abiormenas iedzimtie bijuši «karstā» rase.

—  Varbūt tās abas ieradušās no citurienes, — ieminējās Dars.

Biologs atplauka.

—  Tas ir iespējams. Es vēlētos, kaut šo alu iedzī­votāji būtu uzzīmējuši pāris savu pašportretu.

—   Kā jūs zināt, ka viņi nav to darījuši?

Zinātnieks lūkojās uz pārdabisko būtņu attēliem,

kas pletās pa kaļķakmens sienām un griestiem.

—   Es nezinu, — viņš skumji atbildēja. — Jautāt jau tā var. Tomēr nevienam no tiem nav sešu ekstre­mitāšu; tas vismaz liek domāt, ka alu apdzīvotāji bi­juši vairāk radniecīgi jums nekā tie, ko atradām iežos.

Zinātnieks atgriezās pie sava darba, un Dars Langs Ans pirmo reizi, kopš Krūgers viņu pazina, aizgāja viens pats nomaļus. Viņš pamanīja, ka jauneklis no­raugās viņam pakaļ, un, savilkdams seju smaidam atbilstošā grimasē, uzsauca:

—  Neraizējies! Es tikai kādu brīdi gribu pabūt viens. Man daudz kas jāpārdomā. Nebaidies mani pa­saukt, ja gadās kaut kas interesants.

Krūgers nomierinājās, tomēr nebija īsti drošs, ko viņa mazais draugs uzskatītu par interesantu. Tūlīt pēc <rAlphard» ierašanās šķita, ka saistošs ir itin viss; abiormenietim bija grūti koncentrēt uzmanību uz vienu priekšmetu vai parādību, jo apkārtnē viss prasīt prasījās pēc apskates. Ar laiku šī noslieksme zuda. Krūgers prātoja, vai Dars nezaudē interesi par zinātni, kuru jauneklis centās viņā attīstīt. Nilss no­lēma, ka ir zināms risks: šis darbs patiešām kļuva mazliet nogurdinošs pat Krūgeram. Jau sen bija garām laiks, kad katra jauna fosilija, krama nazis vai kaļķakmens drumsla šķita pievienojam ievērojami daudz viņa zināšanu krājumam.